Kaitinoši vai biedējoši notikumi nav neizbēgami, un tie nav arī nepielūdzamas sekas kaut kam pagātnē notikušam.
Vēsturnieki visbiežāk izturas skeptiski un noraidoši pret mēģinājumiem piedāvāt alternatīvas versijas tam, kā procesi varēja attīstīties. Līdzīga attieksme nojaušama arī ārpus zinātnes, par ko liecina tādi ironiski izteicieni kā "ja tantei būtu riteņi", "kā būtu, ja būtu" un tamlīdzīgi. Kopumā es šādu attieksmi saprotu un atbalstu. Vēsturē daudz ko izšķir nejaušība – klasiski piemēri ir virkne slavenu kauju –, tomēr, ja sākam piedāvāt alternatīvas vēstures versijas, tad maisam gals vaļā un nav skaidrs, kādi kritēriji ierobežo domas lidojumu, lai piedāvājumi nekļūtu pavisam spekulatīvi.
Taču mani neapmierina arī nolemtības sajūta, kas dominē, kad domājam par šodienu un pagātni. "Citādi nemaz nevarēja būt", "visa vēsture liecina, ka" un tā tālāk. Šāds fatālisms veicina bezspēcības sajūtu, kura savukārt var stimulēt naidu un agresiju. Alternatīvu apskatīšana nenozīmē reāli notikušā nozīmes mazināšanu: apzinoties, ka vēsturiskais konteksts nav nākotni viennozīmīgi nosakošs, mēs varam būt kaut nedaudz optimistiskāki. Jā, lietas ir attīstījušās tā, kā ir, bet tas nebija akmenī iecirsts.
Piemēram, šķietami neizbēgamās pretrunas un konflikti starp to, ko apzīmē kā islāmu, un to, ko apzīmē kā Rietumu pasauli. 2025. gada 1. janvārī ASV (Ņūorleānā) notika terora akts, kura īstenotājs iedvesmojās no teroristu grupējuma Islāma valsts idejām [1]. Varētu teikt, ka šādi terora akti ir loģiskas sekas nemainīgi sliktajām attiecībām starp Rietumu pasauli un islāma pasauli. Būtu muļķīgi noliegt, ka šīs attiecības ir, maigi sakot, sarežģītas, tomēr, pragmatiski vērtējot, patiesi svarīgais jautājums ir: kādēļ? Jo varēja arī nebūt.
Līdz pat 8. gadsimtam musulmaņu līderi bija toleranti pret kristietību un, piemēram, palīdzēja Edesā atjaunot baznīcu, kad to 679. gadā sagrāva zemestrīce [2]. Mūsdienu Jemenas teritorijā pastāvējušā Himdžāras valstī [3] plauka un zēla ebreju kopienas un jūdaisms. 16. gadsimtā, kad protestanti Eiropā cīnījās ar katoļu līderiem Hābsburgu dinanstiju, Nīderlande un Londona sabiedroto meklēja Osmaņu impērijā. Kā tolaik teica protestanti Nīderlandē: "Liever Turks dan Paaps!" ("Labāk turki nekā pāvests!") Turklāt protestanti saskatīja lielāku idejisko tuvību islāmam nekā katolicismam [4], norādot, ka gan protestanti, gan musulmaņi – atšķirībā no katoļiem – tolaik noraidoši izturējās pret vizuālo elkdievību dievnamos. Jāpiezīmē, ka arī Osmaņu elite protestantos saskatīja sabiedrotos pretstāvē Hābsburgiem. 20. gadsimta sākumā urdu valodā lasošie musulmaņi mūsdienu Pakistānas un Indijas teritorijā varēja regulāri lasīt kaut ko līdzīgi gudru atziņu krājumiem ("Mehboob"), kuros līdzās islāma klasiķiem par uzmanības vērtiem tika uzskatīti arī Platons, Aristotelis, Jēzus, svētais Augustīns, Luters, Darvins un citi Rietumu pasaules prāti [5]. Tātad abām reliģijām piederīgo attiecības vienmēr un visur nav determinēti naidīgas.
Alternatīvu skatpunktu iespēja attiecas arī uz "neizbēgamību", kuru formulējis britu klasiķis Radjards Kiplings [6]: "East is East, and West is West, and never the twain shall meet." Būtu nejēdzīgi noliegt atšķirības un vēstures līkločus, bet es tajos neredzu ierakstītu neizbēgamu konfrontāciju. Kur nu vēl kaut kas aziātiskāks par t.s. mongoļiem-tatāriem, vai ne? Neapgrūtinot ar valdnieku vārdiem, atsaukšos uz akadēmisku pētījumu [7], kurš liecina: viena valdnieka sieva bijusi dedzīga kristiete (precīzāk, nestoriāne) un atbalstīja kristiešus, cita valdnieka sieva – tikpat pārliecināta musulmane. Mongoļiem viņu iekarotajā mūsdienu Krievijas teritorijā nebija problēmu veidot abpusēji izdevīgas attiecības ar pareizticīgo baznīcu vai citādi sadarboties ar kristīgajiem Mazās Armēnijas un Antiohijas valdniekiem. Mums ģeogrāfiski tuvajā Polijas- Lietuvas valstī (Žečpospolita, 1569–1795) ilgu laiku notika interesanti mēģinājumi atrast kaut ko kopīgu šajās zemēs dzīvojošajiem un vismaz trīs atšķirīgas reliģijas sludinošajiem cilvēkiem – izcelsmi no sarmatiem [8]. Neizteikšos par šīs teorijas jēdzīgumu, bet nekādi rietumnieki, vēl jo vairāk eiropieši, sarmati [9] nebija. Tāpat ungāriem nekad nav traucējuši no zinātnes viedokļa apšaubāmie centieni par saviem dižajiem senčiem uzskatīt pilnīgus aziātus, proti, huņņus [10].
Tekstā par alternatīvām vēsturēm būtu liekulīgi izvairīties no mums vēl tuvākas tēmas – Krievijas. Vai Krievija vispār var būt citāda? Visbiežāk dzirdamā atbilde ir "nē!", kam parasti seko vai nu samērā korekts pamatojums par demokrātijas pieredzes trūkumu, vai arī dažādi pārspriedumi par "krievu dvēseles" īpatnībām. Krievija var būt tikai autoritāra, agresīva impērija ar visām no tā izrietošajām sekām. Alternatīvu nav.
Krievijas gadījums tiešām ir, ja tā var teikt, ciets rieksts. Krievijas 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma intelektuāļi un politiķi, kurus varētu uzskatīt par demokrātiem, jautājumos par citu nāciju tiesībām ir nepārprotami impēriski šovinisti. Latvijas Universitātes izdotā žurnāla "Vēsture" jaunākajā numurā lasāms teksts [11] par Pāvela Miļukova (1859–1943) skatījumu uz Baltijas valstu un citu "nomaļu" neatkarības centieniem impērijas sabrukšanas un boļševiku režīma izveidošanās periodā. Miļukovs, kuru uzziņu avoti tradicionāli dēvē par liberāli, šādus centienus uzskata par apkarojamiem. Pielaidīgāka, bet līdzīga ir arī šī demokrātiskās (?) Krievijas Pagaidu valdības ārlietu ministra un vēsturnieka attieksme pret Somijas neatkarību.
Aizvien puslīdz jēdzīgā (kas Krievijas gadījumā ir sasniegums!) izdevuma "Dialogs ar laiku" ("Dialog so vremeņem") jaunākajā numurā ir vairāku pētnieku teksti, kurus vienkāršoti varētu kopsavilkt tā: Krievijas demokrātiskās inteliģences aprindas 19. gadsimtā pret Ziemeļkaukāza tautām izturējās ar lielākām simpātijām nekā pret ukraiņiem. Ja tādi bijuši Krievijas liberāļi, alternatīvu tēma apsīkst. Tomēr jāpatur prātā, ka arī skaidrai, ilgstoši nemainīgai ideoloģiskai un politiskai konstrukcijai var būt negaidīti blakusefekti un alternatīvi iznākumi. Te gribu atsaukties uz vācu vēsturnieka Maltes Rolfa monogrāfiju "Poļu zemes Pēterburgas pakļautībā. No Vīnes kongresa līdz Pirmajam pasaules karam". Krieviskais tulkojums, ko lasīju, ir tik samežģīts, ka atļaušos to pārstāstīt, nevis citēt [12]. Krievijas impērijai bija tik liela alerģija pret poļiem, ka tā centās pasargāt savas "oriģinālās" teritorijas no "poļu dumpinieku" ietekmes, neieviešot Polijā dažas impērijas institūcijas. Šī naidīgā izolācija, ļoti iespējams, panāca pretējo – iekonservēja reģiona īpašo stāvokli, kas galu galā kaitēja Aleksandra II unificēšanas reformu iecerēm. Tātad alternatīvais modelis Krievijas gadījumā ir ne tik daudz zīlēšana, vai šī valsts varētu būt demokrātiska un miermīlīga, cik tas, ka sistēmas cietpaurība un pārkaļķošanās var izspēlēt pati ar sevi ļaunus jokus.
Pat ja saprotam, ka notikumi varēja attīstīties citādi, ko tas mums dod? Jā, varēja būt labāk, bet šī apziņa neko nemaina. Man ir divi papildinoši atbilžu varianti. Pirmkārt, alternatīvu apzināšanās veicina piesardzīgāku attieksmi pret vispārinošiem apgalvojumiem un vienkāršotām "cēlonis–sekas" shēmām. Piemēram, ir taisnība, ka daudzām nācijām valodas attīstībai būtisks bija laiks, kad konkrētajā valodā tika tulkota Bībele un sāka notikt dievkalpojumi. Tomēr norvēģu valodā pilns Bībeles tulkojums parādījās tikai 20. gadsimta trešajā desmitgadē – atšķirībā no, teiksim, velsiešiem, kas pie tulkojuma tika 1588. gadā [13]. Un? Norvēģu valoda parāda, ka var būt arī citādi. Līdzīgs vienkāršotas shēmas izteikums ir: nācijas, neiegūstot valstiskumu, panīkst. Jā, bet kā tad ar kurdiem? Vēsture pret šo tautu ir bijusi netaisnīga, tomēr ir vairāki desmiti miljonu kurdu. Tātad var būt arī citādi, vēstures likumiem neatbilstoši. Otrkārt, alternatīvu apzināšanās ir emocionāli auglīga. Jurim Kronbergam ir dzejolis [14], kurš tapis pēc Breivīka terora akta Norvēģijā 2011. gadā: "Ja viens cilvēks var radīt tik daudz naida, / Padomā, cik daudz mīlestības mēs pārējie spējam radīt."
Ņūorleānā cilvēku pūlī iebraukušais vīrietis iedvesmojies no «Islāma valsts» / Raksts
Frankopan, P. The Silk Roads. Bloomsbury, 2015, 88. lpp.
Mac Sweeney, N. West: A New History of an Old Idea. W.H. Allen, 2023, 154.–157. lpp.
Powers, D.S., & Tagliacozzo, E. (Eds.). Islamic Ecumene: Comparing Muslim Societies. Cornell University Press, 2023, 18.–21. lpp.
The Ballad of East and West - Wikipedia
Favereau, M. The Horde: How the Mongols Changed the World. The Belknap Press of Harvard University Press, 2021, 160.–161. lpp.
Bill, S., & Lewis, S. (Eds.). Multicultural Commonwealth: Poland-Lithuania and Its Afterlives. University of Pittsburgh Press, 2023, 113.–136. lpp.
The Kinship Between Huns and Hungarians – Magyar Nemzetismeret
Michał Patryk Sadłowski. The Baltic States in the Political and Legal Thought of Pavel N. Miliukov During the Civil War in Russia of 1917–1920. Vēsture. Nr. 14. (2024). 33.–51. lpp.
Rolfs, Malte. Poļu zemes Pēterburgas pakļautībā. No Vīnes kongresa līdz Pirmajam pasaules karam. Novoje Ļiteraturnoje Obozreņije, 2020, 150. lpp.
Gabriele, M., & Perry, D. The Bright Ages: A New History of Medieval Europe. Harper Collins, 2021, 162. lpp.
Kronbergs, Juris. Uz balkona / bet ja visu laiku... Dienas Grāmata, 2016, 47. lpp.
0