"Mūsu valsts ir pazaudējusi brīvību bez nekādas okupācijas, jo mēs esam visu aizlieguši." Kā jums šķiet – kāda tēma izpelnījusies tik skarbu Saeimas deputāta novērtējumu? Ierobežojumi alkoholisko dzērienu tirdzniecībā.
Saeimas 9. maija sēdē notikušās debates par grozījumiem Alkoholisko dzērienu aprites likumā saturiski varētu iedalīt vairākos blokos. Pirmais, kuram veltīts šis teksts, ir varas nezūdošā pārliecība, ka ar regulējumiem var izkārtot sabiedrības dzīvi tā, lai tā būtu pareiza. Te arī iederas minētais citāts, kura autors ir Māris Sprindžuks ("Apvienotais saraksts").
Tomēr nevaru liegt sev prieku pieminēt vēl citus aspektus. Sprindžuka partijas biedrs, deputāts Andris Kulbergs: "Mūsu alkohola patēriņa kultūru ir smagi iespaidojuši okupācijas gadi, kur no mūsu austrumu kaimiņa ievazāta sērga par stipro alkoholu. Manuprāt, tā ir lielākā problēma." Ja pareizi saprotu, tad, piemēram, "Mērnieku laikos" aprakstītā latvju dzeršana tāda niekošanās vien ir bijusi. Es ieteiktu neapstāties pie sasniegtā – aizraušanās ar smēķiem Latvijā arī sākās pēc 1940. gada un ir okupācijas sekas. Nācijas paštēla veidošanas ceļi ir apbrīnojami. Ļoti daudzu nāciju pašidentitātes pamatā ir tēzes par "zelta pagātni", kurā gan darba tikums bijis godā, gan bijusi lielāka saticība, tiekšanās uz izglītību un tā tālāk. Retāki ir gadījumi, kad šajā komplektā ir arī pareizi dzeršanas paradumi (Kulbergs: "atceramies Latvijas vēsturi [..], mūsu alus kultūru"). Jāsecina, ka daļai no mums uzskats, ka "zāle agrāk bija zaļāka", ir tik spēcīgs, ka pat spirtotu dzērienu lietošana (varbūt arī seksuālās attiecības?) teiksmainajā un zudušajā pagātnē ir bijusi kaut kā latviskāka.
Deputāts Artūrs Butāns (Nacionālā apvienība): "[..] tu faktiski esi iegājis [veikalā] varbūt pēc maizes vai piena, bet produktu izvietošana ir izlikta tā [..], lai tu nejauši, stāvot rindā, ieraudzītu varbūt kādu konjaka pudeli, kas ir uz atlaidi." Jāsecina, ka Latvijas sabiedrība beidzot ir sasniegusi tādu turīguma līmeni, lai starp t.s. impulsa pirkumiem būtu arī konjaks. Vai arī jāsecina, ka deputāts spriež par citu rocību pēc paša ienākumiem.
Kopumā debašu galvenais strīdus objekts – paaugstināt vai nepaaugstināt vecuma slieksni alkohola iegādei no 18 līdz 20 gadiem – tika aplūkots, piesaucot tradicionālos apsvērumus, ka nav jēdzīgi, ja 19 gadus vecs indivīds var balsot, precēties, iet armijā, bet nopirkt alkoholu nevar.
Mani vairāk interesē slieksme runāt par "jauniešiem" kā vienotu grupu ar ļoti līdzīgām interesēm un uzvedības paradumiem. Tas ir dīvaini. Domāju, ka piecdesmitgadnieki vai četrdesmitgadnieki skeptiski sprauslātu, ja viņus mēģinātu iespīlēt grupā ar kopīgām vērtībām un netikumiem. Savukārt "jauniešu" gadījumā šādi vispārinājumi tiek uzskatīti par pamatotiem, turklāt ne jau tikai apreibināšanās kontekstā. 2024. gada 20. aprīlī "The Economist" publicēja rakstu kopu par t.s. "Z paaudzi". Secinājumi: jā, šīs paaudzes pārstāvji, salīdzinot ar iepriekšējām, biežāk jūtas vientuļi, mazāk lieto alkoholu un mazāk nodarbojas ar seksu. Pieņemsim, ka uz zūmeriem Latvijā šādi novērojumi neattiecas, tomēr man jebkurā gadījumā nešķiet, ka priekšstati sakrīt ar realitāti. Rodas jautājums: vai nav tā, ka gados vecāki ļaudis pārceļ uz "jauniešiem" paši savus kompleksus un fobijas? Piemēram, varbūt pārliecība, ka "visi jaunie sēž telefonos", ir saistīta ar to, ka ielas pārpludina "telefonos sēdošas" vecākās paaudzes? Varbūt ar alkohola lietošanu ir līdzīgi?
Tomēr, atgriežoties pie deputāta Sprindžuka pārspīlētā vērtējuma, galvenais jautājums ir – kas baro pārliecību, ka indivīdu un situāciju daudzveidību var mazināt un kontrolēt ar varas regulējumiem? Runa nav par atsevišķu produktu vai pakalpojumu tirdzniecību. Pagājušajā nedēļā samērā mierīgi tika aizvadīts 9. maijs, bet netrūka dažādu brīdinājumu un atgādinājumu par to, ko darīt nedrīkst. Dzīvojot Rīgas centrā, es pievakarē dzirdēju vismaz trīs salūtus. Un tālāk? Pat pieņemot, ka uz tiem reaģē pašvaldības policija, kurš svinētājiem liedz paskaidrot, ka salūts ir par godu Ludviga van Bēthovena 9. simfonijas divsimt gadu jubilejai? Vai tēvoča Koļas dzimšanas dienai?
Sabiedrības dzīvi caurvijošā pretruna ir šāda: no vienas puses, tiek runāts par indivīdu kā vērtību, no otras puses, indivīdam neuzticas. Ir neskaitāmi daudz izteikumu par to, ka indivīdam ir tiesības kļūdīties, ka indivīds galu galā pieņem saprātīgu lēmumu (tiesa – kā skatījumā saprātīgu?), tajā pašā laikā ir neticība, ka indivīdu var atstāt viņa paša ziņā, viņš ir jāmāca un jāregulē.
Te vietā ir stāsts par divām demokrātijām 20. gadsimta pirmajā pusē. Kad pēc nacistu nākšanas pie varas Vācijā notika grāmatu dedzināšana, politiķi ASV bija šokēti. Acīmredzot piemirstot, ka relatīvi nesen, 1917.–1918. gadā, arī vairākos ASV štatos notika "vāciešu grāmatu" iznīcināšana. Pēc iesaistīšanās Pirmajā pasaules karā ASV varas iestādes ļoti gādāja, lai vācu izcelsmes pilsoņi netaisītu ziepes. Piemēram, tika slēgta puse no vairākiem simtiem vācu preses izdevumu, tika ierosinātas apmēram 2000 izmeklēšanas par it kā simpatizēšanu Vācijai [1]. Iespējams, šiem pasākumiem bija jēga, tomēr tas nenozīmē, ka starp amerikāņiem vēlāk nebija cilvēku, kuri simpatizē Vācijai, turklāt nacistu Vācijai. Piemēram, nacistiskā režīma Vācu Ērgļa ordeni trīsdesmitajos gados saņēma autobūves tēvs Henrijs Fords un IBM vadītājs Tomass Vatsons. Tajā pašā laikā Lielbritānijā Hitlera "Mana cīņa" netika aizliegta, arī sākoties Otrajam pasaules karam, kara laikā tika publicēti valdības politiku kritizējoši teksti, bet izplatīšanas aizliegums skāra tikai divas grāmatas. Turklāt vienas grāmatas aizlieguma pamatā bija bažas, ka lasītāji, tostarp Vācijā, sapratīs, ka britiem jau izdevies atkost vācu "Enigmas" kodus [2]. Pareizajā pusē karoja gan ASV, gan Lielbritānija; skaidrs, ka arī Lielbritānijā bija nacisma fani, tomēr briti vēlamo sasniedza, vairāk uzticoties paši sev, mazāk čakarējot saprātīgos cilvēkus.
Ikvienā sabiedrībā bija, ir un būs cilvēki, kuri sev un apkārtējiem postošā daudzumā patērēs apreibinošas vielas vai simpatizēs totalitāriem režīmiem. Nekāda pierunāšana vai aizliegumi to nemainīs. Ir valstis, kurās jau ir vai tiks aizliegts "TikTok" (Indija, Kirgizstāna u.c.). Vai tas ir samazinājis puspatiesību, melu un vienkārši stulbuma daudzumu šajās valstīs? Nē. Tātad jautājums ir, vai atsevišķu cilvēku dēļ ir jāraksta pareizas dzīves priekšraksti visai kopienai. Cik un ko dzert (atgādināšu, ka alus dažu deputātu ieskatā ir "kultūra", degvīns – ne), kā veidot privāto dzīvi, kādus medijus lietot, kādus simbolus izmantot?
Esmu gatavs pieļaut domu, ka priekšrakstu rosinātājus un aizstāvjus motivē labi nodomi. Kristīgā baznīca savas pastāvēšanas pirmajos, teiksim, desmit gadsimtos patiešām uzskatīja, ka Rakstu traktēšanu nevar atstāt pašplūsmā, jo pastāv koncepta iziršanas risks (piemēram, bija entuziasti, kurus vairāk par Rakstiem interesēja ebreju apkarošana). Problēma ir tā, ka plānprātiņi tāpat nekur nepazuda, savukārt vairākumam viņu garīgās/privātās dzīves pārregulācija apriebās tik ļoti, ka baznīcas priekšrakstus daudzi vairs neuztvēra nopietni. Tā notiek jebkuras pārregulācijas gadījumā. Man šķiet, ka pragmatiskāk ir samierināties ar kaitinošu vai biedējošu sugas brāļu dažādību un sākt kreņķēties tikai tad, ja viena dažādība (piemēram, "stiprās rokas" gaidītāji) sāk apkarot citas dažādības.
[1] Pettegree, A. (2023) The Book at War: Libraries and Readers in a Time of Conflict. Profile Books, 200.–202. lpp.
[2] Turpat, 208.–210. lpp.
0