Visiem tā saucamajiem atmiņu kariem (tostarp cīniņiem par piemiņas vietām un vietvārdiem) ir kāda kopīga un, manuprāt, nelāga īpašība. Sabiedrības vairākumam tie neinteresē, jo tas vēlas melnbaltas atbildes.
1
Rīgas domes oficiālajā ziņā par triju pieminekļu demontāžu vārds "impērisks" neparādās, tomēr informatīvajā telpā, runājot par pieminekļiem, kuri veltīti Barklajam de Tolli un "Lucavsalas aizstāvjiem" 1701. gadā, ideja par Krievijas impēriskumu (tā kaitīgo un nevajadzīgo mantojumu Latvijā) piesaukta daudz un bieži.
Impēriskums, impēriska domāšana ir svarīga un interesanta tēma. Neesmu no tiem, kuri iestājas pret Puškinam veltītā pieminekļa demontāžu Rīgā, apgalvojot, ka Krievijas kultūrai nav sakara ar Krievijas impēriskumu. Ar retiem izņēmumiem (piemēram, Ļevs Tolstojs) ir gan. Mēģinājumi pierādīt, ka riebeklības, kuras par Ukrainu un ukraiņiem sarakstījis Josifs Brodskis, ir nevis paša Nobela prēmijas laureāta nostāja, bet tikai impēriskās domāšanas ilustrācija, Krievijā ekspertu aprindās beidzās ar atzinumu, ka laikam gan dārgais ģēnijs tomēr paudis pats savus uzskatus (iesaku "Novoje ļiteraturnoje obozreņije" šīgada 4. numuru, lasāms tīmeklī). Īsi sakot, man liekas acīmredzami, ka Krievijas vara un lielā mērā arī kultūra gadsimtiem ilgi bijusi impēriskas domāšanas caurstrāvota.
Tomēr impēriskums nav raksturīgs specifiski krieviem, un tas jāpatur prātā, ja ķeramies pie impēriskuma kritiskas izvērtēšanas. Paveroties uz Krievijas impērijas militārisma vēsturi, atklājas, ka, piemēram, 1762. gadā cariskās Krievijas armijā 41% no 402 augstākajiem virsniekiem un puse no augstākā ranga militāristiem bija nekrievi, no tiem trīs ceturtdaļas – vācbaltieši un vācieši [1].
Saistībā ar de Tolli izskanošie atgādinājumi par Krievijas impērijas īstenoto pārkrievošanas politiku ir patiesi, tikai būtu korekti atzīt, ka pārkrievošanu veicināja arī latviešu tautai piederīgie:
"Daži jaunlatvieši ir mēģinājuši tuvināt latviešu nacionālo ideoloģiju slavofilismam. Kā tāds vispirms ir minams Kaspars Biezbārdis, viens no sava laika populārākajiem jaunlatviešiem un spilgts krieviskās orientācijas entuziasts. Rakstā "Krievu valstības gadu tūkstotis" "Pēterburgas Avīžu" pirmajā numurā viņš, piemēram, cenšas latviešus etnogrāfiski tuvināt slāviem, tādējādi tūliņ izsaucot ļoti asu reakciju vācbaltiešu publiskajā telpā. Līdzās tam Biezbārdis citā publikācijā īsteni slavofilu garā kritizē Krievijā līdz ar Pēteri I ienākušo tieksmi atdarināt Rietumeiropu: "Mēs sākām bez izšķirības tur aizņemties visu un uzspiest to sev, lai tikai varētu tērpties eiropiešu drānās. Redzēdami Eiropas stipro nošķīrumu starp muižnieku, tirgotāju un pilsētnieku šķirām (pie mums šāda nošķīruma nekad nav bijis), mēs centāmies to ieviest arī Krievijā, maldinot sevi, ka šādi mēs esot sasnieguši augstāko kultūras pakāpi. Taču izrādījās citādi."" [2]
Turklāt zīmīgi, ka centieni pārliecināt par Krievijas (konkrētajā gadījumā – Krievijas pareizticības) bezgala vērtīgo ieguldījumu latviešu nācijas attīstībā turpinājās arī krietni pēc impērijas sabrukuma:
"1938. gadā, Lielā Gavēņa laikā Doc. virspriesteris J. Jansons lekcijā LU kristīgā studentu biedrībā "Kristus Latvijā un pie latviešiem" turpina daudzkārt latviešu pareizticībā kultivēto ideju par kristietības sākotnēm Latvijas teritorijā caur pareizticīgajām krievu ciltīm… Latvieši pirmatnējo kristietību pirms vāciešu ienākšanas Latvijā ir pieņēmuši brīvprātīgi, bez piespiešanas no grieķu pareizticīgiem ar slāvu starpniecību." [3]
Īsi sakot, nekritiska attieksme pret impērisku domāšanu man atgādina populāro viedokli par padomju okupācijas periodu, kur visā pie vainas esot bijuši krievi vai iebraucēji, savukārt latvieši ar režīmu nekādi neesot sadarbojušies, bet masveidā ticējuši valstiskuma atgūšanai. "Nacionālās pašapziņas jautājums" (kā saka Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks) ir jautājums ne tikai par pieminekļu demontāžu, bet arī par kritisku skatījumu pašiem uz sevi. Un tas – atgriežoties pie sākuma tēzes – sabiedrības vairākumam nav nedz interesanti, nedz ērti.
Šķiet, ka tā sabiedrības daļa, kura par šiem atmiņu kariem interesējas, uzskata, ka atliek vien tikt galā ar Krievijas impērijas izpausmēm pilsētvidē un impēriskuma problēma Latvijā būs atrisināta. Bet ķeza ir tāda, ka impēriska domāšana var parādīties jebkurā nācijā, kura skaitliski sasniedz kādu robežu (neriskēšu minēt precīzu apjomu). Tas nozīmē, ka dažādus nepatīkamus pārsteigumus var sagaidīt arī no nācijām, kuras uzskatām par pretmetu Krievijai, tātad par saviem sabiedrotajiem.
Vēl 19. gadsimta 60. gados apmēram 25% no Francijas iedzīvotājiem nerunāja vai slikti runāja franču valodā. 1870. gadā pēc sakāves karā ar Prūsiju pazemotā Francijas centrālā vara nosprieda, ka visa šī runāšana bretoņu, oksitāņu un velns zina kādās vēl valodās ir jābeidz. Attiecīgi 1881. gadā tika pieņemts lēmums, ka reģionālās valodas izglītības sistēmā nav pieļaujamas, un bērni, kuri sarunās skolā lietoja savu dzimto (reģionālo) valodu, tika sodīti ar īpašas kauna zīmes nēsāšanu [4]. Tas atgādina soda zīmi, kas 19. gadsimta 80. gados pārkrievošanas laikā bija jānēsā latviešu valodā runājošajiem skolēniem… 19. gadsimta otrajā pusē virkne zviedru un somu autoru par sāmiem (lapiem) rakstīja: "Lapi ir neliela auguma, neglīti, ar lielām mutēm un īsām kājām [..]. Lapi ir gļēvuļi un neder karavīra amatam. [..] Lapi joprojām ir mazāk attīstīti par somiem." [5] Šādu piemēru ir daudz. Impēriska (augstprātīga, pavirša) domāšana un attieksme ir jāatpazīst, no tās ir jāvairās neatkarīgi no tā, kurš to īsteno un atbalsta. Vai Latvijas sabiedrības vairākums to spēj? Domāju, ka ne.
2
Rīgas dome (RD) pagājušajā nedēļā atbalstīja RD deputāta un tēlnieka Ivara Drulles ieceri pārzāģēt uz pusēm Andreja Upīša pieminekli, tā demonstrējot Upīša kā rakstnieka un padomju varas pārstāvja sašķelto dabu. Drulles ieskatā šādai pieminekļa pārveidošanai ir dziļa simboliska jēga – tā nav vienkārša joku dzīšana, kādu savulaik īstenoja, piemēram, Odesas pilsēta, Ļeņina skulptūru pārveidojot par "Zvaigžņu karu" tēlu Dārtu Veideru [6]. Tāpat šeit nav darīšana ar pragmatisku attieksmi "atstāt nevar – pavisam izmest arī žēl", kādu savulaik demonstrēja Volnovahas pašvaldība Doņeckas reģionā, fiziski nepārveidojot Vasilija Čapajeva pieminekli, bet vienkārši pārsaucot to par pieminekli "Kazakam". Vēl trešais piemērs no Ukrainas – kāda Kijivas reģiona pašvaldība lēma pagarināt ūsas Ļeņina piemineklim, lai turpmāk varētu to saukt par pieminekli dzejniekam Tarasam Ševčenko [7]. Man tas liekas netaisnīgi pret Ševčenko. Bet Upīša gadījumā pārveides ideja ir pamatīga un nopietna.
Man pašam nav melnbaltas attieksmes pret šādu risinājumu. Vēsturiski daudz biežāk par pārveidošanu piemiņas zīmes un pieminekļus vai nu atstāj mierā, vai demontē. Šlēsvigas-Holšteinas reģions, kur apmēram simt gadu laikā (no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta vidum) vairākkārt mainījās varas, ir tam labs piemērs. Vācija sprieda, ko darīt ar Dānijas radītajiem pieminekļiem un otrādi [8]. Var pamanīt kopīgas tendences: abas puses centās neaiztikt pretējās puses kritušo karavīru piemiņas vietas, bet pieminekļus gan grāva uz velna paraušanu (piemēram, Dāniju simbolizējošo lauvu). Tomēr iniciatīvu visbiežāk izrādīja nevis varas iestādes, bet politiski aktīvie pilsoņi. Te varētu pavīpsnāt par to, ka vēsture atkārtojas. Lemšana par Lucavsalā esošā pieminekļa nākotni ir atlikta, jo tā tuvumā esot karavīru apbedījumi, savukārt bez aktīvā cilvēka Drulles diez vai kādam RD būtu ienākusi prātā doma Upīša pieminekli pārzāģēt.
Man šķiet, ka viens no iemesliem, kādēļ lemts tik radikāli pārveidot Upīša pieminekli, ir tā pamatīgais izmērs. Rakstot sleju, mēģināju noskaidrot, kas notiek ar dzejniekam Ezram Paundam veltītajām piemiņas zīmēm. Paunda vieta pasaules literatūrā, protams, ir nesalīdzināmi lielāka nekā Andrejam Upītim, bet līdzīga ir abu intelektuāļu politiskā sasmērēšanās – Paunds apkalpoja fašistu režīmu Itālijā. Paundam veltītie artefakti nav pārveidoti, jo tie lielākoties ir plāksnes pie namu sienām vai citi relatīvi neuzkrītoši veidojumi. Kā saka, acīs neduras. Savukārt Upīša pieminekli ir grūti nepamanīt.
Vai pieminekļa pārzāģēšana ir veiksmīgs simbols pretrunīgumam? Nezinu. Tomēr, ja tā var ilustrēt Latvijas kultūras elites divdabīgumu (izcils talants, kalpošana režīmam), tad Drullem būtu jāzāģē arī, piemēram, Ģederta Eliasa piemineklis Jelgavā. Cienījamais gleznotājs kopā ar brāli Kristapu sacerētajā grāmatā par Francijas mākslu izsaka pateicību Staļinam, kura "vēlīgā gādībā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības māksliniekiem ir laime realizēt [..] mākslu patieso sintēzi" [9]. Vēl pirms nepilniem desmit gadiem piemineklis atklāts arī rakstniecei Regīnai Ezerai. Lasām pētnieku tekstus:
"Šajā sakarā svarīgi minēt arī šo darbu kritiķu mēģinājumu ieņemt savu pozīciju latviešu padomju literatūras un RS [Rakstnieku savienības] laukā, publicējot varas laukam izpatīkošas un partejiskas recenzijas par jauno autoru darbiem. Daži no tiem, piemēram, I. Bērsons, R. Ezera, vēl tikai mēģināja ieņemt pozīciju RS laukā. Piemēram, R. Ezera pārmeta Z. Skujiņam "partejiskuma trūkumu" un "nepareizu idejiskumu". Vēlākos gados abi recenzenti par šīm kritikām taisnojās, tomēr publikācijas parāda arī kritiķu cīņu par pozīcijām, rakstot atbilstoši konjunktūrai." [10]
Bet kuru gan interesē šīs nianses? Ir vai nu balts, vai melns.
[1] Ošeniece, Gunta. Franču kultūras un francūžu klātbūtne vācbaltu rakstnieka Zigfrīda fon Fēgezaka vēsturiskajā romānā "Senči un pēcteči". / Francijas garša. Gastronomija un kultūra. Zinātne, 2019, 323. lpp.
[2] Ījabs, Ivars. Starp provinci un impēriju: Latvijas autonomijas idejas attīstība līdz Pirmajam pasaules karam. / Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij. Akadēmiskais apgāds, 2019, 307. lpp.
[3] Vuguls, Juris. Pareizticības un hēsihasma idejas Latvijā 1836–1934: promocijas darbs, 2012, 128. lpp. LU promocijas darbu datu bāze.
[4] Ó Giolláin, D. (2022). Exotic Dreams in the Science of the Volksgeist: Towards a Global History of European Folklore Studies. The Kalevala Society, 118.–119. lpp.
[5] Grandell, Jens. How a Culture Was Almost Lost: The Sami in the Nineteenth-Century Conceptualizations of Finnish Nationhood. / Bohlin, A., Kinnunen, T., & Grönstrand, H. (Eds.). (2021). Nineteenth Century Nationalisms and Emotions in the Baltic Sea Region : The Production of Loss. Brill. 117., 126. lpp.
[6] Kasianov, G. (2022). Memory Crash: The Politics of History in and Around Ukraine, 1980s2010s. Central European University Press, 311. lpp.
[7] Turpat, 312. lpp.
[8] European Border Regions in Comparison. Overcoming Nationalistic Aspects or Re-Nationalization? Routledge. 2014, 340.–352. lpp.
[9] Kalnačs, Jānis. VAPP mākslas apgādniecības darbība (1940–1941). / Zinātniskie raksti. 7 (XXVII). Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2021, 236.–237. lpp.
[10] Eversone, Madara. Latvijas Padomju rakstnieku savienība: stratēģija, taktika un opozicionālās prakses (1940–1965): promocijas darbs. 2023. LU promocijas darbu datu bāze, 104.–105. lpp.
0