Par Lauras Vinogradovas romānu "Vārnas" (izdevniecība "Zvaigzne ABC", 2024)
Pēc trešās klases mans labākais draugs Artūrs kopā ar audžuvecākiem pārcēlās dzīvot ārpus Rīgas, un es ieguvu pirmo vēstuļdraugu. Artūru atceros kā draudzīgu, apņēmīgu zēnu ar mūždien pilošu degunu. Viņš sapņoja kādu dienu kļūt par vēsturnieku. Klasē zinājām – Artūrs nāk no bērnunama, bet tā līdz galam to nesapratām, jo tajā vecumā mūsu prātus vairāk nodarbināja kaučuka bumbas mētāšana. Par Artūru atminējos, lasot Lauras Vinogradovas romānu "Vārnas", kurā autore bārenes Sannas skarbo dzīves nolemtību ir prasmīgi pārvērtusi gaišā un cerību pilnā vēstījumā.
Romānā parādās divas citādo grupas – bāreņi un čigāni jeb romi. Var nojaust, ka Laura Vinogradova raksta arī grāmatas bērniem, uz ko norāda spēcīga vērtību pasaule, kur galvenā vieta atvēlēta draudzībai, empātijai un iedrošināšanai paļauties uz citiem cilvēkiem. Līdz šim iznākušas četras autores grāmatas bērniem, divi stāstu krājumi un garstāsts "Upe", kas 2021. gadā saņēma Latvijas Literatūras gada balvas nomināciju.
Kā ir iekāpt otra cilvēka kurpēs? Šo jautājumu var nolasīt viscaur sižetam. Lasītājs labprāt iejūtas tajā un raiti iet līdzi Lauras Vinogradovas pavedieniem. Darbs sastāv no divām saistītām daļām, kurām doti virsraksti "Sanna" un "Lia". Tie ir divi atšķirīgi skatpunkti: Sannas daļā tiek pārskatīts viņai uzspiestais bārenes zīmogs, bet Lia savā daļā kļūst par ģimenes saišu atjaunotāju starp tēvu un nesen iepazītajiem romu radiniekiem. Ja katrai daļai būtu jāzīmē romāna kompozīcija, tad tā būtu taisna līnija ar mazu āķi beigās – trūkst kāpinājuma, bet tas tiek kompensēts ar Sannas iekšējās pasaules skumjo pārdomu tēlojumu, uz kuru autore likusi uzsvaru. Sekojot Sannas dzīves līkločiem, lasītājā var pazibēt vēlme izsaukties: "Nav jau tik slikti, tev apkārt ir draugi!", taču Sanna nespēj pilnībā paļauties uz citiem un uzticēties realitātei. Jau kopš bērnības viņa ir pieradusi būt pati par sevi.
Pirmās daļas vidū kā konfeti plaukšķene atsprāgst epatāža, neliela aina ar vardarbīgu svešinieka uzbrukumu Sannai vārtrūmē. Šī epizode nedaudz izsit lasītāju no vienveidīgā sižeta plūduma, taču maz dod turpmākajai romāna gaitai. Notikums netiek sīkāk izrunāts ar citiem tēliem, tas kļūst par atmiņām, kuras Sanna noglabā dziļi sevī, un pastiprina viņas noslēgtību un atsvešinātību no ārpasaules.
Taču Sannai piemīt apņēmība nepadoties sabiedrības uzspiestajiem zīmogiem. Autore pilnībā neatceļ likteni kā nolemtību, bet atļauj varoņiem izkļūt no tā pārāk ciešā apskāviena – izrauties no stereotipa par sliktai dzīvei lemtiem bāreņiem. Sanna iemīlas bērnunama draugā Andrejā, kura "tumšā āda ir silta, tā nesāp, tā visur ir tumša" [1], un kopā ar Andreju uzbūvē mīlošas attiecības. Sannai ir ģimene un mājas. Pavisam netālu kaimiņos dzīvo Andreja aizbildne – Ritas tante.
Sannai Andrejs iemieso gādīga un rūpīga vīrieša tēlu, taču tālāk par eļļainām autoservisa darbinieka rokām mēs netiekam. Andreja iekšējā pasaule paliek slēgta. Tikpat noslēpumaina ir Ritas tantes izcelsme. Reizēm viņa dzied Sannas meitai Liai šūpuļdziesmas franču valodā, reizēm ar uzkrāsotām lūpām brauc sēņot, kaila baro baložus. Šīs detaļas izrauj Ritas tanti no stereotipiem par atturīgo ziemeļu tautu, bet netraucē noticēt tēlam. Stereotipu laušana ir šī romāna virsuzdevums. Ritas tante vietām atgādina eksotisku ārzemnieci, kura mistiskā kārtā nokļuvusi Latvijā. Savdabīgs viedās un labsirdīgās vecāsmātes tēls.
Otrajā daļā mainās pirmās personas vēstītājs. Tas pāriet no Sannas uz viņas meitu Liu, kura mēģina risināt pārdomas par savu izcelsmi – kāda ir viņas īstā tautība? Latviete vai čigāniete jeb romiete? Šis jautājums paliek retorisks: Lia apzinās savu skaisto, atšķirīgo ārieni, taču nemeklē jaunu identitāti. Viņa slikti apgūst jaunas valodas, tāpēc neplāno apgūt romu valodu. Priekšplānā ir izvirzīts jautājums par to, kāds ir cilvēks pats par sevi, nevis kāda ir viņa āriene. Šo jautājumu Laura Vinogradova prasmīgi risina caur tēlu rīcību. Piemēram, Lia un Ritas tante iekārto Andreja nopirkto dzīvokli nepazīstamiem romu radiniekiem. Citā ainā Ritas tante bez mazākā nosodījuma vai aizspriedumiem gatavo maltītes un jūtas kā daļa no saimes. Var teikt, ka latviešu literatūras tradīcijā romu atšķirīgajam izskatam nav nozīmes, būtiski ir parādīt labo, ētisko, saprotošo cilvēku. Taču šāds tēlojums var atstāt nedaudz sacukurotu iespaidu, jo realitātē atšķirīga attieksme turpina dzīvot savu dzīvi.
Tekstā parādās romu valoda, ēdiens, paražas un dažbrīd arī latviskās bailes no citādā. Jau Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltajā grāmatā" (1914) čigāni ir tur, aiz žoga – gan burtiski (viņi ceļ teltis mežā), gan pārnestā nozīmē (viss, kas ir ārpus sētas, ir citādais). Viņi ir citādi ne tik daudz ārējā izskatā, cik atšķirīgā dzīves ritumā un paražās – "Tas jocīgākais bija, ka čigānietes visas pīpēja, gluži kā vīrieši." [2] Iejūtīgs un romantisks roma tēls parādās Erika Ādamsona bērnu dzejas grāmatā "Čigānmeitēns Ringla" (1939). Šajā gadā latviski iznāk arī pirmais pašu romu sarakstītais tēlojums par savu tautu – Juris Leimanis "Čigāni Latvijas mežos, mājās un tirgos". Folkloriste Māra Vīksna par Juri Leimani raksta: "Autors ir izglītots, talantīgs, ar labu latviešu valodas izjūtu apveltīts jauneklis, kas savu romantizēto skatījumu pilnībā balstījis konkrētā čigānu folkloras krājumā, pagaidām vienīgajā Latvijā." [3] Mūsdienu latviešu literatūrā roma kā lāsta uzlicēja tēls parādās Ingas Ābeles stāstā "Pirts patiesības" – "Kamēr tu man latu devi, es tavā rokā paskatījos. Tev lāsti iet līdzi. Tavi bērni nomirs tevī, tā tas bijis un būs, kamēr Dievs debesīs, kamēr sātans ellē." [4]
Lauras Vinogradovas romānā citādie ienāk latviešu sētas kosmoloģijā ar draudzīgu un iejūtīgu aicinājumu veidot harmonisku un laimīgu dzīvi. Un gandrīz jau gribas noticēt, ka pasaule sadosies rokās un kļūs par laimīgo zemi. Mēģinot cilvēkos saskatīt vienojošās vērtības, citādo literatūra sairst acu priekšā, tā kļūst pārāk pareiza un salkani pūkaina. Nedaudz dzīves netaisnības, bet ne tik daudz, lai lasītājs aizmestu grāmatu. Manuprāt, citādajiem nav jākļūst par daļu no svešas sētas kosmoloģijas, tie paši par sevi ir kosmoss. Citādo literatūras tēlojumam būtu jāraisa neērtība, kuru pavadītu doma – es tur savu kāju nespertu, bet grāmatu tomēr turpinātu lasīt. "Vārnas" ir prasmīgi uzbūvēts stereotipu laušanas romāns, kur lasītājs var just līdzi, nevis vērot citādo sabiedrības apziņas tumšajā perifērijā.
Lasītājs strauji sajūt empātiju pret romāna varoņiem, un pēc romāna izlasīšanas rodas vēlme paveikt kādu labu pilsoņa darbu, piemēram, ziedot bērnunamam vai labdarības organizācijai. Un tas var padarīt pasauli nedaudz labāku.
[1] Vinogradova, L. (2024) Vārnas. Rīga: Zvaigzne ABC, 65. lpp.
[2] Jaunsudrabiņš, J. (1971) Baltā grāmata. Rīga: Liesma, 44. lpp.
[3] Vīksna, M. (2005) Čigānu rakstnieka Jura Leimaņa "Čigāni Latvijas mežos, mājās un tirgos". Rīga: Zinātne, 22. lpp.
[4] Ābele, I. (2004) Sniega laika piezīmes. Rīga: Atēna, 281. lpp.
0