Cilvēki baidās no pagaidām vēl tikai iespējama, superjaudīga mākslīgā intelekta, tikmēr viņus nogalina vecmodīgi peidžeri un rācijas.
Pret "Hizbullāh" grupējumu vērstās diversijas Libānā – kā jebkurš gadījums, kad mirst cilvēki – ir situācija, kurā mazliet neērti teikt, ka šī nu gan ir ļoti interesanta tēma. Reflektēt par to liekas gandrīz kā parādīt empātijas trūkumu. Tomēr atļaušos ieskicēt dažus aspektus.
Acīmredzamākais – ar grupējumu saistīto cilvēku peidžeru un rāciju uzsprāgšana vairos tehnofobiskas noskaņas un sazvērestību teorijas visā pasaulē. Domāju, ka nepārspīlēju, jo sprādzienos cietušo skaits – 37 bojāgājušie, 608 ievainotie (19. septembra dati) – ir tik liels, ka par notikušo ir informēti ne tikai Vidusjūras austrumu piekrastes iedzīvotāji. Es neironizēju, jo apziņa, ka no malas kāds var iejaukties un padarīt par ieroci kaut ko tik šķietami vienkāršu un pat arhaisku kā peidžeri vai rācijas, ir šokējoša cilvēkam bez specifiskām zināšanām par tehniku. Sekojot ziņu plūsmai BBC, 18.–19. septembrī varēja lasīt, ka ļaudis Libānā ne tikai nezina, vai ir droši atrasties blakus portatīvajiem datoriem, bet arī maina SIM kartes un panikā steidz nomontēt saules paneļus. Īsi sakot, sekas mēs vēl tikai redzēsim nākotnē, kad par peidžeru un rāciju masveida inficēšanu un infekcijas iedarbināšanu regulāri atgādinās ļaudis, kuriem kaut kas mūsdienu pasaulē liekas aizdomīgs un bīstams.
Notikušais liecina – zūd robežas starp veidiem, kā savus mērķus mēģina sasniegt ar valsti saistītas struktūras un agresīvi noskaņoti nevalstiski grupējumi (tas, ka "Hizbullāh" Libānas šiītu kopienā pilda virkni valsts funkciju, nemaina to, ka šis grupējums nav valsts). Vispirms jāatgādina, ka "Hizbullāh" nav romantisku brīvības cīnītāju kopa. Pret dokumentālajām filmām tīmeklī es izturos piesardzīgi, tomēr "Deutsche Welle" uzskatu par apdomīgu raidorganizāciju, un DW filmas par "Hizbullāh" saistību ar starptautisko narkotiku tirdzniecību ir uztveramas nopietni. Galu galā organizācijas militāro spārnu par teroristisku atzīst ne tikai ASV un Izraēla, bet arī Eiropas Savienība. Grupējumam piederīgie nav mierīgie civiliedzīvotāji.
Jau minētajā BBC tīmekļa plūsmā manu uzmanību piesaistīja komentārs no kāda britu jurista, kurš 90. gados strādājis ar serbu kara noziegumiem. Manā pārstāstā: islāmistu grupējumi (piemēram, "Hamas", arī "Hizbullāh") nereti apšauda Izraēlas teritoriju, nesatraucoties par to, vai raķete nokritīs starp mierīgajiem iedzīvotājiem. Ļauni, bet tāpēc tie ir radikāļu grupējumi. Tie, kuri organizēja peidžeru un rāciju sprādzienus Libānā, nevarēja neapzināties, ka kaujinieki pārvietojas arī ārpus savām bāzēm un štābiem, pat ārpus šiītu apdzīvotajiem rajoniem. Tātad principā akcijas rīkotāji saka: mums vienalga, ja cīņa pret "Hizbullāh" skars arī cilvēkus, kuri grupējumam nepieder. Piemēram, maronītu baznīcai piederīgos kristiešus (apmēram 30% no Libānas iedzīvotājiem).
Arī tas ir ļauni, tomēr mani satrauc jau pieminētā robežu izplūšana. Proti, sprādzienu rīkotāji – visticamāk, kāda no Izraēlas struktūrām – būtībā deklarē: jūs lietojat pret mums pieeju "mērķis atļauj visus līdzekļus"; nu, tad arī mēs tā darīsim. Teorētiski ar valsti saistītās struktūras var saprast – kāpēc tām jāspēlē pēc juridiski iezīmētiem spēles noteikumiem, ja pretinieks var atļauties visu, kas vien ienāk prātā? Ja šāda nostāja iesakņojas, ir grūti un pat baisi prognozēt, kas mūs sagaida nākotnē. Es šeit apzināti lietoju "mēs", nevis "Tuvo Austrumu valstu iedzīvotāji". Ja valda visatļautības sajūta attiecībā uz vardarbību, tai piemīt nelāgā īpašība ne tikai eskalēties, bet arī izplesties. Asinsizliešana Tuvējos Austrumos jau skārusi Eiropu – piemēram, kā paaugstināti terorisma draudi, antisemītisma uzliesmojumi. Pēc tik neslēptas rakstītu un nerakstītu noteikumu pārkāpšanas no valsts (Izraēlas) puses var tikai minēt, kā pieaugs atriebties gribošo naids un izlēmīgums.
Cits notikušā aspekts ir nepatīkama sajūta par juridisku nesodāmību mūsu pasaulē, kas formāli ir pārpilna ar dažādiem tiesiskiem regulējumiem. Ir pieņemts uzskatīt, ka mūsdienās, pateicoties tehnoloģijām, tīmeklim, pilsoniski aktīviem ļaudīm utt., patiesību vairs nevar noslēpt. Praksē mēs redzam pretējo. Vairums to, kas komentē sprādzienus, uzskata, ka tos sarīkojusi Izraēla. Pati Izraēla prognozējami klusē. Un viss! Kamēr netiek pierādīta Izraēlas iesaiste, mēs esam absurdā situācijā, kurā visi zina, kas noticis, bet notikušā vaininieks var vienā mierā izlikties par muļķi. Turklāt te atkal jāatgādina notikušā īpašais raksturs.
Gadiem ilgi ir zināms, ka Izraēlas rīcībā ir kodolieroči, tomēr oficiāli tas nav paziņots. Visi zina, ka valstis iesūta citās valstīs spiegus, bet par šo tēmu velti gaidīt skaidras atbildes. Tā ir viena, relatīvi nekaitīga situācija. Savukārt tas, ka var sarīkot desmitiem sprādzienu un tad, tēlaini izsakoties, izlikties nesaprotam jautājumus, ir kaut kas pavisam cits. Tā ir orveliska situācija. Zinoši ļaudis skaidro, ka Izraēlas specdienesti cenšas reabilitēt sevi pēc tam, kad pagājušā gada oktobrī nogulēja "Hamas" uzbrukumu. Izklausās diezgan loģiski. Izraēlas armija tikmēr paralēli uzbrūk (avio, artilērija) "Hizbullāh" un skaidro to publiski, bet par peidžeriem un rācijām armijai nekas sakāms nav. Nu, vienkārši veiksmīga sakritība… Turklāt nekas jēdzīgs nav sakāms arī konkrēto peidžeru un rāciju ražotājiem. Šie Japānas un Taivānas uzņēmumi, visticamāk, nemānās – viņi tiešām nevar izsekot visām preču ražošanas un tirdzniecības ķēdēm. Bet kādus secinājumus no tā izdarīt mums? Atgriežamies pie teksta sākuma par vispārēju paranoju?
Pēdējo gadu notikumos Tuvējos Austrumos politiķiem ir bijuši un joprojām ir savi ciniski aprēķini, kuros konflikts ir izdevīgāks par mieru. Tas attiecas gan uz Izraēlas valdību, gan uz pretējo pusi, ieskaitot Turciju, Irānu un Persijas līča valstis. Tomēr vienmēr bijusi arī cerība, ka kompromisa piekritēji abās nometnēs gūs virsroku. Kaut kas tik vērienīgs (ja tā drīkst formulēt) kā Libānā notikušie sprādzieni liecina, ka kompromisa piekritēji ir atstumti malā vai arī paši ir zaudējuši cerību un nosvērušies par labu vardarbības eskalācijai. Varam būt diezgan droši par ASV politiskās elites cinismu ģeopolitikas jautājumos, tomēr Vašingtona par plānoto, visticamāk, nezināja vai (un tas varbūt ir vēl sliktāk) nevarēja ietekmēt atbildīgo cilvēku lēmumu Izraēlā. Pasaules lielvaras, protams, nodarbojas ar spēlītēm, iespējams, bieži pat itin veiksmīgi, tomēr arī lielvaru iespējas mūsdienu pasaulē ir arvien vairāk ierobežotas. Vienīgais vājais mierinājums ir tāds, ka tas attiecas arī uz Ķīnu, kura, piemēram, vairs netiek galā ar pašas agrāk sponsorētajiem militārajiem grupējumiem Mjanmas ziemeļaustrumu reģionos.
0