Jo biežāk izskan runas par to, ka karš Ukrainā drīz beigsies, jo nepatīkamāka ir sajūta, ka tas notiks uz Ukrainas rēķina.
ASV prezidents Teodors Rūzvelts savulaik ironizēja, ka "visveiksmīgākais politiķis ir tas, kurš visskaļāk atkārto vispārzināmas patiesības". Paturot šo izteikumu prātā, nebūtu jābrīnās, ka arvien vairāk amatpersonu un ekspertu (arī Latvijā) atgādina, ka "visi kari kaut kad beidzas", "labāk slikts miers nekā taisnīgs karš" un līdzīgas tēzes, kurām faktiski grūti iebilst. Tiesa, var jautāt, ko konkrēti nozīmē "kaut kad" un "karš". Piemēram, Rietumsahārā Polisario fronte par savas tautas pašnoteikšanos ar militāriem līdzekļiem cīnās kopš 1973. gada, un īsta miera iedibināšana šajā reģionā pagaidām nešķiet sasniedzama. Pusgadsimts – tas jau ir "kaut kad" vai jāgaida līdz gadsimtam? Tāpat droši vien atšķirsies atbildes uz jautājumu, kādi ir kritēriji, lai sadursmes, izmantojot ieročus, sauktu par "karu" vai tikai par "konfliktu" un "bīstamu situāciju".
Lai kā būtu, par to, ka karam Ukrainā ir jābeidzas tuvākajā laikā, runā ne tikai jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps. Viņa plānu miera panākšanai var tikai minēt, bet arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis aizvadītajā nedēļā neslēpa, ka "no mūsu puses jādara viss iespējamais, lai šis karš beigtos nākamgad". Būtiskais jautājums ir: kā "visu iespējamo" saprot Ukrainas vadība un sabiedrība, un sabiedrotie Rietumos?
Diemžēl te prātā nāk maršals Ferdinands Fošs, kurš pēc Versaļas miera līguma parakstīšanas 1919. gada 28. jūnijā prognozēja, ka līgums varbūt tiešām noslēdz Pirmo pasaules karu, bet tas "ir tikai pamiers uz divdesmit gadiem". Francūzim izrādījās taisnība.
Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka – atvainojiet par neveiklu formulējumu – bezgalīgi pārciest Krievijas aviouzlidojumus un atvairīt uzbrukumus Ukraina arī nevar. Te ataust prātā cits salīdzinājums – iespējams, tā autors nav pats Žans Bodrijārs, bet es to lasīju viņa grāmatā "Līča kara nebija": "Ja gribat kādu uzvarēt virves vilkšanā, jūs nevarat stāvēt nekustīgi, lai cik stiprs jūs būtu." Trāpīgi.
Ļoti ticams ir scenārijs, ka Trampa administrācija (ar slēptu atvieglojuma sajūtu Eiropā) spiedīs Ukrainu piekrist tam, lai Krievijas okupētās teritorijas paliek Krievijas kontrolē apmaiņā pret kara darbības pārtraukšanu. Vēsturē ir precedenti. 1974. gadā Turcija iebruka Kipras ziemeļu daļā, un rezultātā izveidojās t.s. Ziemeļkipras Turku republika. Neviena valsts pasaulē – izņemot Turciju – šo republiku neatzīst. Var pieņemt, ka puslīdz jēdzīgās valstis neatzītu arī Ukrainas teritoriju iekļaušanu Krievijā. Kiprā netaisnības sekas ir iesaldētas nu jau vairākas desmitgades, dzīve turpinās. Vai tas būtu reāli Ukrainas gadījumā? Ir būtiska atšķirība starp Turciju un Krieviju. Lai kāda būtu Turcija, grūti iedomāties, ka tā atsāks agresiju pret Kipru. Krievijas gadījumā šādas sajūtas nav. Tātad Ukrainas gadījumā tas tiešām būtu nevis miers, bet pamiers uz, visticamāk, neilgu laiku.
Vai Ukraina šajā atelpas brīdī varētu kaut ko darīt, lai atkārtotu agresiju nepieļautu? Šis jautājums pārklājas ar bažām par Rietumu militārās palīdzības samazināšanos nākamgad. Gribu rekomendēt divas publikācijas par šo tēmu. Pirmā atklāj Eiropas militārās rūpniecības trūkumus. Tie ir jāņem vērā, lai objektīvi saprastu eiropiešu tūļāšanos ar militāro atbalstu Ukrainai un skeptiski vērtētu iespēju, ka Eiropa var aizstāt ASV militārās piegādes. Savukārt otrā publikācija norāda, ka pašas Ukrainas militārajai rūpniecībai ir liels potenciāls un veiksmīgas apstākļu sakritības gadījumā Ukraina var panākt lielāku neatkarību no partneru piegādēm. Protams, ar nosacījumu, ka Ukrainai ir atelpas laiks, lai šo potenciālu īstenotu. Diemžēl nezinu, cik ilgam šim laikam jābūt.
Šķiet, ka Ukraina pārāk nepaļaujas uz ilgstošu atelpu, tādēļ cenšas argumentēt jaunajai ASV administrācijai, kādēļ pašu amerikāņu interesēs ir turpināt atbalstīt un nedzīt stūrī Ukrainu. Saprotamu iemeslu dēļ Zelenska potenciālie plāni pagaidām nav oficiāli izskanējuši, tomēr daži eksperti Ukrainā tos iezīmē. Pirmkārt, tiekot piedāvāts atslogot ASV armiju, proti, amerikāņu karavīrus, kuri atrodas Eiropā, aizstājot tos ar ukraiņu karavīriem. Ņemot vērā, ka Trampam & Co. šķiet pareizi taupīt militāros resursus, īpaši, ja runa ir par kaitinošo Eiropu, tāds piedāvājums viņam varētu patikt. Tiesa, jautājums, vai šādu aizstāšanu atbalsta pašas Eiropas valstis. Tāpat Ukraina piedāvājot amerikāņiem lielākas priekšrocības tādu Ukrainas resursu kā urāns, litijs, arī lauksaimniecības zemes izmantošanā. Arī šāda cena par atbalsta turpināšanu vai pat palielināšanu (tātad arī Ukrainai potenciāli izdevīgāku vienošanos par mieru) šķiet samērīga. Nav gan skaidrs, cik liels atbalsts šīm idejām būtu Ukrainas sabiedrībā. Lai kā būtu, rodas iespaids, ka Zelenska administrācija reālistiski vērtē situāciju un tās iespējamo attīstību, tādēļ cenšas formulēt pievilcīgu piedāvājumu, nevis tikai apelēt pie atbalsta Rietumu demokrātijas vērtībām un līdzjūtības upuriem. Šādā ziņā Ukraina labā nozīmē atšķiras no valsts izveides perioda Pirmā pasaules kara nobeigumā. Proti, Brestļitovskas miera sarunu laikā 1918. gada decembrī Ukrainas Centrālā Rada prasīja sev plašas ukraiņu apdzīvotas teritorijas Vācijā un Austroungārijas impērijā, kas, ļoti iespējams, bija taisnīga prasība, bet neatbilda Radas spēkiem un ietekmei.
Problēma ir tā, ka cena, kuru, iespējams, gatava maksāt Ukraina, neapmierina Krieviju. Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kurš aizvadītajā nedēļā pirmoreiz divu gadu laikā runāja ar Vladimiru Putinu, pauda, ka Kremlis nav mainījis savu skatījumu uz karu, tātad prasa cenu, kādu Ukraina nav gatava maksāt. Šolcs arī apliecināja, ka Eiropa (ar to saprotot Vāciju un Franciju, nevis tādus Kremļa satelītus kā Ungārija un Slovākija) nespiedīs Ukrainu maksāt Putina prasīto cenu. Lai gan sociāldemokrāta Šolca solījumiem nav lielas nozīmes, jo pēc nākamā gada februārī plānotajām vēlēšanām viņš, visticamāk, vairs nebūs Vācijas kanclers, kopumā nav pamata apšaubīt, ka Vācijas kristīgie demokrāti arī nemēģinās runāt par Ukrainu bez Ukrainas klātbūtnes.
To pašu diemžēl nevar teikt par ASV pēc Trampa stāšanās amatā, turklāt iemesls šādām bažām saistīts ne tik daudz ar Trampa iespējamām simpātijām pret Putinu, cik ar nākamās ASV administrācijas apsēstību ar Ķīnu. Citiem vārdiem sakot, sarunas par Ukrainu bez Ukrainas var notikt nevis starp Trampu un Putinu, bet starp Trampu un Sji Dzjiņpinu. Ja Ķīna apņemas pirkt vairāk ASV preču vai citādi piekāpties Trampa priekšstatam (viņa priekšstati un realitāte nav viens un tas pats) par ASV ekonomiskajām interesēm, Tramps varētu neiebilst pret to, ka Ķīna turpina stutēt Krieviju vai pat palielina savu atbalstu ar visām no tā izrietošām sekām. Interesants ir jautājums: vai Ķīna ir gatava maksāt šādu cenu? Vai Putina režīma pastāvēšana Ķīnai ir svarīgāka par piekāpšanos ASV ekonomiskos jautājumos? Nezinu.
Grūtības prognozēšanai rada divi faktori. Pirmais (un vēsturei vispār raksturīgais) – to, kā dažādu valstu elites kaulējas, mēs visbiežāk uzzinām krietni pēc notikumiem. Pirmā pasaules kara otrajā gadā, lai gan nekas neliecināja par to, ka Vācija un Austroungārija karā zaudēs, Itālija jau sāka tirgoties ar Antanti par cenu, kādu Antante būtu gatava maksāt par Romas labvēlību. Dažkārt vēlāk uzzinātais arī liecina, ka cenu kāds noteicis nepareizi. Piemēram, poļu līderis Juzefs Pilsudskis 1919. gada rudenī izlēma, ka boļševiku režīms Krievijā ir pieņemama cena, ja pretī var iegūt baltgvardu sakāvi. Pilsudskis pareizi uzskatīja, ka "baltā Krievija" ir naidīga pret poļiem un Poliju, savukārt nesaprata boļševiku režīma agresīvo būtību un rezultātā gadu vēlāk piedzīvoja karu ar "sarkano Krieviju". Citiem vārdiem sakot, mēs nezinām, vai un kāda tirgošanās patiesībā notiek.
Otrs faktors ir Trampa un viņa elektorāta pasaules skatījuma īpatnības. Tradicionālā politiskā loģika saka apmēram tā: ASV interesēs nav pieļaut, ka Krievija sagrābj daļu Ukrainas (vai pat iznīcina to), jo tas rāda citiem sliktajiem puišiem pasaulē, ka viņus nesodīs. Un, ja sliktie puiši nolemj sekot Volodjas piemēram, tas kaitē ASV prestižam pasaulē (proti, izrādās, ka varenā ASV neko baigi nekontrolē). Izklausās loģiski. Problēma ir tā, ka Trampam ir vienalga, kāds ir ASV prestižs pasaulē, viņu interesē, kā viņš izskatās fanu acīs. Respektīvi, atturošais arguments par ASV kā demokrātijas balstu pasaulē (lai cik apstrīdams tas ir) Trampa gadījumā vienkārši nedarbojas. Ja tas atbildīs viņa interesēm iekšpolitiski, viņš mazinās atbalstu ne tikai Ukrainai, bet arī Taivānai.
Man ir nelāgas priekšnojautas par to, kāda varētu būt miera cena, bet es atsakos kaut ko ieteikt un komentēt, vai tā ir pieņemama. Manuprāt, cilvēki, kuri paši nedzīvo Ukrainā, to nedrīkst darīt.
0