Dzirdot vārdu "nebinaritāte", visdrīzāk aust asociācijas ar dzimumu un dzimti, taču šajā rakstā mani nebinaritātes jēdziens interesē plašākā griezumā. Mācīšanās domāt nebināri – tālāk par jautājumiem, kas skar dzimumu, – man ir sniegusi neizmērojami daudz prieka, iedvesmas, atklāsmju un izpratnes par pasauli. Redzot, kāda ir reakcija uz publikācijām par nebināru valodu, es bēdājos, taču nevis tāpēc, ka dusmīgie un nobijušies interneta komentētāji kļūdās, bet tāpēc, ka es zinu, cik daudz viņi zaudē, atsacīdamies no visa tā aizraujošā, ko piedāvā nebinaritātes koncepts kopumā. Tas, kas man un dažiem citiem šķiet pašsaprotams, vairumam tāds nav, tāpēc šajā rakstā izvirzīšu dažas, manuprāt, sen zināmas un būtiskas tēzes par nebinaritāti un centīšos tās vienkārši ilustrēt.
Diskusijas par to, kādu valodu lietot, uzrunājot nebināru personu, ir steidzamas. Pirms tam ir notikušas gadu simtiem ilgas, tematu iekustinošas sarunas par pasaules uztveri kopumā. Komentētāji, kas šobrīd meklē sinonīmus vārdiem "nesvarīgi" un "uzpūsta problēma", iespējams, neapzinās, ka interese par gramatiku un tās attiecībām ar dzimti un dzimumu ir sava veida analogs jautājumiem par valodas attiecībām ar īstenību vispār, tikai vietniekvārdu meklējumu gadījumā runa tiešākā veidā ir saistīta ar īstām ciešanām. Tomēr par nebinaritāti runājot plašāk, to var saprast kā mēģinājumus izbēgt no kategoriskuma domāšanā. Šādi mēģinājumi Eiropas iedzīvotāju vērtību sistēmās un ideju vēsturē ir klātesoši vismaz kopš 19. gadsimta, tāpat kā argumenti par to nepieciešamību. Dzimums un dzimte ir būtiska tēma, jo ir daudz cilvēku, kas sevi piedzīvo ārpus bināriem dalījumiem, un Daces Strelēvicas-Ošiņas nesenā publikācija "Satori" sasaucas ar daudzu dzīvoto pieredzi. Vienlaikus es piedāvāju apsvērt skatījumu, kas pakāpjas soli atpakaļ, uz brīdi neaiztiekot faktu, ka cilvēki ir un vienmēr ir bijuši daudzveidīgi (un tāpēc ir nepieciešams meklēt veidus, kādos dažādību atspoguļot valodā). Aicinu ieguldīt jēdziena "nebinaritāte" karsto kartupeli, kas pēdējā laikā mests no medija uz mediju, kontinenta domas tradīcijā.
Pamatlietas
Iesākumā Platons radīja ideju un tās reprezentāciju. Un pa ceļam Platons sacīja: lai top arī citi nošķīrumi, piemēram, miesa un gars. Un Platons redzēja garu labu esam. Cita starpā tapa rakstība un runa. Tapa lielais, un tapa mazais. Vēlāk nāca Dievs un radīja debesis un zemi, gaismu un tumsu, sauszemi un jūru, arī vīrieti un sievieti, bet galvenokārt – labo un ļauno. Klasicisma laikā tapa standartizētā franču valoda un dialekti. Apgaismības laikā tapa kultūra un daba. Tapa zinātne un māņticība. Tapa civilizācija un mežoņi. Indivīds "es" un citi "jūs".
Īsumā sakot, Rietumeiropas intelektuālā vēsture vismaz līdz Lielajai Franču revolūcijai balstās izpratnē par pasauli kā tādu, kas ir sadalāma pretstatos. Šajā sakarībā var lietot visādus vārdus – dihotomijas, opozīcijas, dualitātes, duālisms –, un katram ir sava specifika, bet es vienkāršojot palikšu pie saknes bin-, jo visos gadījumos, rupji raugoties, runa ir par divdaļīgu struktūru. Ideja, ka uz lietām var raudzīties kā uz vienu vai otru – "vai nu, vai" kategorijās –, ir dziļi iesakņojusies mūsu sabiedriskajās sistēmās, ikdienas praksē, arī valodā un literatūrā.
To var novērot, piemēram, jautājot, uz kādām implicētām vērtībām balstās jauno laiku tā saucamā "literārā kanona" dažādu darbu varoņi, kad pieņem lēmumus. Iepriekš viduslaiku literatūrā, sevišķi tautas eposos, varonim visbiežāk nebija šaubu par to, kas darāms: ir zobens, kas jāizvelk no akmens, ir pūķis, kas jānoslaktē, ir daiļā dāma, kas jāaizstāv. Ir bruņnieciskais gods un nams – pamats, un ir briesmīgais, ļaunais ienaidnieks, kam jāstājas pretī, – drauds.
Šajā laika līnijā anomālijas sākas renesansē, kad varoņi biežāk sāka šaubīties. Dona Kihota parodiskais efekts daudzu tālaika lasītāju acīs arī rodas no atjautīgā idalgo kurtuāzās pašpārliecinātības, kas kontrastē ar realitāti: kā viduslaiku literatūras parodija Servantesa darbs liek šaubīties par to, vai pasaule tiešām ir noteikta un strikti kategorizējama. Vai, piemēram, Hamlets. Ar ko tieši nodarbojas Dānijas melanholiskais princis? Stāv un šaubās. Viņam jau pašā sākumā pasaka, kurš ir tēva slepkava, bet lielāko daļu skatuves laika Hamlets tāpat prašņā: kā rīkoties, ko iesākt? Kā būt un vai varbūt vispār nebūt?
Tomēr renesanses un daļēji arī baroka laika īslaicīgo pasaules kārtības problematizēšanu aši vien nomainīja jauna stingrība absolūtisma formā. Vismaz Francijā, kur galma un akadēmijas ietekmē tika normēts viss, sākot ar finanšu sistēmu, beidzot ar to, kā jāraksta teātrim: arī izlēcējs Moljērs bieži vien bija spiests pakļauties cenzūrai, oficiālajās lugu versijās tēlojot tādu pasauli, kur ir divdaļība: karalis ir labais, pārējais ir dihotomijas otrajā pusē, un, lai arī tajā visā var rast daudz komisma, "Tartifa" nobeigumā konflikts tiek laimīgi atrisināts, pateicoties labvēlīgā karaļa vēstij. Vēlāk apgaismības rakstnieki dedzīgi kritizēja netaisnīgas sociālas iekārtas, taču viņu piedāvātās alternatīvas, kaut taisnīgākas, arvien balstījās citās binaritātēs, piemēram, "karaļnams–tauta" vietā piedāvājot "izglītība–tumsonība".
Giljotīna
Rietumeiropas binārās domāšanas vēsturē lūzuma punkts lokalizējams Marijas Antuanetes kaklā. Lielās Franču revolūcijas laikā, atbrīvojoties no galma varas, notika būtisks pavērsiens politiskajās sistēmās un līdz ar to arī vērtībās: var sacīt, ka iepriekš karalis tika pozicionēts kā dieva vietnieks, kas tādējādi pārstāv stingrās binaritātes "likumi–noziedzība" jeb "kārtība–haoss" pirmo pusi. Tā ir vertikāle – vara nāk no augšas. Bet nu sākās pāreja uz horizontālu, atbildīgāku un līdz ar to – nenoteiktāku sistēmu, kur vara, "likums" un "kārtība" teorētiski nāk no mums pašiem. Noteikumi vairs neizriet no dotajiem, tiem jāizriet no savstarpējas vienošanās. Tikmēr literatūras metafiziskā seismogrāfa adatiņa sāk trakot: ir sācies romantisms.
Revolūcijai paralēli dzīvojušais Novāliss vāciski sērodams raksta "Himnas naktij" (1800), kur no jauna izsvērti nāves, tumsas un nebūtības nojēgumi un opozīcijas "dzīvība–bojāeja" tradicionālais vērtējums (pirmais – labi, otrais – slikti) tiek padarīts neviennozīmīgs. Angliski lords Bairons vēlāk raksta lugu "Kains" (1821), kurā ļoti liela daļa ētera laika atvēlēta Luciferam, kritušajam eņģelim, kurš nebūt netiek tēlots tikai kā neapstrīdama ļaunuma sakne. Romantisma dumpinieciskais gars tiecas apvērst binaritātes, jautāt – vai mēs kaut ko nezaudējam, pilnībā izstumdami to, ko tradicionāli noliekam pretstatu "sliktajā" pusē? Spožs piemērs ir Viljama Bleika "Debesu un elles laulība" (1790–1793), kas viscauri piesūcināta ar pretstatu sintēzi un tradicionālo dualitāšu jaunām interpretācijām.
Horizonts
Te es nonāku pie raksta nosacītā galvenā varoņa – kāda apdāvināta, ūsaina profesora un migrēniķa, kas daudz lasīja visu ko, bet jo sevišķi bija iecienījis romantisma autorus, romantisma komponistus un filozofu Artūru Šopenhaueru. Frīdrihs Nīče savā laikā vērienīgi un poētiski izvērta ideālisma/ duālisma/ platonisma un pastarpināti – bināras domāšanas kritiku. No visiem simtiem citātu, kas, ak, jūs jau zināt, cik dikti cilāti, viļāti un visādi citādi zinātniski minēti un pārkombinēti kā salātos dilles un spināti, es izvēlēšos šo vienu – no kādas piezīmju burtnīcas, kur uzšņāptas "Manas hipotēzes": "das Subjekt als Vielheit" [1] [subjekts kā daudzums/ liels skaits/ dažādība/ daudzveidība]. Angļu valodā to tulko kā multiplicity. Proti, Nīčes izpratne par subjektu, ikdienišķi sakot – to, ko cilvēks piedzīvo kā sevi –, ir pretēja kartēziskajam cogito jeb Eiropas filozofijas viengabalainajam, domājošajam "es", kas parasti agri vai vēlu tiek definēts kā nošķirts veselums iepretim kaut kam citam – gluži kā jebkura no pusēm kādā pretstatu pārī. Vielheit, savukārt, nevar būt nošķirts un pabeigts kā binaritātes pusīte, tas nevar neatrasties mainībā, jo tas nav kas viens. Nīče lielā mērā ietekmējis vairākus 20. gadsimtā nozīmīgus domu strāvojumus [2], kuros par binaritāti sāka runāt diezgan burtiski. Strāvojumus, ko pārstāv, piemēram, Žaks Deridā, Žils Delēzs, vēlāk Džūdita Batlere, Lisa Irigaraja u.c. un kuru vēstījumos būtiska domu gaita ir aptuveni reducējama uz šo:
- mēs ilgi balstāmies priekšstatos, kurus pamatos vada pretstati;
- mēs reti izvaicājam šo pretstatu dabiskumu, pieņemot to par pašsaprotamu;
- ja viena pretstata daļa kļūst privileģēta, mēs uzskatām, ka tas ir normāli, taču mēdzam neievērot, ka tas notiek arī tādos gadījumos, kuros tam nevajadzētu notikt (piemēram, kategorijās "skaists" un "neglīts" mēs it kā varam vienoties, kurai pusei pieslieties, bet – kāpēc mums jāpieslienas kādai pusei kategorijās "melns" un "balts"?);
- šī neapzināti hierarhizētā sistēma draud novest (un nereti noved) pie diskriminācijas, jo naturalizē neartikulētu pārliecību par vienas kategorijas atrašanos "zemāk" par citu.
Risinājums, ko vairāki filozofi un Nīčes interpreti aizstāvējuši, ir nevis kādas binaritātes apspiestās puses privileģēšana (kaut ar to var sākt), bet gan paša binaritātes koncepta pārvērtēšana. Došanās viņpus dihotomijām jeb, citiem vārdiem sakot, nebinaritāte [3]. Daļējā Nīčes ietekmē tapušās dekonstrukcijas "nozīme un svarīgums" saistīts ar to, ka postulātus "prāts pār sajūtām, vīrietis pār sievieti, baltādains pār melnādainu mēs vairs nevaram pieņemt kā dabiskus un nepieciešamus" [4]. Es, protams, vienkāršoju, jo Nīčes un viņa lasītāju veiktās darbības 20. gadsimtā ir kompleksas un ietver ļoti ciešu mijiedarbi ar visdažādākajiem jēdzieniem, kas skar valodu (un t.s. logocentrismu), bet īsais kopsavilkums ir šāds: katra viena pretstata puse sevi definē iepretim otrai, tādējādi parādot, ka tās sākotnēji jeb dabiski nemaz nav nošķirtas, un apstiprinot, ka pretstati kā tādi visbiežāk ir mūsu pašu izdomāta konstrukcija, kas ļauj konceptuāli saprast un savaldīt pasauli, bet īsti precīzi neatbilst tai. Turklāt – konfliktos, kas ietver diskrimināciju, pēc definīcijas nav objektīva pamatojuma; tas, ko uzskatām par diskriminācijas "pamatojumu", ir aizspriedumi, kuri, savukārt, ārkārtīgi bieži izriet no internalizētām binaritātēm, kam komplektā nāk priekšstats, ka viena pretstata pāra puse ir labāka par otru. Strikta bināra domāšana ir pirmais solis ceļā uz citu cilvēku apspiešanu. Diemžēl šīs domāšanas ilgās vēstures dēļ joprojām ir šausmīgi grūti no tās atbrīvoties (Nīče ir ļoti nesens notikums). Piemēram, tradīcija dalījumu "savējie–svešie" padara viegli attaisnojamu, jo liek šādam dalījumam izskatīties normālam.
Un es apzinos, ka daudziem tas ir pašsaprotami, tik tiešām – es ticu, ka vairums piekrīt, ka melnbalta domāšana nav veselīga. Bet problēma ir tajā, ka vienkārši pateikt "nedomā kategoriski" ir viegli. Nesalīdzināmi grūtāk ir saprast, ko tieši tas nozīmē, kā tas izpaustos, kādu valodu lietot. Mana gramatika, manas jēdzieniskās sistēmas, man mācītā pasaules uztvere ir piebārstīta ar implicētiem pretstatiem un binaritātēm – sākot ar bērnībā iedzītajām bailēm no "ieskaitīts/neieskaitīts", beidzot ar briedumā stiprinātajām bailēm no "darbs/bezdarbs". Uz mirkli atgriežoties pie nebināras valodas meklējumiem – kad kāds runā par nepieciešamību pēc jauniem vietniekvārdiem, runa nav par kādas mazas grupas uzspiestu ideoloģiju, bet par visu interesēs esošu nepieciešamību izlauzties no vēsturiski stiprinātām struktūrām, kuras ir atmaskotas kā potenciālas diskriminācijas veicinātājas.
Viņpus
Galvenais, ko vēlos pateikt: nebināra domāšana, manuprāt, ir pamatā jebkurai mākslinieciskai darbībai. Atgriežoties pie valodas tēmas, bet paskatoties uz to jaunā veidā: dzeja ir nebināras domāšanas izpausme. Bez centieniem izrauties no uztveres, kas balstās kategoriskos, nošķiramos pretstatos, es neredzu dzejas iespējamību. Dzejas valodas būtība – turklāt tieši dzejas vistradicionālākajās iterācijās – ir nesaraujami saistīta ar kategoriskuma pārvarēšanu.
Metafora – dzejas jeb saistītās valodas pamata ķieģelītis – principā ir divu lietu salīdzināšana: vienā reālijā vai abstrakcijā uz tādas vai citas līdzības pamata saskatīt un norādīt uz saistību ar ko citu. Bet dzejas tekstā tā vienmēr ir domāšana "gan, gan", nevis "vai nu, vai" kategorijās. Kad dzejniece salīdzina mēnesi ar līku knābi vai glābšanas riņķi, manā kā lasītāja apziņā raisās prieks tieši tāpēc, ka es nevis izvēlos iztēloties vienu vai otru, bet ieraugu (sajūtu!) abu salīdzināto elementu vienlaicību jaunā tēlā. Dzeja operē ar pārnestām nozīmēm, un līdz ar to viss, kas izteikts dzejā, nevar nebūt arī kaut kas cits; dzeja nevar nebūt visu lietu plūstamības, mainības un vienlaicīguma māksla. Varētu šķist, ka rodas pretruna, jo izsenis bijusi dzeja, ko raksta cilvēki ar bināru domāšanu, taču es uzskatu, ka mākslai nebinaritāte piemīt neatkarīgi no autora uzskatiem.
Māksliniecisks naratīvs jeb vēstījums "ir neiespējamais arods, kas savieno stāvokli ar procesu, bezlaicību ar laiku, nemainību ar mainīšanos, pārveidojot tās jaunā mākslīgā vienībā. Tieši literatūra ļauj pārvarēt binārās opozīcijas un parādīt, kā tās līp kopā vai tiek lauztas paša vēstījuma procesā" [5]. Dzeja, tāpat kā nebinaritāte, ir process, nevis statiskums. Bez mācīšanās domāt nebināri, domāt nekategoriski nav inovāciju. Mākslas notikums visbiežāk šķiet aizraujošs tieši tāpēc, ka pārkāpj kādu normu, raugās viņpus ierastajām robežām – un tas jo sevišķi notiek kopš modernisma uzliesmojuma 19. gadsimta nogalē, turpinādamies šobrīd. Dzejoļi hibrīdvalodās, spangļu valoda, sabrukusi gramatika, izdomāti vārdi, okazionālismi, kontaminācija metaforās, neoloģismi, dzejolis, kas neievēro literārās valodas prasības, bet joprojām aizkustina, – tas viss ir sekas uztverei, kas atsakās palikt paražu rāmjos.
Apzināta nebināra domāšana dzejā nenozīmē tikai jaunu vietniekvārdu meklēšanu, bet arī plastiskuma, plūstamības saskatīšanu visā mūsu valodā, leksikā, sintaksē, ortogrāfijā un līdz ar to pieredzē un pašpieredzē. Tā ir transformācija un tapšana, ne būšana. Kļūšana un kļūdīšanās, nevis galamērķis. Un nebinaritāte ir nedroša, neērta un prasa piepūli. Mācīties nebalstīties vienkāršos pretstatos man ir svarīgi un interesanti, bet man tas patiesībā izdodas ļoti reti, kaut es spēcīgi jaušu šīs mācīšanās vērtību. Ir bailīgi, pat baiļpilni mēģināt domāt "viņpus", jo pirmais iespaids neizbēgami ir saistīts ar nenoteiktību, stabilā pamata zudumu. Ar nezināmo un nezināšanu. Ar minējumu un taustīšanos. Ar atbildību un aukstu brīvību. Ar siltu māju sajūtas zaudēšanu. Radošumam nepieciešamā nebinārā uztvere atņem to balsi, kas mierinoši saka "tu esi nemainīgs", un tā vietā liek ierunāties vairākām balsīm, kas smejas un skandē jocīgu dziesmu "fīlhait, fīlhait!".
[1] Nietzsche, Friedrich. eKGWB/NF-1885,40[42] – Nachgelassene Fragmente August–September, 1885. Pieejams tiešsaistē: http://www.nietzschesource.org/#eKGWB/NF-1885,40[42] [skatīts 10.10.2024.]
[2] Starp citu, runājot par nebināriem cilvēkiem, ir bijuši arī analītiski pētījumi, kas tiešā veidā interpretē Nīčes tekstus dzimtes studiju gaismā: "[Ir izsakāms arguments], ka Nīčes teksti pilnībā izslēdz [eliminate] "vīrieša" un "sievietes" [jēdzienus]. Viņš noteikti neizslēdz cilvēkus, bet drīzāk liek mums apšaubīt veidus, kādos domājam par dzimumu konvencijām. Varbūt dzimumam kā būtiskajam cilvēku identifikatoram beidzot pienākušas beigas?" (Oppel, Frances Nesbitt. Nietzsche on Gender. Beyond Man and Woman. University of Virginia Press: Charlottesville and London, 2005, p. ix.)
[3] Lai šis raksts nekļūtu par dzejoli, skaidrības labad es šeit saglabāju un komentēju pats savu dihotomiju, proti, starp pašiem jēdzieniem "binaritāte" un "nebinaritāte".
[4] Schrift, Alan D. Nietzsche's French Legacy: A Genealogy of Poststructuralism. Routledge, 1995, p. 32.
[5] Müller-Funk, Wolfgang. Identity, Alterity and the Work of the Narrative: A Transdisciplinary Discourse Report. In: Travelling Concepts for the Study of Culture. Ed. Birgit Neumann and Ansgar Nünning. De Gruyter, 2012, p. 201.
0