Izteikumos par Izraēlu un palestīniešiem Latvijas amatpersonas turpina atskatīties uz ASV viedokli.
Tuvie Austrumi spītīgi atsakās pamest starptautisko ziņu plūsmu līderpozīcijas. Saprotamu iemeslu dēļ Latvijas politiskajai elitei šis reģions nekad nav bijis sevišķi interesants un būtisks, salīdzinot ar, piemēram, Eiropu vai Krieviju. Tas nav pārmetums, tomēr rezultātā Latvijas amatpersonu komentāri par reģionu ir ASV pozīcijas atkārtošana. No Latvijas interešu viedokļa raugoties, oponēt Vašingtonai nav prāta darbs, tomēr nevajag arī pārspīlēt.
Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) galvenais prokurors Karims Hans 20. maijā paziņoja, ka prasīs, lai SKT izdod gan triju "Hamās" līderu, gan Izraēlas premjera un aizsardzības ministra aresta orderus. 21. maijā Edgars Rinkēvičs intervijā LTV skaidroja, ka prasīt šos orderus vienlaicīgi, "saliekot kopā vienā paketē, nebija pareizi", jo "Hamās" bija tas, kurš uzbruka Izraēlai un īstenoja terora aktus. Protams, ASV politiskās elites reakcija uz Hana lēmumu ir vēl asāka, bet ne par to ir stāsts.
Pēc kariem bijušās Dienvidslāvijas teritorijā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados tika izveidots īpašs ANO Starptautisko kriminālnoziegumu tribunāls. Atļaušos teikt, ka lielākā vaina šajos karos nepārprotami gulstas uz Serbijas un serbu pleciem. Galu galā tribunāls daudziem asociējas tieši ar serbu līderu Slobodana Miloševiča, Radko Mladiča un Radovana Karadžiča tiesāšanu. Tomēr tribunāls vērsās arī pret atsevišķiem serbu slepkavoto horvātu, musulmaņu un albāņu līderiem, ja uzskatīja, ka šie cilvēki ir veikuši tribunāla kompetencei atbilstošus noziegumus. Piemēram, Kosovas albāņu līderis Ramušs Haradinadžs bija simts dienu pavadījis Kosovas premjera amatā, kad tribunāls 2005. gadā izvirzīja viņam apsūdzības par Haradinadža vadītās Kosovas Atbrīvošanās armijas noziegumiem pret serbu, romu un arī albāņu civiliedzīvotājiem 1998. gada martā–septembrī. Pārliecinošu pierādījumu trūkuma dēļ 2008. gadā Haradinadžu attaisnoja. Sekoja vēl viena tiesvedība 2011.–2012. gadā ar tādu pašu iznākumu. 2001. gadā tribunāls izdeva aresta ordeni diviem horvātu ģenerāļiem – Antem Gotovinam un Mladenam Markačam – saistībā ar iespējamiem horvātu armijas kara noziegumiem 1995. gada augustā–novembrī. Abus attaisnoja, tomēr kopumā tribunāls izmeklēja un tiesāja 161 personas iespējamos noziegumus, un starp šīm personām bija arī horvāti, albāņi un bosnieši. Lai gan, atkārtošu, Horvātija, Kosova un tā Bosnijas daļa, kura nav serbi, aizstāvējās.
Tādēļ īsti nesaprotu, kāpēc aresta ordera prasīšana arī Benjaminam Netanjahu un Joavam Galantam ir "kļūdains signāls". Neviens – izņemot Serbiju un Krieviju – neapstrīd, ka serbi pastrādāja briesmīgus noziegumus, piemēram, Srebrenicā 1995. gada jūlijā. Un neviens neuztvēra un neuztver atsevišķu horvātu, albāņu un bosniešu darbību izmeklēšanu un tiesāšanu kā mēģinājumu mazināt serbu noziegumu smagumu. Turklāt padomāsim pavisam piezemēti. Kas mainītos, ja starp Hana pieprasījumiem būtu, teiksim, mēnesis, divi mēneši? Pusgads? Vai tad tā nebūtu "salikšana kopā"? Gan jau, ka ASV un Izraēlas valdības skatījumā vienalga būtu.
Neko nemaina tas, ka Hans prasa aresta orderus diviem demokrātiski ievēlētiem politiķiem (nevis kādām Izraēlas armijas militārpersonām), jo tieši politiķi ir lēmumu pieņēmēji pēdējā instancē. Sagadīšanās rezultātā maijā "The New York Times Magazine" publicēja plašu pētījumu par galējiem radikāļiem starp Izraēlas ebrejiem. Viena no teksta pamatlīnijām ir tā, ka iekšējās drošības dienesti Izraēlā gadu gaitā ir vairākkārt signalizējuši politisko lēmumu pieņēmējiem, ka arī starp ebrejiem ir ekstrēmisti, kuri var radīt reālas problēmas. Un radīja arī – piemēram, 1995. gada 4. novembrī nogalinot Izraēlas premjerministru Ichaku Rabinu. Tomēr politisko lēmumu pieņēmēji gadiem ilgi ekstrēmistus starp savējiem izlikās neredzam. Lūgums nepārprast: ir tikai pareizi, ja armija un specdienesti demokrātijā ir pakļauti civilajiem, tomēr šīs medaļas otra puse ir tā, ka arī civilajiem ir jāuzņemas atbildība, nevis jāatsaucas uz savu, piemēram, vēlēta politiķa statusu.
Amerikāņu asā reakcija ir saprotama. ASV ir Izraēlas tuvākais sabiedrotais, un būtu dīvaini, ja Vašingtona Hana paziņojumu uztvertu vienā mierā. Latvijas situācijā, manuprāt, ir brīvākas rokas – ja Rinkēvičs būtu atturējies no kritiskā komentāra, tam objektīvi nebūtu tādu iekšpolitisku un ģeopolitisku seku, kādas būtu tad, ja iespēju paklusēt būtu izmantojuši amerikāņi.
22. maijā Norvēģija, Īrija un Spānija paziņoja, ka jau 28. maijā formāli atzīs Palestīnas valsti. Savukārt Latvijas Ārlietu ministrija 23. maijā informēja, ka Latvija tā nerīkosies, vienlaicīgi atkārtojot, ka divu valstu – tātad arī Palestīnas – risinājums ir "vienīgais veids ilgtspējīga miera panākšanai". Manā skatījumā tā ir pretruna, turklāt arī sekošana Izraēlas premjera retorikai un reakcijai uz triju Eiropas valstu paziņojumu. Proti, Netanjahu apgalvo, ka šādi Norvēģija, Īrija un Spānija "atalgo terorismu". Netanjahu ieskatā "Hamās" kontrolē visus palestīniešus, savukārt Īrijas premjers uzsver pretējo. Jāsecina, ka Latvijas ārlietu sektors piekrīt Netanjahu interpretācijai.
Skaidrs, ka Latvijas amatpersonas šādam secinājumam vismaz publiski nepiekritīs un paudīs, ka nekādā ziņā neliek vienlīdzības zīmi starp "Hamās" un palestīniešiem. Tomēr tad ir jautājums: kādi ir šķēršļi atzīt Palestīnas valsti? Atbilde ir zināma – alternatīva "Hamās", Palestīnas nacionālā administrācija Rietumkrastā, ir vāja, ellīgi korumpēta un ar autoritārisma iezīmēm. Pašpārvaldes vadītājs, 89 gadus vecais Mahmūds Abāss amatā tika ievēlēts 2005. gadā un kopš tā laika ir nolēmis, ka rīkot vēlēšanas ir pilnīgi lieki. Īsi sakot, alternatīva ir ļoti nepārliecinoša, un domāju, ka tāpēc arī lielākā daļa Eiropas valstu formāli Palestīnu neatzīst (Zviedrija, piemēram, atzīst). Turklāt šogad starp palestīniešiem veiktā aptauja – grūti gan spriest, cik tā ir korekta – liecina, ka vairāk nekā 80% palestīniešu vēlas Abāsa & Co. aizvākšanos no varas pozīcijām. Īsi sakot, starp palestīniešu politiķiem nav spēcīgu un jēdzīgu sabiedroto Palestīnas valsts būvniecībā, tādēļ kāda jēga to atzīt?
Šim pragmatiskajam skepticismam var likt pretī citu pragmatismu. Kādu attieksmi var sagaidīt no palestīniešiem, kuriem saka: ziniet, jūsu līderi ir nepieņemami, tādēļ saglabāsim status quo līdz brīdim, kamēr parādīsies adekvātāki līderi. Manuprāt, veidojas apburtais loks ar atbilstošu palestīniešu reakciju, un šaubos, ka šāds risinājums ir labāks.
Mediju zīmētā bilde, kurā palestīniešu sabiedrībā varu ir monopolizējušas divas grupas ("Hamās" un "Fatah"), īsti neatbilst patiesībai. Piemēram, Izraēla pati Gazā ir mēģinājusi sadarboties ar lielākajām dzimtām vai klaniem, tiesa, šī alternatīva "Hamās" arī nav bijusi sevišķi veiksmīga. Tomēr kopumā situācija ir komplicētāka, nekā mums liekas, tādēļ pilnīgam pesimismam arī nav pamata.
Skaidrs, ka Latvijas amatpersonām ir svarīgākas ārpolitikas tēmas, par kurām lauzīt galvu. Vašingtonā vai kādā citā "vecākā brāļa" mītnē formulētās pozīcijas apzinīga atkārtošana nevar noslēpt to, ka patiesībā Latvijas valstij ir diezgan vienalga, kas notiek Tuvo Austrumu reģionā. Var, protams, arī tā, tomēr nevajadzētu savu intereses trūkumu demonstrēt tik neslēpti. Tie, kuriem tā atšķirībā no Latvijas ir svarīga tēma – un šo ļaužu pasaulē ir daudz –, mūsu, atvainojiet, pofigismu pamanīs un paturēs prātā.
0