"Nu, daži cilvēki vienkārši ir jūtīgāki," līdzcietīgi pasmaida skolas medmāsa, ģimenes ārste, ginekoloģe, skolotāja, radiniece. "Ja traki sāp, iedzer vienu ibumetīnu un uzliec zem nabas siltu kompresi," viņas saka un uzmundrinoši piebilst: "Ar laiku tu pieradīsi – mēs visas pieradām." Es paklausu un paņemu vienu četrsimtmiligramīgo ibumetīnu, saritinos gultā embrija pozā, brīdi paguļu. Atkal izstiepjos, apmetos uz otra sāna, bet sekundi vēlāk apsēžos, ar rokām piespiežu ceļus cieši pie vēdera, it kā cenzdamās izspiest tos cauri dzemdei, kura sūrst-kveldē-dedzina-svilina-dur.
Es iedzeru vēl vienu ibumetīnu, iekožos matracī un smilkstu kā nāvīgi ievainots suns, gaidot, kad iedarbosies zāles. Laiks velkas man pāri kā lēna konveijera lente, kas noklāta ar mikroskopiskām stikla adatiņām.
Es asiņoju jau divpadsmit gadus jeb divsimt astoņdesmit astoņus mēnešus. Katru mēnesi piecas dienas. Trīs no tām ir sāpju dienas. Katrā sāpju dienā izdzeru aptuveni sešas tabletes ibumetīna jeb 18 tabletes mēnesī, 216 tabletes gadā – pavisam tās ir 2 592 tabletes divpadsmit gadu laikā. 1,368 kilogrami ibumetīna divpadsmit gados.
Izklausās baigi slikti. Es zinu, ka tik daudz ibumetīna dienā nav ieteicams dzert, bet, ja jāizvēlas starp krampjainas, mokošas, bezgalīgas agonijas remdēšanu vai dīlošanu ar nieru problēmām tālā nākotnē…
Katra no nelaimīgajām reizēm, kad mēnešreizes sākušās negaidītā brīdī, esot vienai, bez ibumetīna un dažkārt – bez naudas, ir neizdzēšami iedegusi manās smadzenēs kā pārgaismots attēls uz datora displeja: es pie pakārtajiem mēteļiem, saliekusies kā tantiņa vai reptilis, rokas kā zondes katra cita mēteļa kabatā, uz grīdas kaudze ar somām, kas izgrieztas ar vīlēm uz āru, kaudze ar smiltīm, papīriem, krāmiem un štruntiem, kas izbiruši no somām; es četrrāpus pie dīvāna, roka līdz plecam pastumta tam apakšā; es pieliekamajā, seja savilkusies kā valrieksts, vienā rokā pacelta miltu paka, otra kaut ko izmisīgi cenšas zem tās sataustīt; manas istabas galds, es, pieķērusies tam ar rokām, acis plati ieplestas, bet skatiens neprātīgs un nekurienē vērsts.
Kad zāļu nav, man ir dots konjaks – viens konjaks, otrs, trešais konjaks, šņabis, kaut kāds šķidrums (varbūt degšķidrums), pofig, nav svarīgi, man vēderā ir Čornobiļas ziloņa kāja. Esmu dzērusi raspodiņu tēju, turējusi kompreses, man ķermenī ir spaidījuši tādus punktus, par kuriem iepriekš nebiju pat dzirdējusi. Tas var palīdzēt trešajā dienā, kad savu tvērienu ap manām iekšām vaļīgāku beidzot dara… varbūt pats Dievs, kurš nolēmis vest mani cauri šķīstītavai jau dzīves laikā, lai pēc nāves varu braukt ar ekspresi uz paradīzi.
Pēdējos gados kļuva arvien sliktāk. Agrāk sāpes cēlās kā lieli viļņi, kas izsita elpu no krūtīm, tomēr deva laiku arī atelpai. Nu zem manas nabas, šķiet, bija uzcelta vesela kalve, kur metālu karsē un dauza ar veseriem. Manas bezrecepšu tabletes vairs nespēja sniegt nekādu remdinājumu sāpēm, gluži kā sniegpārsliņas nespēj līdzēt liesmojošam namam.
Varbūt palīdzēs opiāti?
Tuvojoties tai dienai, biju jau laicīgi pierakstījusies pie ģimenes ārstes, izstāstījusi par sāpju eskalāciju un tikusi pie receptes pretsāpju preparātam, kura sastāvā bija gan 500 miligrami ibuprofena, gan 30 miligrami Codeini phosphas hemihydricus.
Es neesmu ne mediķe, ne neiroloģe, neesmu studējusi neko saistībā ar šīm zinātnēm, bet man ir īpaša spēja stundām ilgi sēdēt pie kompja, rokoties arvien dziļāk tēmās, par kurām man ir spēcīga interese. Viena no šīm interesēm allaž ir bijusi – izprast, kā tieši darbojas manis dzertie medikamenti. Tā nu es uzzināju, ka kodeīns ir opioīdu grupas pretsāpju un pretklepus līdzeklis, kas piesaistās opioīdu receptoriem galvas un muguras smadzenēs. Šie receptori ir kā mazi "sāpju caurumi" šūnu virsmā. Tie saistīti ar sāpju regulēšanu, kā arī baudas un eiforijas izjūtu. Kodeīns ir kā atslēga, kas var iekļūt šajos "sāpju caurumos" un tos aktivizēt. Tas maina ķīmisko signālu pārraidi šūnās, galvenokārt smadzenēs, kur ietekmē neirotransmiteru darbību, piemēram, palielinot endorfīnu līmeni – endorfīni ir dabiski opioīdi, ko ķermenis izdala, lai mazinātu sāpes vai radītu labsajūtu. Sasaistoties ar receptoriem muguras smadzenēs, kodeīns var mazināt sāpes, kas nāk no citām ķermeņa daļām.
Līdz ar mēnešreižu sāpēm kodeīns līdzi paņem arī visas pārējās, atstājot mani gultā kā izstiepušos, apmierinātu kaķi saulītē. Pēc trim stundām jūtu sāpes lēnām atgriežamies kā attālus kliedzienus no ienaidnieku karapulka un steidzīgi apklusinu tās ar nākamo tableti. Sāpes noņemošais efekts beidzas ātrāk nekā eiforiskais, kurš šķietami neizzūd, bet kļūst arvien biezāks un biezāks, līdz otrās dienas vakarā sāku justies jocīgi. Sākotnēji maigais, tīksmi sapņainais reibums ir kļuvis smags. Šķiet, ka pār smadzenēm nolaidusies bieza, necaurredzama migla, viss liekas mazliet neīsts, nesaprotams, ar mani nesaistīts.
Es soļoju cauri pilsētai kā atmiņai par pilsētu, ko esmu redzējusi sapnī – tādā sapnī, kurā viss, uz ko paveros, itin kā peld garām; kurā ij mājas, ij kalni, ij veikalu logi ir vien plaknes bez pagātnes, vieta, kur atdurties skatienam, norāde par telpas robežām. Es lūkojos uz Atēnu kalniem – pirmo reizi skatījos uz kalniem –, un manas smadzenes izmisīgi centās procesēt šo nekad neredzēto skatu, tik milzīgu. Tās pūlējās paveikt savu uzdevumu – pozicionēt sevi telpā un laikā, izanalizēt apkārtējos objektus. Tās sakopoja visu savu jaudu, bet atstāja mani dezorientētu, apstulbušu un mēmu kā uzgrieztu spēļu vilciņu.
Es nolemju šīs zāles vairs nelietot, bet tuvojas jau nākamais mēnesis, nākamā asins noliešana, un es raizējos, ka būs sliktāk. Ierakstu feisbukā garu postu par savām ciešanām. Šķiet, neesmu vienīgā, kas cieš šajā specifiskajā veidā – saņemu vairākas līdzjūtīgas un satrauktas ziņas, vienā no tām izteiktas aizdomas, ka manis aprakstītās ciešanas varētu liecināt par endometriozi.
Par tādu iepriekš neesmu dzirdējusi un, jo vairāk lasu, jo vairāk apjūku. Gadiem esmu ģimenes ārstei sūdzējusies par sāpīgām mēnešreizēm, gadiem manas asinsanalīzes uzrādījušas kritiski zemu dzelzs līmeni – cik savādi, ka ne reizi netiku nosūtīta uz izmeklējumiem. Par to nākamajos mēnešos domāju daudz – vai ģimenes ārstei bija pienākums rosināt dziļāku izpēti? Vai man vajadzēja būt uzstājīgākai? Bet uz kāda pamata? Es neesmu studējusi medicīnu. Es paļaujos uz ģimenes ārstu.
Man nekad nav bijis stabilas, pastāvīgas ginekoloģes, un pēdējā, pie kuras biju, iebāza manī gumijotu pirkstu, mazliet pastumdījās visriņķī ("Au!" es sarāvos. "Nu, lūdzu, atslābinieties!") un pavēstīja, ka man viss ir perfektā kārtībā. Pierakstījos privātpraksē, kuras numuru pēc mana ieraksta izlasīšanas atsūtīja kāda sieviete. Ātrākais laiks, kad daktere varēja mani pieņemt, bija nākamā mēneša beigās. Nu nekas. Līdz tam jāpārdzīvo vēl viena asiņošana.
Varbūt palīdzēs stiprāki opiāti?
Pirmsasiņošanas vājumā sūtu ģimenes ārstei īsziņu pēc īsziņas, kā metot akmentiņus pa logu, bet atbilde nepienāk. Iespējams, tāpēc, ka ir svētdiena. Sāpes gan negaida, tāpēc rīkojos mērķtiecīgi un saprātīgi kā vētrās norūdīts, pieredzējis cilvēks, redzot, ka tuvojas dabas katastrofa, un rakstu īsziņu savam psihiatram, kurš izraksta stiprāko, kas pieejams, – tramadolu.
Pēcāk, pētot zāļu sastāvu, noskaidrojas, ka vienīgā atšķirība starp šīm zālēm un kodeīnu ir tajā, ka papildus visām iepriekšminētajām funkcijām (tādām kā sāpju noņemšana) tramadols darbojas arī kā serotonīna un norepinefrīna atpakaļsaistes inhibitors (SNRI). Īsumā: serotonīns un norepinefrīns tiek izdalīti telpā starp diviem neironiem (sinaptiskajā spraugā), kur tie sasaistās ar specifiskiem receptoriem, tādējādi nododot signālu no viena neirona otram. Parasti pēc signāla nodošanas šīs vielas tiek "savāktas" atpakaļ uz neironu, kas tās izdalīja, līdzīgi kā darbinieki atgriežas mājās. SNRI medikamenti aizkavē šo savākšanas procesu, neļaujot serotonīnam un norepinefrīnam uzreiz "atgriezties mājās". Tas nozīmē, ka šīs vielas ilgāk uzturas sinaptiskajā spraugā, radot lielāku iespēju, ka signāls tiks nodots. Depresijas gadījumā šīs vielas izdalās nepietiekamā daudzumā, tāpēc SNRI palīdz, aizturot tās, lai sinapsē būtu pietiekams daudzums serotonīna un norepinefrīna un visi signāli tiktu pienācīgi nodoti.
Ja es to būtu zinājusi tobrīd, tad varbūt tramadolu nebūtu dzērusi, jo diendienā lietoju vēl divus dažādus medikamentus, kuri darbojas pēc tāda paša principa, tomēr uzticējos savam psihiatram – galu galā, viņš zināja, kādas zāles dzeru, kādās devās un ar ko tās nebūtu ieteicams jaukt. Pašu zāļu lietošanas instrukcijā tramadols norādīts kā viens no tiem preparātiem, ar ko medikamentus nebūtu vēlams kombinēt serotonīna sindroma riska dēļ. Serotonīna sindroms rodas, kad tiek pārmērīgi stimulēti dažādi serotonīna receptoru veidi, kuri smadzenēs un ķermenī kontrolē dažādas funkcijas. Pārmērīga stimulācija var izraisīt neiroloģiskas reakcijas, piemēram, trīci, muskuļu stīvumu un psihomotorisku uzbudinājumu [1].
Es biju mitra un karsta, un sasvīdusi, mana elpa bija smaga kā mīlējoties. It visa mana miesiskā konstitūcija bija tāda, kādai tai varbūt jābūt lielas fiziskas slodzes brīdī, bet es cauru dienu biju gulējusi. Mans ķermenis sakarsa un svīda kā gumija, kājas un rokas atkal un atkal dažādos leņķos izmisīgi centās izstaipīties līdz maksimumam, bet nekad nesasniedza apmierinātību, jo kauli turējās cits pie cita kā salīmēti puzles gabali. Likās, ka vienīgais, kas varētu līdzēt, būtu viduslaiku moku rīki, kas izstiepj cilvēku uz rata, līdz kauli atdalās cits no cita kā cukura stienīšu virtenes.
Mani sejas muskuļi krampjaini savilkās kā lielās sāpēs, lai gan nekas nesāpēja – drīzāk jutos kā drudzī. Jutu, ka manā ķermenī nudien ir par daudz elektrības, jutu, kā tas zum un cenšas izrauties laukā pats no sevis – es biju trauks, kas jau sen pilns un kam lītu pāri malām, ja vien tas nebūtu cieši noslēgts.
Apkopoju spēkus, lai satvertu man sniegto ūdensglāzi. Centos to neatlaist un neizliet, kamēr prātam cauri dzinās tuksneša tveicīgās brāzmas, ik pa brīdim manī izslēdzot gaismas un atņemot balansu. Tomēr es turējos stingri kā bāka, visu savu uzmanību fokusējot uz ūdensglāzi tuneļa galā.
Varbūt palīdzēs operācija?
"Jums, iespējams, palīdzētu hormonālā kontracepcija," ārste saka, uzklausījusi manas sūdzības. "Turklāt daži cilvēki vienkārši ir jūtīgāki," viņa līdzcietīgi piemetina.
"Vai hormonālā kontracepcija palīdzēs arī ar garastāvokļa svārstībām?" vaicāju.
"Nu, tas jāskatās katram individuāli. Bet sāpēt jums nekas nesāpēs un mēnešreizes būs ļoti vieglas. Bet labi, iesim, paskatīsimies tuvāk."
Šī ir viena no tām vietām, kur viss ir ļoti moderns, gaišs, tīrs, gludām līnijām un uzticību raisošs. Uz visiem galdiem ir vāzes ar svaigi grieztiem, baltiem ziediem – laikam frēzijas. Iesēžos apskates krēslā un palūkojos augšup. Pie griestiem piekārta van Goga gleznas reprodukcija.
"Uz tausti viss šķiet smuki, domāju, ka sāpes varētu rasties arī tamdēļ, ka jums ir ļoti cieša vagīna. Bet palūkosim arī ultrasonogrāfiju."
Uz brīdi apmulstu, jo vai tad ultrasonogrāfija nav paredzēta grūtniecēm? Bet attopos, ka pie šīs asociācijas droši vien vainīgas filmas un nepietiekamā cilvēku-kas-nav-grūtnieces reprezentācija ainās, kur lietots ultrasonogrāfs. Tiek ievietota zonde, un uz lielā ekrāna pirmo reizi ieraugu savas iekšas. Lūkojos melnā izplatījumā, kurā peld savādas, pusizgaismotas figūras.
"Ļoti glīta dzemde, viss tip-top," ārste komentē un iespiež zondes uzgali dzemdes un olnīcu T veida krustojuma labajā pagriezienā. Ekrānā saskatu kaut ko, kas atgādina lielu vannas mazgājamo švammi vai varbūt kartupeli. "Labā olnīca arī darba kārtībā…"
Zondei pagriežoties uz otru pusi, ekrānu piepilda tumsa. Ārste nokalibrē attēlu, un es ieraugu, ka manas kreisās olnīcas vietā ir kaut kas līdzīgs lielam, tumšam akmenim. Mani pārņem spēcīgas aizdomas, ka šādi olnīcai nevajadzētu izskatīties, ko apstiprina nosvērts un mundrs: "Nu ko, būs jārakstās uz operāciju!"
Privātklīnikas ir cita štelle, es atzinīgi nodomāju. No vienas puses – esmu autā, jo manā olnīcā ir izaudzis akmens; no otras – jūsmoju par ārstes profesionālo sociālo inteliģenci, kas tik eleganti padarīja šo atklājumu par vienkāršu daļu dzīves, par ko nav vērts pārmēru satraukties. Apsveru pat piedot remarkas par manu šauro vagīnu un jūtīgajiem cilvēkiem.
Pēc diviem mēnešiem no manis izņem augli – gaļīgu audzēju. Labdabīgu. Vēdera lejasdaļā paliek trīs nelielas rētas, uz kurām nezieķēju ārsta izrakstīto krēmu, jo gribu, lai tās paliek par piemiņas zīmi zaudētajai olnīcai. Pāris tūkstošu mazāk potenciālu bērnu ar maniem asajiem sejas vaibstiem… Pāris mēnešus vēlāk atminos, ka pēcoperācijas sarunā kāds kaut ko ieminējās par endometriozes perēkļu pēdām. Tomēr mēnešreižu sāpes ir mazinājušās – un man nav spēka un naudas atgriezties uz kušetes, lai censtos pārliecināt ārsti, ka neesmu tikai jūtīga, bet man ir desmitiem mazu rētu, kuras ik mēnesi liek zaudēt gana daudz asiņu, lai lūpas sāktu zilēt un galvu nomāktu reiboņi.
[1] Nichols, D.E., Nichols, C.D. (2008), Serotonin receptors, Chemical reviews, 108(5), 1614, 1641.
0