Valsts budžeta projekta kritiķi tradicionāli pārmet tā veidotājiem sausu formālismu un vadīšanos pēc ekseļa tabulām. Tajā pašā laikā (un par to runā mazāk) budžeta veidošanas principos ir ļoti daudz emociju un sajūtu.
2025. gada budžeta projekts, kuru valdība skatīs 10. oktobrī un apstiprināšanas gadījumā Saeimā iesniegs 15. oktobrī, dažādu skaitļu līmenī tiks analizēts citos medijos, tādēļ savā slejā ieskicēšu – lai cik gaisīgi tas skan – pasaules uztveres modeli, kurš ietekmē budžeta sastādīšanu.
(Ne)uzticēšanās. Viens no būtiskākajiem ienākumu avotiem pašvaldībām ir iedzīvotāju ienākumu nodoklis (IIN), tādēļ ierasta lieta ir diskusijas ar valdību par to, cik lielu IIN daļu saņems pašvaldības. 2025. gada budžeta projekta veidošanas procesā šī iemesla dēļ sabuntojās pat valdošajā koalīcijā strādājošie "zaļie zemnieki" (ZZS), kuri bažījas par ZZS kontrolēto vietvaru rocību. Galu galā tika panākts kompromiss (pašvaldību daļa tiks palielināta no 75% uz 78%), tomēr jājautā, kādēļ vispār notiek šāda regulāra stīvēšanās? Viss liekas loģiski – ja pašvaldību pienākumi (izglītība, ceļi utt.) netiek samazināti, bet izmaksas to veikšanai (tostarp algas) palielinās, pašvaldībām paredzētā IIN daļa arī palielinās, vai ne? Problēma ir tā (to gan amatpersonas publiski neatzīs), ka centrālā vara neuzticas pašvaldību vēlmei un mākai ar naudu rīkoties jēdzīgi. No vienas puses, var saprast centrālo varu – piemēru nelietderīgiem un pat pretlikumīgiem tēriņiem vietvaru līmenī netrūkst. No otras puses, ar šādu gaisotni nekur tālu uz priekšu netiksim. Man šķiet, ka pareizāk būtu gādāt, lai aplamu tēriņu veicēji saņem reālu un adekvātu sodu, un vienlaikus atteikties no domas par kolektīvo vainu (ja tā dara x, tad tā dara arī citi).
Izteiksmīgi virsraksti svarīgāki par jēgu. Te labs piemērs ir plāni par atalgojuma iesaldēšanu. Ņemot vērā, ka augstskolu vadība saņem samērā lielu atalgojumu, rosinājums to iesaldēt droši vien silda sirdis cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem. Vai šāds lēmums kaut ko reāli maina, proti, samazina ienākumu nevienlīdzību augstākās izglītības sistēmā? Nē. Līdzīgi ir ar Valsts prezidenta parlamentā iesniegto priekšlikumu uz diviem gadiem apturēt valsts kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļu atlīdzības pieaugumu. Uzsveru – pieaugumu. Manā skatījumā tā ir solidaritātes imitēšana meksikāņu teleseriāla "Bagātie arī raud" manierē. Šāda domāšanas stila pamatā ir ideja, ka galvenais ir publikai pavēstīt, ka "mēs ar jums esam vienā laivā", kas, protams, ir muļķības, jo 10 un 1 tūkstoti eiro mēnesī saņemošie nekad nebūs vienā laivā. Tomēr varbūt kāds notic pretējam.
Kaut kur starp abiem – par neuzticēšanos un koncentrēšanos uz PR – šūpojas viens no lielākajiem 2025. gada budžeta projekta jaunumiem. Proti, varētu veidot divas IIN likmes – 25,5% algām, kuras nepārsniedz 8775 eiro mēnesī, un 33% tām, kuras pārsniedz. Bet ienākumu daļai virs 200 000 eiro gadā vēl papildu 3% nodoklis. No politiskā PR viedokļa viss pareizi – gribējāt sociālo taisnīgumu un dabūjāt. Tikpat viegli prognozēt pretējās puses PR – augstāka likme labāk pelnošajiem aizbaidīs uzņēmīgus cilvēkus no valsts. Abi izteikumi ir tikai PR izteikumi. Latvijā nav daudz cilvēku, kuru mēneša alga pārsniedz astoņus tūkstošus eiro, tāpēc par reālu progresivitāti IIN aspektā nevar runāt. Un pat tad, ja kāds no tiem, kas saņem 9000 eiro mēnesī, augstākas IIN likmes dēļ izlems mainīt savu pilsonību, Latvijas ekonomikā no tā nekas nemainīsies. Vienlaikus var diezgan droši prognozēt, ka IIN likmju paaugstināšana ieceres autoru galvās sadzīvo ar aizdomām, ka ļaudis centīsies jauno regulējumu apiet, jo "mūsu cilvēki jau tādi ir". Pilnīgi noteikti būs mēģinājumi sagrozīt ienākumu ciparus, tomēr vai atsevišķi gadījumi ir iemesls pastiprinātam aizdomīgumam kontrolējošo institūciju attieksmē pret nodokļu maksātājiem?
Rīts gudrāks par vakaru. Uz šo domāšanas modeli attiecinu divas ieceres. Bankām triju gadu garumā (2025–2027) varētu būt jāmaksā solidaritātes nodeva. Deklarētais mērķis – šī nauda novirzāma drošības tēriņiem. Tomēr fonā ir arī cits iemesls – bankas nepietiekami kreditējot tautsaimniecību un nodeva ir slēpts sods. Tātad amatpersonas uzskata, ka bankas kaut kādu savtīgu apsvērumu dēļ nedod kredītus – nevis tāpēc, ka Latvijas tirgus nav pievilcīgs un tajā trūkst bankām interesantu projektu. Pirmais variants mazliet atgādina sazvērestības teoriju ("zviedru bankas!"), un es vairāk sliecos ticēt otrajam. Interesantākais ir tas, ka idejas autori acīmredzot uzskata, ka pēc trim gadiem Latvijas ekonomika būs tā sasparojusies, ka spēs finansēt drošības budžetu un bankas asiņaini cīnīsies par to, kurai būs iespēja kreditēt mūsu brīnišķīgos biznesa projektus. Pastāv gan arī iespēja, ka amatpersonas tā neuzskata, bet paļaujas uz to, ka pēc trim gadiem tā būs citu amatpersonu problēma. Vai arī "kaut ko jau izdomāsim".
Līdzīgi ir ar nodomu uz 4 gadiem pārdalīt iemaksas pensiju līmeņos – otrajam līmenim atņemot 1% no iemaksām par labu pirmajam. Tātad šie eksperti uzskata, ka 2029. gadā Latvijā būs jūtami uzlabojusies demogrāfiskā situācija (būs vairāk maksātāju) vai arī vērā ņemami palielināsies ļaužu rocība (būs lielākas algas, attiecīgi arī iemaksas). Vai arī – rīts gudrāks par vakaru. Taisnības labad jānorāda, ka šāds domāšanas veids raksturīgs ne tikai Latvijai vai Austrumeiropai – novecojošas populācijas apstākļos nepatīkamais jautājums par to, kā finansēt sociālās programmas vismaz līdzšinējā līmenī, tiek braši atlikts arī citur Eiropā un turīgajās valstīs vispār. Otrs attaisnojums, lai gan vājš, – prognozēt stāvokli globālajā ekonomikā pēc gada, diviem, trim patiešām ir grūti, tādēļ domai "rīts gudrāks par vakaru" ir savs pamatojums. Neviens nevar pateikt, kurā pasaules malā uzliesmos globālo tirgu ietekmējoši kari, neražas vai ilgstoši streiki, kuri var sagraut prognozes (un uz tām balstītos aprēķinus) par inflāciju vai pieprasījumu eksporta tirgos.
Visbeidzot – "viss atkarīgs no interpretācijas". Šis bieži dzirdētais apgalvojums pilnā mērā attiecas arī uz budžetu. Parasti opozīcija kritizē budžeta projektus par to, ka tie neesot vērsti uz attīstību. Šogad koalīcija var atcirst, ka budžets ir vērsts uz drošību, bez kuras nekāda attīstība nav iespējama. Lai nu būtu. Āķis ir tajā, ko mēs katrs saprotam ar jēdzienu "drošība". Ir jau izskanējuši ironiski aicinājumi (piemēram, no Valsts prezidenta puses) nemēģināt zem tā pabāzt visu iespējamo. Pamats bažām ir. Tajā pašā laikā pamats ir, piemēram, arī manai izpratnei, ka kultūrai finansējumu samazināt nevajadzētu – pat drošības vārdā. Proti, nācijas kultūra ir tieši saistīta ar tās drošību. Ja kultūra ir noplicināta, tad kas ir drošības mērķis? Aizstāvēt ģeogrāfisku teritoriju? Es nojaušu iespējamo atbildi: aizstāvēt ģimenes, savus tuvākos. Protams, bet kas ir kopiena bez kultūras? Šī interpretācija, kura man liekas loģiska, citiem tik pašsaprotama var nebūt; "drošības" jēdziena saturu var papildināt ar citām, arī loģiskām, interpretācijām. Prognozēju, ka šīs interpretāciju sadursmes pieredzēsim visā to krāšņumā.
0