Spriežot pēc izteikumiem Latvijas parlamentā un sociālajos tīklos, jaunā ASV administrācija ir kā Roršaha tests – katrs tās darbībā saskata sev būtisko.
Vieniem būtiskākais ir Donalda Trampa paziņojums, ka turpmāk ASV atzīs tikai divus dzimumus – vīriešu un sieviešu. Citiem svarīgākais ir viņa pieteiktā ASV izstāšanās no Parīzes nolīguma klimata pārmaiņu ierobežošanai. Vēl kādam – atļauja tiktokam turpināt darboties ASV, varbūt vēl kādam – pieteiktās investīcijas t.s. mākslīgā intelekta attīstībā. Pirmajā nedēļā pēc stāšanās amatā Tramps rīkojumus parakstīja dūšīgi [1], tāpēc nav brīnums, ka ikvienam, kurš kaut nedaudz seko līdzi ASV notiekošajam, ir iemesls priecāties vai šausmināties.
Latviju vistiešāk, manuprāt, skar Trampa prasība, lai citas NATO dalībvalstis – pirmkārt, jau Eiropā – palielina savus izdevumus aizsardzībai līdz 5% no IKP. Šī viņa vēlme nav nekas jauns, tomēr svarīgi, ka viņš to atkārtoja arī pēc stāšanās amatā, aizvadītajā nedēļā uzrunājot [2] Pasaules ekonomikas forumu Davosā.
Šī prasība mums ir nozīmīga, jo neizbēgami paredz skarbu diskusiju par to, kur šim mērķim atrast naudu. Tā nav problēma vienīgi Latvijai – šķiet, vienīgā NATO dalībvalsts, kurai 5% sliekšņa sasniegšana neradīs lielas grūtības, ir Polija, kura pērn aizsardzībai atvēlēja 4,1% no IKP un šogad plāno tērēt 4,7%. Tomēr tas, ka Trampa paģērēto būs grūti izpildīt arī, piemēram, Vācijai vai pat Lielbritānijai, mums neko nedod.
2025. gadā Latvija aizsardzībai tērē 3,45% no IKP – nepilnus 1,6 miljardus eiro. Līdz Trampa kļūšanai par ASV prezidentu izskanēja plāni summu palielināt tā: 2026. gadā 1,7 miljardi (3,73%), 2027. gadā – 1,8 miljardi (3,69%). Neņemos spriest, vai tagad summas kļūs vēl lielākas, tomēr skaidrs, ka runa ir par simtiem miljonu eiro ne visai spožos ekonomiskās attīstības apstākļos.
Kādus signālus raida Latvijas augstākās amatpersonas? Premjere Evika Siliņa intervijā [3] pagājušajā nedēļā apstiprināja, ka valsts tēriņu divas prioritātes pārskatāmā nākotnē būs aizsardzība un pasākumi demogrāfiskās situācijas uzlabošanai. Tas, ka izglītība un kultūra var aizmirst par labāku finansējumu, nepārsteidz. Sliktāk ir tas, ka, šķiet, pastāv iespēja, ka finansējums pat samazināsies. Piemēram, Edgars Rinkēvičs [4] dažas dienas agrāk, atbildot uz jautājumu par to, kur ņemt naudu papildu izdevumiem drošībai un demogrāfijai, aicināja atteikties no "ļoti strīdīgām zinātnes programmām".
Valsts prezidenta rosinājumu nevēlos iztirzāt kaut vai tādēļ, ka tas ir pārāk nekonkrēts. Piemēram, atliek ieskatīties Latvijas Zinātnes padomes tīmekļa vietnē [5], lai redzētu, ka daudzos projektos (ne man spriest, vai "strīdīgos") lauvas tiesu finansē Eiropas Savienība. Ir, protams, arī no nacionālā budžeta finansētas programmas. Piemēram, janvārī un februārī Filozofijas un socioloģijas institūts rīko vairākas konferences (pirmajai zīmīgs nosaukums "Revīzija nācijai"), kuras daļēji balstās Valsts pētījumu programmā "Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstība". Programmu veido projekti, gan jau starp tiem arī "strīdīgi", tomēr vismaz pagaidām izvērstu diskusiju par šo tēmu nav.
Mani vairāk interesē situācijas un problēmas filozofiskais aspekts. No vienas puses, grūti apstrīdēt, ka tad, ja Latvijā iebruks un mūs okupēs Krievija, nekam vairs īsti nebūs nozīmes. No otras puses, mums daudz sliktākā situācijā esošas valsts – Ukrainas – piemērs. Tur notiek diskusija par mobilizējamo vecuma sliekšņa pazemināšanu, un liela daļa Ukrainas sabiedrības uzskata: nebūtu pareizi kaujās sūtīt gados jaunus vīriešus, no kuriem lielā mērā atkarīga valsts nākotne. Es nezinu, kā ir pareizi, tomēr zīmīgi, ka Ukrainā vispār ir diskusija par cenu, kādu var/vajag maksāt par valsts militārajām spējām. Ja asiņainā karā ierautā Ukraina uzskata par nepieciešamu reflektēt par šādu tēmu, tad tas jo vairāk būtu jādara arī Latvijā. Ļoti vienkāršoti formulējot – vai piekrītam maksāt par militāro spēju kāpināšanu ar nepietiekamiem ieguldījumiem izglītībā, zinātnē un kultūrā?
Pieļauju, ka daudzi vienkārši atteiktos uz šādu jautājumu atbildēt, norādot, ka tas ir nekorekts ("ko tu mīli vairāk – mammu vai tēti?"), vai atzīstot, ka laba atbilde te nav iespējama. Piekrītu, ka jautājumi no sērijas "no kā jūs labāk atsacītos – no rokām vai kājām?" ir briesmīgi, bet izvēle, ko finansēt un kam finansējumu samazināt, tuvākajos trijos gados Latvijā diemžēl būs reāla. Arī man nav atbildes, bet varu mēģināt tai tuvoties, sadalot jautājumu.
Piemēram, es gribētu saprast, vai būtiski lielāki izdevumi aizsardzībai, kuru dēļ mēs būtībā upurējam kultūru un izglītību, patiešām dos labāku aizsardzību? Neesmu tik sliktās domās par politiķiem un valsts pārvaldi, lai paustu aizdomas, ka nauda vienkārši tiks izzagta, tomēr sabiedrība ir pelnījusi labāku skaidrojumu, nevis vienkārši aicinājumu justies drošībā.
Tāpat mani interesē, vai publiskā finansējuma samazinājumu kaut daļēji var aizstāt privātais kapitāls. Skaidrs, ka pilnvērtīga kompensācija nav iespējama – tādas nav arī turīgajās valstīs ar ziedošanas tradīcijām, piemēram, ASV –, tomēr varbūt bedre varētu nebūt tik dziļa. No vienas puses, mēs redzam apsveicamus un iedrošinošus piemērus, kad privātpersonas un uzņēmumi ziedo, sniedz atbalstu zinātnes, izglītības un kultūras projektiem. No otras puses, ir daudz izrādīšanās un kampaņveidīguma. Ja personāži, kuri tik labprāt pozē preses fotogrāfiem dažādās atklāšanās, pirktu grāmatas un apmeklētu vērtīgus, kaut "nemodīgus" muzejus, situācija Latvijā būtu labāka. Varbūt problēma ir tā, ka nav bijis atklātas sarunas, kurā politisko lēmumu pieņēmēji godīgi atzītu situāciju un piedāvātu tai sabiedrības daļai, kura to vispār var atļauties, vairāk piedalīties apcirpto jomu finansēšanā. Un tad uzrunātie vai nu uzreiz atteiktos, vai vismaz pieļautu lielākas līdzdalības iespēju. Lai cik patētiski tas skanētu, tas patiešām būtu patiesības brīdis – vai X spēj vai nespēj atteikties, teiksim, no ceļojuma uz Dienvidāziju un naudu ziedot? Svarīga ir ne tik daudz summa, cik attieksme. Noskaidrot sev pašam – man vajag, piemēram, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju vai arī man pietiek ar foto sociālajās platformās, kur parādu, kā apmeklēju muzeju Vīnē vai Londonā?
Patiesībā es nojaušu, kādu izvēli izdarīs šie cilvēki, un neesmu pat gatavs viņus par to vareni kritizēt. Ņemot vērā, ka esmu piedzīvojis gan okupācijas periodu, gan juku laikus pēc neatkarības atgūšanas, varu sevi mierināt – kaut kas kultūrā un zinātnē saglabājās arī izcili draņķīgos laikos. Vienīgais aicinājums: tad vismaz izbeigsim stāstīt, ka "kultūra ir nacionālās pašidentitātes pamats", "Latvijas nākotne ir izglītoti cilvēki" un līdzīgi tukšas frāzes.
0