Par Elīnas Kokarevičas stāstu krājumu "Flora un fauna" (izdevniecība "Valodu māja", 2024)
Elīnas Kokarevičas stāstu krājums "Flora un fauna" piedāvā jaunus un pārradītus mītus, lai atjaunotu un sakārtotu haotisko pasauli. Viņas debijas stāstu krājums "Rēgi" iznāca 2021. gadā un tika iekļauts Latvijas Literatūras gada balvas garajā sarakstā. Šajā stāstu krājumā ir neparasta tematu dažādība un meditatīvs plūdums, kas rāmi atsedz kvīrīgas ainas. Deviņi "Rēgu" stāsti burvīgi savijas kopā, parādot, ka mēs visi veidojam vienu veselumu.
"Floras un faunas" māksliniece Baiba Tropa stāstus ilustrējusi un papildinājusi ar vēstuļu un ceļojuma žurnāla ierakstiem, radot iespaidu par kičīgu dienasgrāmatu. Savukārt grāmatas vāka ilustrācija vedina domāt par matu mudžekli, bet tikai līdz brīdim, kad palūkojamies tuvāk un saskatām tajā trauslus ziedu stublājus. Arī Kokarevičas stāsti ir ietilpīgi, kaut pirmajā acu uzmetienā tādi var nešķist. Pārdomājot izlasīto, nāk apjausma – tekstā, līdzīgi kā vāka ilustrācijā, paslēptas sīkas detaļas, kuras var plaši interpretēt. Šajā rakstā nepievērsīšos kvīru tēmas plašākam iztirzājumam, kas ieņem būtisku vietu stāstos, bet vairāk koncentrēšos uz mītu pasauli.
Autore rotaļājas ar mīta spēku – nemanāmi atstātās norādes lasītājs var uzķert un brīvi atklāt tajās savu jēgu. Rumāņu pētnieks un rakstnieks Mirča Eliade, meklējot mīta universālo definīciju, ir rakstījis: "Mīts izsaka sakrālo vēsturi, stāsta par notikumu, kurš norisinājies neaizmirstamajos "visu sākumu sākuma" laikos." [1] Un Kokarevičas stāstos mēs nonākam sakrālā laika, kosmoloģiskā mīta rašanās sākumā un ar mīta palīdzību saprotam, kāpēc esam mirstīgi vai, precīzāk, kāda varētu būt jēga.
Autorei dzīvā daba atrodas vienlīdzīgās attiecībās ar cilvēku. Augi un dzīvnieki nav tikai sastindzis fons, bet nozīmīga vēstījuma daļa. Ekokritiķis Džozefs Mīkers darbā "Izdzīvošanas komēdija" apgalvo, ka Rietumu kultūra ir attīstījusi stipras un izcilas personības kultu, atstājot parastu indivīdu par neuzticīgu tipāžu, turklāt indivīda stiprums, cita starpā, izpaužas tieši apkārtējās dabas pakļaušanā, bet piemērošanās dabai tiek uzlūkota kā vājums [2]. Turpretī Kokarevičas proza atrodas līdzsvarā starp dzīvību un nāvi, iekšējo un ārējo, bērna un vecāku balsi. Viņa savos varoņos nav reproducējusi dižos mitoloģiskos varoņus-iekarotājus, bet drīzāk radījusi floriskas-fauniskas personības, viņa piedāvā floru un faunu, kurā atpūsties un dzīvot pēc saviem ieskatiem. Un mītu valoda ir pietiekami elastīga šādam eksperimentam.
Visos piecos grāmatas stāstos fantāzijas elementi ikdienas realitātē ienāk nepiespiesti, tikpat brīvi kā gaiss plaušās. Stāsti sakārtoti tā, ka ik nākamais ietver plašāku fantāzijas amplitūdu. Stāstā "Kaķu sieviete" mītiskie elementi piesardzīgi parādās Morfeja valstībā; nākamajā stāstā "Putnu vērotāji" lasītājs var palaist garām brīdi, kad izgājis no ikdienišķās realitātes un jau atrodas mītiskās pasaules krāšņajā kaleidoskopā. Stāstu krājuma kulminācija ir literārā pasaka "Gaiļbiksīšu lasītāja" – ārkārtīgi romantiska un pārpildīta ar dažādām dzīves gudrībām. Pēc tam lēni atgriežamies realitātē ar stāstu "Kauli", kur nāve un skumjas ir cilvēka dzīves neatņemama sastāvdaļa. Pēdējais stāsts "Strix nebulosa" ir par ovidiskām metamorfozēm – varonei vairs nav jācīnās ar dabu, viņa var ar to saplūst pilnībā. Kokarevičas stāsti līdzinās japāņu animācijas režisora Hajao Mijadzaki vizuāli mītiskajai pasaulei, kuras vērotājam nav obligāti pārzināt visus pasaules mītus, lai izbaudītu ceļojumu to raibajā mudžeklī.
Stāstā "Kaķu tante" galvenās varones Sibillas dzīve mainās, kad tuvs draugs un mājas saimnieks pārdod viņas dzīvokli. Tā jaunais īpašnieks Vaģiks uzplēš atmiņas par jaunību un dzīvi ar Maskavieti. Sibillas dzīvē parādās ne vien sen aizmirstās atmiņas, bet arī jauni kaķi, par kuriem viņa uzņemas rūpes. Kaķis ir mītiski ietilpīgs tēls un stāstā darbojas kā Sibillas talismans un sargājošs elements. Sibillas dejotājas atmiņas ir pielāgotas ēģiptiešu mitoloģijai, kas gan šķiet nedaudz pašmērķīga atsauce, kas ieviesta, lai uzsvērtu kaķu mitoloģisko līmeni. Lasītājs seko Sibillas radīšanas stāstam – tam, kā veidojusies viņas uzvedība, raksturs un attieksme pret dzīvi.
Pēc šī radīšanas mīta krājums aicina doties dziļāk – izzināt savu izcelsmi, doties abstraktā ceļojumā starp iekšējo un ārējo pasauli. "Putnu vērotājos" draugi apmeklē ornitoloģijas kursus, kur Felicita iepazīstas ar Liesmu. Negaidītā draudzība aizsāk ceļojumu, kura mērķis ir atrast noslēpumaino Lielo Putnu. Stāsta varoņi žurnālā dokumentē savu pieredzi, kas stipri atgādina draugu čatu. Šis teksts ienāk stāstā ar atšķirīgu burtu izcēlumu; nedaudz samulsina daļa, kur Felicita atklāj iekšējo spriedzi par ceļojumu, lai gan stāstā tas nav izcelts kā ceļojuma žurnāla ieraksts, kaut arī uz to norāda pirmais teikums – "Ceļojuma žurnāls" (115. lpp.). Vai notikusi kāda maketēšanas kļūda, vai, tieši otrādi, šis ceļojuma žurnāla ieraksts ir kļuvis par stāsta pamattekstu?
Stāstā "Gaiļbiksīšu lasītāja" parādās dažādi pasaku elementi – karaļvalsts, princis un perlamutra baltzirgs –, vēstījums līdzinās fabulai: jāpaveic varoņdarbs, lai atrisinātu uzdevumu. Vienīgi atalgojums nebūs vis karaļvalsts un skaistais princis, bet gan patriarhālas sistēmas gāšana un mačo prinča dekonstrukcija. "Septītās karaļvalsts jaunākais princis Mīhājs bijis pazīstams kā maigas dabas mākslu cienītājs, kura iemīļotākā brīvā laika pavadīšanas nodarbe bijusi tamborēšana." (172. lpp.) Galvenā varone – Ortija – pēc varoņdarbiem ar draudzeni Margrietu pārvācas pie tēva piemežā. "Par ko dažs labs brīvgribietis raucis degunu un uzstājies ar runām, teikdams, ka nekas tāds Brīvgribiešu zemē vēl neesot ne redzēts, ne piedzīvots, ka divas brīvgribietes saietu dzīvot kopā." (173. lpp.) Droši vien intuitīvi "brīvgribietes" skanīgi un nemanāmi norāda uz jēdzienu "lesbietes". Tā ir jaunradīta pasaule ar rīcību ietverošiem vārdiem – kā brīvi gribu, tā dzīvoju! Šīs ir dažas no mazajām detaļām, kuras lasītājs var mēģināt atkodēt.
Pēc "Gaiļbiksīšu lasītājas" laimīgajām beigām varam atgriezties "realitātē" stāstā "Kauli", kurš ir bezgala skumjš un trāpa tieši pa svarīgāko cilvēka ķermenisko struktūru – skeletu, kas lēnām un sāpīgi sairst. Proti, mazā Lēda, spēlējoties dārzā, atrok vecu kaulu. Šis nelielais notikums atstāj spēcīgu iespaidu uz Lēdas turpmāko dzīvi. Autore risina mātes un dēla nespēju satikties emocionālā līmenī. Māte raksta mīlošas, brīžiem mokoši garas vēstules ar cerību, ka reiz Kastors tās izlasīs. Līdzīgi kā citos stāstos, arī šajā var vilkt paralēles ar mitoloģiju – sengrieķu mītu par Jāsonu, zelta aunādu un kuģi "Argo".
Pēdējo stāstu "Strix nebulosa" iezīmē ovidiskas metamorfozes un cilvēka pāreja pilnīgi jaunā faunas pasaulē. Stāsts sākas ar pirmās personas vēstījumu par piedzimšanu kādā ciemā: "Ja kāds piedzima bez sirds, viņš vai viņa, vai tenan neizdzīvoja, nomira uzreiz vai jau piedzima mirušan." (225. lpp.) Autore šeit izmanto mirušās baltu valodas – senprūšu valodas – trešās personas trešo, dzimumneitrālo vietniekvārdu "tenan". Stāsta varones traģiskā piedzimšana bez sirds atšķir viņu no pārējiem, un sirds atrašana izvēršas par jaunas pieredzes sākumu. Varbūt šīs tēls iemieso mirušo senprūšu valodu, kurai vairs nav sirds – cilvēku, kuri tajā sarunājas?
Ne vienmēr jāmēģina visus mītus atpazīt un izvilkt apziņas gaismā. Daudzi paliks apslēpti, nepamanīti un palaisti garām, tomēr Kokarevičas savdabīgajā manierē tas strādā veiksmīgi. Viņas stāstus var lasīt atkārtoti un katru reizi atrast tajos jaunus pieturas punktus, turklāt kvīru tēmai, kas caurvij grāmatu un būtu pelnījusi atsevišķu rakstu, noteikti ir nepieciešama šāda svaiga floriski-fauniska valoda.
[1] Eliade, M. (1999). Mīta aspekti. Rīga: Minerva, 11. lpp.
[2] Meeker, J.W. (1997). The Comedy of Survival. Publisher. University of Arizona Press.
0