Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu skaļākais blakusefekts – Francijas prezidents atlaiž parlamentu un izsludina vēlēšanas.
Par to, ka EP vēlēšanās Francijā šogad vislabākos rezultātus gūs Marinas Lepēnas "Nacionālā apvienība" (NA), prognozes liecināja jau iepriekš. Galu galā NA citu Francijas politisko grupu konkurencē vislabāk startēja EP vēlēšanās arī 2014. un 2019. gadā. No šī viedokļa raugoties, prezidenta Emanuela Makrona lēmums atlaist parlamentu lielākajai daļai Francijas politiskās un biznesa elites bija pārsteigums. Daudzu skatījumā tas vien, ka NA saņemtais atbalsts (31,4%) bija nepieklājīgi lielāks par Makrona partijas "Renesanse" iegūtajiem 14,6%, nav arguments, lai izsludinātu jaunas Nacionālās sapulces vēlēšanas (tās notiks divās kārtās – 30. jūnijā un 7. jūlijā), jo pastāv liela iespēja, ka NA uzvarēs arī tajās. Aptaujas liecina, ka nacionālā parlamenta vēlēšanās NA varētu saņemt apmēram 30% balsu, apvienotie kreisie – 25%, savukārt prezidenta partija – 19%.
Vispirms tiksim skaidrībā, vai šie procesi Francijā ietekmē arī mūs, un, ja ietekmē, tad kā. Pieļauju, ka vislielāko satraukumu rada pamatotās aizdomas, ka NA simpatizē Putina režīmam ar visām no tā izrietošajām sekām. No šī viedokļa raugoties, var saprast bažas, ka NA izveidota valdība būtu murgs Ukrainai un arī Baltijai. Par laimi, ārpolitikas un militārās politikas jautājumi Francijā lielā mērā ir prezidenta pārziņā, turklāt nepieņemamiem valdības lēmumiem šajā tēmu lokā prezidents var piemērot savas veto tiesības. Citiem vārdiem sakot, NA nonākšana pie varas valdības līmenī nenozīmētu, ka Francija dažu mēnešu laikā kļūs par otru "Orbāna Ungāriju". Makrona prezidenta pilnvaras (vēlreiz kandidēt viņš nevar, jo prezidenta postenī ir jau otro termiņu) ir līdz 2027. gadam, kad notiks nākamās Francijas prezidenta vēlēšanas. Jaunajā ģeopolitiskajā situācijā grūti pateikt, kas var notikt triju gadu laikā, tomēr panikai iemesla nav. Tiesa, diez vai Makrons, mēģinot sadzīvot ar NA valdību, varētu būt tik izlēmīgs atbalstā Ukrainai, kāds bijis vismaz pēdējos mēnešos.
Ja Francijas iekšpolitikā notiekošais šādā ziņā nav mūsu naktsmiera zaudēšanas vērts, var jautāt, vai šie procesi ir mums interesanti un būtiski citos veidos. Te jāatgriežas pie tā, kādēļ Makrons 9. jūnija naktī pieņēma lēmumu par parlamenta atlaišanu.
Viens no viedokļiem ir tāds, ka prezidents nolēma apsteigt notikumus. Viņa partijas veidotā valdība ir mazākuma valdība kopš 2022. gada. Tas nozīmē, ka tā regulāri balansē uz krišanas robežas – kopš 2022. gada tai parlamentā bijis jāiztur 28 balsojumi par neuzticību, un tas noticis veiksmīgi faktiski tikai tāpēc, ka citas partijas nevēlējās sagādāt NA prieku un laimi. Citiem vārdiem sakot, ilgi tādā garā strādāt nevar, un Makrons esot nolēmis nostādīt vēlētājus jau nopietnākas (salīdzinot ar EP vēlēšanām) izšķiršanās priekšā – kādu iekšpolitiku vēlas Francijas sabiedrības vairākums. Tā ir politiķiem diezgan neraksturīga spēlēšana ar atklātām kārtīm, kas vien dod pamatu Makronu uzskatīt par interesantu politiķi.
Skaidrs, ka Makrons arī kalkulē, nevis vienkārši pauž respektu sabiedrības izvēlei, pat ja tā būtu viņam nepatīkama. Proti, viņš cer, ka pietiekami daudz vēlētāju tomēr sapratīs, ka ir atšķirība starp protesta balsojumu EP vēlēšanās un balsošanu par NA nacionālā līmenī. Mana versija par notikumiem ir ciniskāka. Domāju, ka Makrons saprot, ka agri vai vēlu NA vienalga nonāktu valdībā un ka ir labāk, lai tā parāda, ko māk un nemāk, pirms 2027. gada vēlēšanām. Šajā versijā Makrons rūpējas ne tik daudz par savu kā politiķa komfortu tuvākajos gados, cik par to, kas notiks ar Franciju pēc viņa aiziešanas no prezidenta posteņa. Arī diezgan cienījami.
Lielais jautājums: cik labi Makrons māk kalkulēt? Proti, pat ja viņa rīcības motīvi ir cienījami, vai tas viss vienalga nebeigsies pretēji prezidenta priekšstatiem?
Lieta tā, ka NA arī ir pieredzējis politiskais spēks, kurš vajadzības gadījumā spēj ciniski atteikties no saviem solījumiem. Piemēram, gan kreisie, gan NA ir apgalvojuši, ka, tiekot pie varas, mainīs Makrona reformēto pensiju sistēmu, atsevišķām strādājošo grupām pat ļaujot doties pensijā 60 gadu vecumā. Pēc tam, kad jaunums par parlamenta atlaišanu izraisīja vieglu histēriju Francijas finanšu tirgos, NA vienā mierā paziņoja, ka stāsts par 60 gadu slieksni esot "Santa Klausa solījumi" un NA neesot bezatbildīgi populisti kā kreisie. Visticamākais, NA neatklāja sevī iepriekš snaudošu ekonomisko saprātīgumu, bet gan atcerējās, ka pirms pēdējām prezidenta vēlēšanām 2022. gadā eksperti saskaitīja, cik izmaksātu NA idejas. Nieka 101 miljardu eiro gadā. Apzinoties, ka šādu summu pat Makronu ļoti nemīloši indivīdi atzīst par neiespējamu, 2024. gadā NA runā "tikai" par PVN samazināšanu elektrībai, gāzei un degvielai, kas izmaksātu 24 miljardus eiro. Atsakoties no kliedzošākiem populisma paraugiem ekonomiskajā politikā, NA saglabā citus vēlētājiem tīkamus solījumus – piemēram, imigrācijas ierobežošanā. Te ir gan solījums atņemt uzturēšanās atļauju, ja indivīds pēc atļaujas saņemšanas gada laikā nav atradis darbu, gan solījums atcelt kārtību, ka Francijā piedzimušais automātiski kļūst par valsts pilsoni. Manā skatījumā NA spēlē ļoti prasmīgi, tādēļ arī Francijas parlamenta vēlēšanu iznākums būs interesants citām Eiropas valstīm kā mācību stunda par to, kā ilgstoši par galējiem saukti politiķi spēj pielāgot savu vēstījumu, lai kļūtu mazāk "toksiski", bet vienlaicīgi saglabātu antiestablišmenta tēlu.
Pēdējās desmitgades periodā paveroties uz t.s. kreiso radikāļu flangu Eiropā, jāsecina, ka ar evolucionēšanu viņiem īsti nesokas. Vienalga, vai runa būtu par "Podemos" Spānijā, "Syriza" Grieķijā vai Žana Lika Melanšona "Nepakļāvīgo Franciju". To var interpretēt kā apsveicamu uzticību principiem, un to var interpretēt kā cietpaurību. Savukārt labējo "galējais flangs" evolucionē uz velna paraušanu. Piemēram, NA, būdama pārliecināta par gaidāmo uzvaru, neuzstāj, ka nākamā valdība jāveido partijas "kadriem", bet gan aicina uz "nacionālās vienotības" valdību, kurā vieta atrastos gan bezpartejiskajiem, gan labējo partiju pārstāvjiem. Lepēna ir prasmīgi atradusi jaunu formulējumu arī imigrācijas jautājumos – partija esot nevis pret imigrantiem, bet pret imigrāciju. Respektīvi, partija esot nevis pret indivīdiem, bet pret nekontrolētu procesu. "Itālijas brāļi" un partijas līdere, premjere Džordžija Meloni ir perfekts piemērs – ceļš no "toksiskiem pusfašistiem" līdz cienījamai valdošajai partijai ar labiem rezultātiem arī nesenajās EP vēlēšanās. Cits piemērs – partija "Zviedrijas demokrāti" tepat kaimiņos.
Neesmu pārliecināts, ka Makrons un viņam radniecīgi politiķi mūsdienu Rietumos patiešām saprot šīs tendences. Es neesmu Makrona fans, jo, cik nācies lasīt, ar paškritisku skatījumu uz sevi šis kungs neizceļas. Tomēr viņš ir ļoti interesants kā politiķis, kas mēģina noturēt tradicionālo politisko lietu kārtību, kurā ir kreisie, ir liberāļi, ir konservatīvie un ir margināļi, nevis plūstoša konjunktūra ar eksotiskiem politisko identitāšu sajaukumiem. Tas, kā beigsies viņa loģikā balstītais lēmums par parlamenta atlaišanu un vēlēšanām, būs zīme tam, cik tālu esam aizdreifējuši no – formulēsim tā – klasiskās liberālās demokrātijas.
0