Lai gan retais ticēja, ka Zelenska un Putina tikšanās Turcijā tiešām notiks, Krievijas uzvedība liecina, ka eksperti kārtējo reizi kļūdījās: Kremlis patiesībā nebaidās no konfrontācijas ar Donalda Trampa administrāciju.
Proti, Putins uz Trampa (un ne tikai) aicinājumiem tikties ar Ukrainas līderi varēja reaģēt ne tik izaicinoši – piemēram, 15. maijā aizsūtīt uz sarunām vismaz ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, nevis tādas marginālas būtnes kā Putina padomnieku Vladimiru Medinski. Tātad nedēļām ilgā ekspertu vārīšanās, ka Putins nevēlas nokaitināt Trampu ar pārāk neslēptu atsacīšanos no sarunām ar Ukrainu, izrādījusies blēņas.
Putina rīcību var skaidrot nedaudz konspiroloģiski: lai neliktos pārāk piekāpīgs paša vēlētājiem, Tramps laiku pa laikam kaut ko uzrūc Kremlim, tomēr tā ir tikai spēle, jo aizkulisēs norit kaut kādas abu valdību sarunas, kurās Ukraina ir tikai viens no elementiem. Tomēr man šķiet, ka Putina nesodāmības sajūtai ir cits iemesls – apziņa, ka Tramps ir Narciss, kurš patiesībā vairās no reālas konfrontācijas. Kad Ķīna nenobijās no tarifu kara, Tramps, ja tā var teikt, pierāvās, savu piekāpšanos, protams, pasludinot par izcilu sarunvešanas mākslu. Laikā, kad Tramps ir vizītē Tuvajos Austrumos, Izraēla pastiprina militārās aktivitātes Gazas sektorā. Benjamins Netanjahu labi zina, ka no Trampa viedokļa tas ir ļoti nelaikā, tomēr atļaujas to darīt, jo zina, ka viņam nekas par to nebūs. Pat Panamas kanāla gadījumā Trampa izbazūnētā uzvara – kanāla apsaimniekošana pāries no Honkongas koncerna ASV investīciju grupas ziņā – izrādījās priekšlaicīga, jo Ķīnas valdība sāka spārdīties pretī. Citiem vārdiem sakot, Putins no Trampa nebaidās, jo zina, ka Tramps daudz un skaļi runā, bet pieraujas, ja pretī pagadās kāds tikpat ietekmīgs (Ķīna) vai nekaunīgs (Netanjahu). Šķiet, nekaunīguma ziņā Putins pārspēj pat Trampu.
Nekāda ļauna prieka gan par to nav. Lai maskētu nespēju ietekmēt Putinu, Tramps prasīs netaisnīgu piekāpšanos no Ukrainas. Un te parādās satraucošais jautājums: vai blefojošās ASV administrācijas vietā var stāties Eiropa?
Lai gan visbiežāk izskan skeptiski viedokļi par Eiropas ietekmi mūsdienu pasaulē, manuprāt, to nevajadzētu novērtēt par zemu. Eiropai – salīdzinot ar ASV – ilgstoši bijušas plašas ekonomiskās attiecības ar Krieviju. No šāda viedokļa raugoties, arī Eiropas sankcijas, kas noteiktas Krievijai, tostarp dažādiem Krievijas mērgļiem, Kremlim ir nepatīkamākas nekā amerikāņu sankcijas. Ja Eiropa sankciju ziņā nepiekāpjas vai tās pat pastiprina, Trampa iespējamā piekāpšanās Putina sankciju aspektā būtu pieciešama.
Cita lieta, ka Krievijai vēl sāpīgāk būtu, ja ekonomiskās saites ar Putina režīmu vājinātu arī Turcija, Indija vai Tuvējo Austrumu valstis. Te ASV svars neapšaubāmi ir lielāks nekā Eiropai. Vai Tramps Eiropai palīdzēs? Domāju, ka ne. Trampam daudz svarīgāk ir panākt ASV ekonomiski izdevīgo minēto valstu piekāpšanos, un, cenšoties to panākt, viņš diez vai papildus prasīs Indijai & Co. pārtraukt tirgoties ar Krieviju. Īsi sakot, lai ko Tramps aizvadītajā nedēļā teiktu par savu vēlmi tikties ar Putinu, jo tikai šāda līmeņa tikšanās palīdzēšot miera sarunām, reāli Ukraina un Eiropa pretstāvē Krievijai ir vienas.
Spriežot pēc Eiropas līderu publiskās retorikas, viņi tomēr cer uz pretējo – to, ka Tramps palīdzēs paplašināt sankcijas. Es to apšaubu, jo līdzās minētajām Trampa īpašībām darbojas vēl cits faktors. Nerunāju par baumām, ka Krievijas rīcībā esot kompromitējoši materiāli par Trampa izdarībām Krievijā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Lai cik ļoti man nepatiktu Tramps, ideja par šādu šantāžu šķiet mazticama. Ar kompromātiem ir kā ar vecu zupu – uzsildīt, protams, var, tomēr, ja tā pārāk ilgi nostāvējusi, tā kļūst nepievilcīga un mazefektīva. Dažkārt liekas, ka stāsts par Kremļa rīcībā esošo kompromātu vairāk ir atsacīšanās noticēt tam, ka ASV var ievēlēt prezidentu, kurš patiešām jūt zināmas simpātijas pret diktatoriem.
Manuprāt, ir cits iemesls tam, ka Putins var atļauties Trampu pasūtīt un ka Tramps vairāk runā par Krievijas savaldīšanu, nekā dara. Lai kādas blēņas Tramps ir sarunājis un turpina runāt par to, ka ASV ilgstoši ļāvusi citiem sev ekonomiski kāpt uz galvas, zināmā mērā viņam ir taisnība. ASV ietekme 21. gadsimta ekonomikā tiešām ir mazinājusies. Kāpēc Tramps pirms nedēļas faktiski piekāpās Ķīnai, piekrītot uz 90 dienām abpusēji samazināt debesīs uzrautos tarifus? Tāpēc, ka Ķīnas eksports uz ASV pērn bija tikai 15% no visa Ķīnas eksporta. Vienkāršoti izsakoties, pazaudēt 15%, protams, nav patīkami, tomēr tie ir tikai 15%. Turklāt ASV īpatsvars Ķīnas eksportā samazinās – Trampa pirmā pilnvaru termiņa laikā tas bija 20%. Ķīna var atļauties nepiekāpties. Tā nav nedz Trampa, nedz Baidena vai Obamas vaina. Pasaule mainās, un amerikāņi vairs nevar piedraudēt, lai citas valstis nostātos miera stājā. To labi saprot arī Putins. Kamēr viņš var rēķināties ar Ķīnas un t.s. Globālo Dienvidu atbalstu, viņš var nesodīti vazāt aiz deguna Trampu. Šo nepatīkamo patiesību apzinās arī Tramps.
Tātad, pat ja drīzumā notiks Trampa un Putina tikšanās, karš Ukrainā šovasar turpināsies. Pat ja Tramps spēlēs Krievijas pusē, ukraiņi labprātīgi nepildīs Kremļa prasības – piemēram, atkarotās Hersonas atdošanu. Medijos parādījās ziņas, ka Medinskis sarunu laikā esot Ukrainas delegācijai atgādinājis, ka Krievijas karš ar Zviedriju 18. gadsimta sākumā ildzis divdesmit gadus. Diezgan stulbs salīdzinājums, tomēr noderīgs, ja to saprot kā atgriešanos pie agrāko laiku karošanas metodēm, kur būtiska sastāvdaļa ir pretējās puses mierīgo iedzīvotāju slepkavošana un aplaupīšana, pretinieka teritorijas izpostīšana. Krievija jau to dara un pat pie sarunu galda ir apliecinājusi, ka turpinās. Kremlis acīmredzot saprot, ka Ukrainu kaujas laukā vien uzvarēt nevar, tādēļ liek uzsvaru uz Ukrainas sabiedrības terorizēšanu. Nepatīkami to atzīt, bet, raugoties no Krievijas agresīvā imperiālisma interešu viedokļa, šāda taktika ir loģiska kaut vai tāpēc, ka Ukraina nevar atbildēt ar to pašu.
Šajā drūmajā ainavā labā ziņa ir tā, ka Kremlis, šķiet, pārcentās agresijā pret Eiropu. Ja Krievija attiecībās ar Eiropu būtu uzturējusi diskursu, ka Kremļa vienīgais mērķis ir Ukraina, tad Eiropa (Baltiju ieskaitot) agri vai vēlu – būšu cinisks – sāktu lavīties prom no Ukrainas tēmas. Savukārt tagad, lai cik savtīga un neizlēmīga būtu Eiropas politiskā elite, tā redz apdraudējumu arī sev, tādēļ ir spiesta palielināt atbalstu Ukrainai. Ko es saprotu ar pārcenšanos? Viena lieta ir sarīkot dažas diversijas un iejaukties dažās vēlēšanās, lai nosūtītu brīdinājumu – neatbalstiet Ukrainu, citādi… Cita lieta ir neslēpti gatavoties karam ar Eiropu (militāri, noskaņojot sabiedrību utt.), jo šāds agresivitātes līmenis būtībā neatstāj Eiropai izvēli. Tad vai nu ir jāpaceļ ķepas uzreiz, vai arī jāmēģina Krieviju savaldīt.
Nav jāpārspīlē Eiropas, maigi sakot, pēdējā brīža atjēgšanās pozitīvā ietekme, jo lēmumu pieņemšanas mehānisms ir sarežģīts un elektorāts vairumā gadījumu neapzinās situācijas nopietnību, Kremlim draudzīgu grupu ietekme Eiropā nemazinās. Tomēr prognozēju, ka vismaz šogad un nākamgad Eiropas līderu vairākums aktīvi darbosies Ukrainas pusē un Krievijas iespēju mazināšanā. Putina režīms ņem Ukrainu un Eiropu uz izturību, bet ir dabūjis pretī to pašu. Šogad un nākamgad. Par tālāku laiku neņemos spriest.
0