Sabiedrības uztverē nacionālajai kultūrai (lai ko katrs ar to saprastu) ir liela nozīme latviešu pašidentitātē. Tas nozīmē, ka kultūras nozares administratīvā pārraudzība vienmēr būs ļoti politizēta.
Aizvadītajā nedēļā Saeima amatā apstiprināja jauno kultūras ministri Agnesi Lāci ("Progresīvie"). Lasot 20. jūnija sēdes stenogrammu, uzmanību piesaistīja opozīcijas iebildumi un pārmetumi. Lielā mērā tādēļ, ka tie – neatkarīgi no satura – atspoguļo pretrunīgu izpratni par to, ar ko cilvēks šajā postenī nodarbojas. Linda Liepiņa ("Latvija pirmajā vietā"): "Un droši vien jūs esat dzirdējuši, ka tikko Nacionālais teātris atteicās iznomāt telpas progresīvā režisora Dmitrija Krimova iestudējumam "Ārprātīgo piezīmes". Vai tie ir iebildumi pret iestudējuma saturu, aktieriem, pret režisoru? Vai tās ir bažas, ka izrāde nepatiks skatītājiem? Nē. Nacionālā teātra skatuve nav piemērota vieta krievu valodā iestudētām izrādēm laikā, kad notiekot... kad notiek karš Ukrainā, tā saka teātra direktors. … Un kurš ir vainīgs pie šāda lēmuma? Tas ir "Progresīvo" lēmums, vai tomēr kāds ir iejaucies?" Nediskutējot par to, vai teātra vadība rīkojusies pareizi (tas ir cits jautājums), no deputātes teiktā jāsaprot, ka kultūras ministrs (vai ministra partija) var piespiest teātri rīkoties atbilstoši ministra viedoklim. Varu kļūdīties, bet domāju, ka tā nav, jo tad saceltos pamatīgi un pamatoti protesti pret politisku iejaukšanos. Ne velti demisionējušās Agneses Loginas priekšgājējs Nauris Puntulis uzsvērti vairījās no šādas iejaukšanās, lai gan var pieļaut, ka viņam kā "Nacionālās apvienības" politiķim nereti bija viedoklis par kādu kultūras notikumu.
Aleksandrs Kiršteins (pie frakcijām nepiederošs): "Es domāju, visi ir pamanījuši, ka kultūra ir nevis tā, kas mēģina kaut kādā veidā darīt cilvēku vai viņu dzīvi labāku, bet tāda sacensība oriģinalitātē, kurš kuru pārspēs." Varētu pastrīdēties par šādu kultūras būtības un sūtības izpratni, tomēr svarīgais politiķa teiktajā ir kas cits. Kā gan kultūras ministrs var ietekmēt to, lai radošo profesiju pārstāvji nevis "sacenstos oriģinalitātē", bet gādātu, lai līdzpilsoņi "kļūst labāki"? Citiem vārdiem sakot, rodas iespaids, ka vismaz daļā politisko aprindu un acīmredzot arī daļā sabiedrības ir pārspīlēts priekšstats par kultūras ministra pilnvarām. Šāds priekšstats, iespējams, izriet no tā, ka daudziem no mums vispār gribētos, lai šādas pilnvaras būtu. Nu, nevar būt nevadāma kultūra!
Šādas noskaņas un priekšstati nav nekas jauns. Kiršteins kritizēja arī Dziesmu svētkus, un šādā kontekstā vērts pieminēt, ka "pirmie pieci Dziesmu svētki modināja un vairoja tautas pašapziņu, bet arī kļuva par lieciniekiem latviešu sociālās noslāņošanās procesam. [..] V svētkos 1910. gadā atteicās piedalīties kreisi noskaņotie kori" [1]. Tātad domai, ka kultūrai ir jāatbilst politiskām un ideoloģiskām vērtībām, Latvijā ir vairāk nekā simts gadu.
Tāpat no vēsturnieku pētījumiem var secināt, ka latviešu valodai kultūras un izklaides jomā Latvijā pievērsta liela uzmanība arī periodos, kad demogrāfiskā situācija latviešiem bijusi krietni labvēlīgāka nekā mūsdienās. "1920. g. februārī Iekšlietu ministrijas Cirkulārā apriņķu priekšniekiem un pilsētu prefektiem bija noteikti arī pirmie cenzūras kritēriji. Tā kā vairums kinoteātros izrādīto filmu bija ievestas no ārzemēm un ļoti reti tika tulkotas latviski, tad Iekšlietu ministrija visiem kino īpašniekiem un pārvaldniekiem pieprasīja 2 nedēļu laikā kinofilmas iztulkot valsts valodā. Filmas, kuras nebūs tulkotas, aizliedza izrādīt." [2]
Nepatika pret kultūras dzīvošanos savvaļā nav raksturīga tikai politiķiem – politiķu iejaukšanos dažkārt vēlas arī kultūras cilvēki paši. "Diskusijas par to, cik lietderīga ir/nav Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) un Latvijas Konservatorijas (LK) darbība 20.–30. gados un vai tās vajag/nevajag slēgt, vismaz daļēji bija saistītas ar diezgan banālu cīņu par valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu tai vai citai mākslinieku grupai. Jau 1921. g., kad parādījās minētais mākslinieku iesniegums valdības pārstāvjiem, tajā, cita starpā, bija pausts uzskats, ka "valstij vispirmā kārtā ir jāpabalsta mūsu radošā māksla" un šai "radošai mākslai" "jādod tiesība līdzi spriest mākslas kultūrai nolemto valsts līdzekļu izlietošanā", protams, piebilstot, ka LMA nav nekāda sakara ar šo "radošo mākslu". [..] Raksturīgi, ka divdesmito gadu beigās, kad no jauna uzplaiksnīja diskusijas par LMA un LK slēgšanu vai darbības turpināšanu, vairums publikāciju presē par šo tēmu parādījās pavasarī (no februāra līdz maijam), t.i., laikā kad Saeimā notika darbs pie valsts budžeta." [3]
Šie piemēri var mulsināt un vedināt jautāt: varbūt tiešām kultūras procesi ir politiski jāvada? Tāpat kā, piemēram, patriotiskā audzināšana? Nē, nav.
Kaut vai tādēļ, ka cilvēku (un arī amatpersonas ir cilvēki) spējas savdabīgi interpretēt radošā procesa rezultātus ir apbrīnojamas (un ne vienmēr labā nozīmē). Mūsdienu Latvijas amatpersonas varbūt aizvainos salīdzinājums ar okupācijas perioda cenzūru, bet abos tālāk minētajos gadījumos visspilgtāk izceļas nevis cenzoru lēmumu piesaiste okupācijas režīmam, bet gan domas lidojums. 1951. gadā uz kāda no žurnāla "Bērnība" vākiem aizliedza publicēt attēlu, kurā redzams skolnieks, kurš spēlējas ar mazu buru laiviņu. Pamatojums šim aizliegumam bija, ka "zīmējums ir nepareizs, jo, ja skolnieks iet uz skolu, viņam nav laika spēlēties, bet, ja nāk no skolas, – tad arī, jo jāiet mājās gatavoties rītdienas stundām". Savukārt 1983. gadā tika aizliegts mākslinieka Jura Dimitera dabas aizsardzībai veltītais plakāts. Pamatojums – "tajā redzams gulbja kakls, kas sagriezts desas ripiņās, un tas nav pieņemams, jo ir vērojams šī produkta trūkums tirdzniecībā" [4]. Es ļoti labi apzinos atšķirību starp okupācijas režīmu un mūsdienu lēmumu pieņēmējiem (lai cik plānprātīgi viņi dažkārt šķistu), tomēr ar kultūras procesu "politisko vadīšanu" labāk neriskēt.
Papildu riskus var radīt tas, ka arī gadījumos, kad ministrs pats neredz nepieciešamību iejaukties, viņš var pakļauties dažādu aktīvu līdzpilsoņu prasībai "izvērtēt" un "rīkoties". Un līdzpilsoņu viedokļi mēdz būt dažādi… "Ko tolaik uzskatīja par pornogrāfisku, varētu raksturot kāda no vācu žurnāla pārpublicēta anekdote, kuras dēļ 1924. gada oktobrī policija konfiscēja žurnāla "Elegance" trešo numuru. Vēlāk žurnālu izdevējam atdeva, bet izplatīt to drīkstēja, izgriežot attiecīgo lapu. Tā vēstīja par jaunavu, kura iesūdzējusi tiesā jaunekli par vardarbīgu nevainības laupīšanu. Varas darbi tikuši pastrādāti, piespiežot viņu pie sienas. Tiesnesis apšaubīja, ka jauneklis spējis jaunavu aizsniegt, jo viņa bija divas pēdas garāka par jaunekli, bet saņēmis no sūdzētājas atbildi: "Gluži pareizi, tiesneša kungs, bet es mazliet pieliecos!" Šādu pikantēriju cilvēki uztvēra kā pornogrāfiju." [5]
Kultūrā neko baigi vadīt nemaz nevar. Man ir divi piemēri, kas šo nevarēšanu rāda no dažādiem aspektiem. Ja sabiedrības vairākums ir kaut ko pieņēmis kā kultūras zelta fondam vai nacionālajai pašidentitātei ļoti svarīgu, tad neviens politiķis un neviens eksperts te neko nemainīs. Piemēram, visiem zināmā Lielvārdes josta, kurā esot ierakstīta informācija no tālās pagātnes. Speciālisti – vai politiski pašnāvnieciski noskaņots ministrs – var kaut uz galvas stāvēt, sakot, ka vispār jostas ornaments ir izstrādāts aptuveni 19. gadsimta pirmajā pusē, kas padara jebkāda vēstījuma iekodēšanu neticamu. Tas neko nemainīs. "Ikdienišķā nacionālisma telpā Lielvārdes jostas ornamentālie motīvi rod aizvien jaunas lietojuma sfēras. Jostas raksts greznoja Latvijas lata papīra naudaszīmes. Tie bieži atrodami dažāda veida dekorācijās. [..] Šķiet, ka sabiedrība cenšas skaldīt Lielvārdes jostu fragmentos, akceptējot tās sakralitātes ideju vien pieņēmuma līmenī. Īpašu uzplaukumu Lielvārdes jostas motīva izmantojums ieguvis pēdējo piecu gadu laikā. To aktīvi izmanto AS "Laima", veidojot produkcijas iepakojumus, to lieto, reklamējot sociālas akcijas un arī atlaižu akcijas. Plaši jostas motīvs tiek lietots pārtikas produktu iepakojumu noformējumā – no maizes līdz pelmeņiem." [6]
Otrs piemērs eleganti parāda, ka pat autoritāra režīma apstākļos ļaudis meklēs iespējas sev nesaprotamus vai nevēlamus varas lēmumus – kultūrā, integrācijas politikā un tā tālāk – ignorēt vai pildīt ar gariem zobiem. "LPS [Latvijas pilsētu savienības] vēstuli ar aicinājumu iesaistīties grāmatas "Latvijas pilsētas valsts 20 gados" sagatavošanā Talsu pilsētas valde saņēma jau 1936. gada oktobrī. Toreizējais pilsētas galva Aleksandrs Reiznieks (1894–1967) sniedzis atbildi, ka nepiedalīsies, jo par Talsiem ar pilsētas atbalstu jau tiek gatavota grāmata "Talsu novads". Nākamā gada februārī valde tomēr lēmusi piedalīties grāmatas izdošanā. Valsts gadadienai veltītajā reprezentatīvajā izdevumā katrai pilsētai atvēlēto lappušu skaits atkarīgs no tā, cik grāmatas eksemplāru pilsētas pašvaldība pasūta. Sākotnēji Talsu pilsētas valde pasūtījusi sešas grāmatas, par ko pienākas viena lappuse. Nākamais Talsu pilsētas galva Augusts Vaidzība (1882–1941) saņem LPS aizrādījumu, ka "Talsu nozīme pēdējā laikā ir tomēr tā augusi un arī viņu apkārtne tik ievērojama", ja Rūjiena spējot pasūtīt 30 eksemplārus un aizņemt 5 lappuses, tad Talsiem arī vajadzētu aizņemt vairāk lappušu. Rezultātā pilsētas valde nolemj pasūtīt 18 eksemplārus, līdz ar to palielinot aprakstu līdz trim lappusēm." [7] Tik prasmīgu kaulēšanos un augstākās priekšniecības iegribu bremzēšanu varētu apskaust pat mūsdienu ierēdniecības virtuozi.
Kāpēc tad tāds kultūras ministra postenis vispār vajadzīgs? Pirmkārt un galvenokārt, lai gādātu par kultūras interesēm publiskās naudas dalīšanas procesā. Tas izklausās ārkārtīgi vienkāršoti, bet, ņemot vērā, cik maz elitei patiesībā interesē kultūra, tas ir ļoti svarīgs uzdevums. Otrkārt, lai gādātu, ka nauda netiek sadalīta starp dažām draugu grupām. Tas arī viss.
[1] Šarkovska-Liepiņa, Ilze. Avoti. Dziesmu svētku priekšvēsture. / Dziesmu svētkiem – 150. LU LFMI, 2023, 9. lpp.
[2] Zelmenis, Gints. Latvijas Republikas kultūras politika 1918.–1934. g.: promocijas darbs. 2012, 117. lpp.
[3] Turpat, 80.–81. lpp.
[4] Urtāns, Aigars. Padomju cenzūra Latvijā līdz 1990. gadam / Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti 25. sējums. LVI, 2009, 65., 69. lpp.
[5] Lipša, Ineta. Sabiedriskā tikumība Latvijā, 1918.–1940.: promocijas darbs. 2009, 185. lpp.
[6] Misāne, Agita. Reliģija un latviešu nacionālisms ideju vēsturē Latvijā: promocijas darbs. 2016, 175. lpp.
[7] Konošonoka, Zanda. 18. novembra svētki Talsos. Divdesmitā gadadiena. / Talsu novada muzeja raksti. III. 2019, 102. lpp.
0