"Valdības uzrāviena plāns", ar kuru premjere iepazīstināja 21. februārī, nav tik slikts, kā to raksturo viņas kritiķi. Bet arī ne tik labs, kā gribētos.
Redzot, cik pārspīlēta vērība Latvijā, manuprāt, tiek veltīta amatpersonu personībām, publikas uzmanība bija koncentrēta uz to, kuri ministri zaudēs amatus. Ja izvēlas šādu fokusu, tad vilšanās sajūta ir prognozējama un lielā mērā pamatota. "Un tas viss?!"
Te jāatceras, ka jau pirms "restarta" bija skaidrs, ka valdošā koalīcija nemainīsies. Tas savukārt nozīmēja, ka pārmaiņas būs mehāniskas. Ja amatu zaudē viens "Progresīvo" pārstāvis (satiksmes ministrs), tad, vadoties no vēlmes, lai neviena partija nejustos pārlieku abižota, pa vienam ministram zaudēs arī "zaļie zemnieki" (labklājības ministrs) un "Jaunā Vienotība" (izglītības un zinātnes ministre). Tikpat labi nomaiņa varēja skart sešus ministrus, tomēr liekas, ka tā saucamās ģeopolitiskās situācijas dēļ koalīcija nebija gatava mainīt ārlietu, aizsardzības vai iekšlietu ministrus, tādēļ lūgums atbrīvot ministra krēslu tika formulēts pēc principa "bet vairāk nesanāk". Es neaizstāvu nedz Kasparu Briškenu, nedz Uldi Auguli, nedz Andu Čakšu, tomēr ir pamats uzskatīt, ka viņu vietā tikpat labi varēja būt citi ministri, savukārt amatu zaudējušie atgriežas deputātu krēslos tāpēc, ka tāds ir "mazākais ļaunums" koalīcijai. Liekas, ka šo zemtekstu nojauš arī publika, tādēļ tā ir tik neapmierināta un, ņemot vērā, ka visa intriga bija vērpusies tieši ap ministru personālijām, mazāk vērtē Evikas Siliņas "4x4 prioritātes 2025. gadam", lai gan tās ir interesantākas un būtiskākas par to, kurš kādā krēslā sēž.
Manā skatījumā šī plāna vājā vieta ir tā, ka tas veidots, pārāk balstoties uz apsvērumiem no sabiedrisko attiecību viedokļa. Proti, solījumi skan labi, droši vien atbilst sabiedrības vēlmēm, tomēr ir pārāk nekonkrēti. Drošība? Tiks "iekārtotas 500 patvertnes". Vai šis skaits atbilst nepieciešamajam? Lielā mērā? Ne visai? "Militārajai ražošanai ieviests "zaļais koridors"." Lēmumu pieņēmējiem ir iepaticies vārdu savienojums "zaļais koridors", tomēr daļai sabiedrības jau ir izveidojies skeptisks priekšstats par to, ko "zaļie koridori" nozīmē reālajā dzīvē.
Atbalsts ģimenēm: "Nodrošināts papildu finansējums zemas īres mājokļu būvniecībai un atbalsts mājokļu kreditēšanai reģionos." Ko nozīmē "papildu"? "Papildu" var būt gan viens, gan desmit miljoni eiro. "Birokrātijas mazināšana par 25%." 25 procenti skan labi, tikai jautājums: kas konkrēti tiks samazināts par 25%? Normatīvi? Strādājošie? Daudzus interesējošajā sadaļā "Ekonomiskā izaugsme" viens no četriem punktiem ir "sāk darbu Mākslīgā intelekta centrs Latvijā". Vai kāds tiešām iedomājas, ka šāds centrs ir tik izšķiroši svarīgs Latvijas ekonomiskajai izaugsmei tuvākajos gados? Vai arī šis solījums izvēlēts, jo tēma modīga?
Modīgi izklausās arī ideja, ka "birokrātijas mazināšanas pasākumu īstenošanai izveidota komanda", kurā puse būšot no privātā sektora, puse – no publiskā. Es saprotu, ka pēdējā laikā labais tonis ir jūsmot par Īlonu Masku, tomēr pagaidām nesaprotu šīs daudzsološās pašmāju īlonu komandas pilnvaras. Formulēt rekomendācijas? Tāds žanrs nav nekas jauns. Pieņemt reālus lēmumus? Vai tas nenozīmē nepieciešamību veikt būtiskas izmaiņas likumdošanā? Jo pašlaik spēkā esošais regulējums neparedz, ka atnāk kāda "komanda" un sāk atcelt normatīvos aktus vai atlaist cilvēkus. Kā tiks izvēlēti privātā sektora pārstāvji, lai nākamajā dienā nesāktos runas par slēptām interesēm?
Apņemšanās nākamgad palielināt izdevumus aizsardzībai vismaz līdz 4% no IKP ("tuvojoties 5%") bija prognozējama, tomēr neatbildēts paliek jautājums par naudas avotu. Plānā gan minēts, ka "drošībai un atbalstam ģimenēm" tikšot virzīti 5% no budžeta, kas savukārt tikšot iegūti, padarot slaidāku valsts pārvaldi. Tomēr IKP un budžets nav viens un tas pats, te nekas "nesakrīt".
Šo uzskaitījumu varētu turpināt, bet ikviens pats var iepazīties ar plānu. Nekā aplama jau tur nav, visi (sen) vajadzīgi darbi, tomēr izplūdusī forma vedina jautāt: ja par valdības restartu runāja jau mēnešiem, vai nevarēja gaidīt lielāku konkrētību? Nojaušu, ka Siliņas prezentētais ir "konceptuāls uzstādījums", no kura paģērēt sīkākas detaļas nevar. Konceptuāli uzstādījumi ir laba lieta, bet diemžēl mums ir slikta pieredze ar to ieviešanu dzīvē. Ticamība restartam būtu krietni lielāka, ja valdības pārstāvji varētu iepazīstināt sabiedrību ar atbildīgo institūciju uzrakstītu un savstarpēji saskaņotu vēstījumu par to, ko konkrēti nozīmē, piemēram, "vienkāršots un lētāks pārkreditēšanās process juridiskajām personām".
Mēs esam iesprūduši, turklāt es šo apzīmējumu nelietoju ironiski vai apokaliptiski. Saeimas vēlēšanas būs jau nākamgad, un tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, kāda ir situācija pasaulē, partijām nav intereses veidot kaut ko līdzīgu "nacionālās vienotības valdībai", kura potenciāli varētu būt jaudīgāka. Daļa opozīcijas gan runā par jaunu koalīciju, ko veidotu "zaļie zemnieki", Nacionālā apvienība un Apvienotais saraksts, tomēr realitāte ir cita. Opozīcija labi saprot, ka esam sarežģītā posmā, kad patīkamu lēmumu nevar būt, tādēļ opozīcijai ērtāk ir gaidīt, lai nepopulāros un vienkārši dumjos lēmumus pieņem pašreizējā koalīcija.
Paralēli noskaņas sabiedrībā kļūst arvien nervozākas un nepacietīgākas, tādēļ elitei ir liels kārdinājums mēģināt vēlētājiem iepatikties citādi. Piemēram, solot izmaiņas tautas nobalsošanas un vēlēšanu sistēmas kārtībā, kā rosina Valsts prezidents. Manā skatījumā šāda kompensācija būtu kļūdaina. Ja pieņemam domu, ka cilvēki Latvijā nav apdomīgāki par cilvēkiem citur Rietumu demokrātijās, tad nav pamata uzskatīt, ka mēs izteiksim savu gribu balsojumos prātīgāk nekā ļaudis, piemēram, ASV, Francijā vai Ungārijā. Izpildvaras un lēmējvaras iesprūdiens nav labojams, paverot iespējas Saeimā ievēlēt vēl vairāk populistu vai atvieglojot ceļu riskantām iniciatīvām (var droši prognozēt, ka referenduma sliekšņa pazemināšana nozīmētu arī priekšlikumus, kuru mērķis būtu latviešu valodas situācijas vājināšana).
Mēs varam no rīta līdz vakaram runāt par to, ka esot "mainījusies līdzšinējā pasaules kārtība", tādēļ nepieciešami "uzrāvieni" un tā tālāk. Objektīvi vērtējot, Latvijas, tostarp Latvijas varas aprindu, manevra iespējas ir sašaurinājušās. Ja nemānām sevi, tad tas, kā veidosies Trampa administrācijas attiecības ar Eiropu un Ukrainu, nav atkarīgs no Latvijas. Manuprāt, svarīgākais šādā situācijā ir nepapildināt problēmas, kuras nevaram atrisināt, vismaz ar savām nejēdzībām, jo pašu mājās notiekošais sabiedrības noskaņojumu ietekmē ne mazāk par kārtējām ASV vai Krievijas pārstāvju atklāsmēm. Siliņas priekšlikumus koalīcijas tālākajam darbam var vērtēt dažādi – bez liela prieka, bet arī bez niknuma –, tomēr bažas rada tas, ka tā arī nedzirdam, kā vara turpmāk izvairīsies no kļūdu atkārtošanas.
0