Katram sava vieta
mans tēvs ir mūziķis
mans vecvectēvs arī
ja būtu es piedzimusi puika
varbūt
es sapņos bieži spēlēju mūziku
pie malkas krāsns dziļi ziemā
visi nāk klausīties
tajā brīdī man liekas
viņi mani saprot
mana mamma rakstīja dzeju
viņas vecvecmamma skaisti dziedāja
es vairos no savas balss
reizēm kad mājās neviena nav
es ļauju sev padziedāt
man vienmēr ir briesmīgi jāraud
dziedamā balss kā akas vinda dziļi no manis
velk skumjas tik smagas un senas
tās bijušas te vēl pirms manis
mans vectēvs ir dārznieks
viņš zina kādu zemi grib rododendrs
un kādu grib zemene
viņš zina kā apsegt rozi uz ziemu
viņš zina ka tā izdzīvos
Ouroboros
pavasaru mūžīgā atgriešanās
ir padarījusi mani par optimisti
esmu sieviete
katru mēnesi sāku dzīvi no jauna
esmu metru septiņdesmit seši gara brunete
ar ķermenī iestrādātu automatizētu dzimšanas un iznīcības ciklu
tas darbojas pats – man nav pat jānospiež poga
ir devītais oktobris un manas luteālās fāzes sestā diena
devītais oktobris ir tikpat tālu no ziemassvētkiem
cik manas luteālās fāzes sestā diena no asiņošanas
ir devītais oktobris – lapas kokos ir dzeltenas
saulainās dienās arkādijas un citi parki
šķiet kā atvesti no paralēlas pasaules
kurā visas kustības ir palēninātas un draudzīgas
kā bērnībā kad tētis vēl bija dzīvs
un veda tevi ratiņos uz mežu
tu skatījies un redzēji egļu galotnes un sauli
un divas smaidīgas sejas
ja divas lietas regulāri un nepārtraukti nomaina cita citu
ieteicams par noklusējumu uzskatīt to kas rada vairāk prieka
ir devītais oktobris
jau kuro reizi neko nedarot
esmu sevī izaudzējusi siltu ligzdu
sieviete ir viens no retajiem dzīvniekiem
kas spēj katru mēnesi atjaunot endometriju
tas notiek pateicoties sarežģītām hormonu nomaiņām
tas nav vienkārši: izaudzēt jaunu dzemdes sieniņu
un sāpīgi ir to iznīcināt
sarežģītas hormonu nomaiņas pārplēš simtiem sīku asinsvadu
kas apgādājuši endometriju ar barību
dzemdes konvulsijas piecu darba dienu laikā
izvada vecās asinis un gaļu ārā no miesas
atceros: pavasaru mūžīgā atgriešanās
atceros: pavasaru mūžīgā atgriešanās
novembris ir mēnesis kad man aptumšojas prāts
par nāvi krietni ļaunāka
ir diena pirms tās
Šis ķermenis pagaidām nes man neizprotamu vēstījumu
mana gulta ir augstu virs zemes
es guļu uz diviem matračiem
ja apguļos taisni uz muguras un paskatos pa labi
paveras mans mīļākais telpas kadrējums
visi tajā redzamie objekti
saplūst vienotā semiotiskā vēstījumā
gribu lai kāds man pastāsta
kāds cilvēks dzīvo šajā istabā
Labi bērni, labi pieaugušie
vai tu arī sevi visu laiku pieskati?
vai arī ir tādi cilvēki – reiz viņi bija labi bērni
kuri nekad neaizmirst paēst
un vienmēr iet gulēt laikus
tagad viesībās iedzer glāzīti baltvīna
dusmas prot izrādīt veselīgi –
ne uzbrukt
ne norīt
prot izmazgāt drēbes tā
ka tās izskatās nevalkātas
arī zeķes visas pa pāriem
un viņi paši
ar partneri vienmēr prot runāt īstajā tonī
diplomātiski un korekti iepazīstina
ar savām vajadzībām un vēlmēm
atrod kompromisus
vai šķiras kā draugi
viņi sev paši nekad nav griezuši matus
jo īpaši nakts vidū
tad labi pieaugušie guļ
vai nodarbojas ar auglīgu vingru seksu
viņiem tas vienkārši sanāk
viņi tādi jau piedzima
nekad viņi nepazīs vientulību –
viņu ģimenes koks ir kupls un pilns dzīvības
svētkos visi radi sanāk kopā
apliek cits citam rokas ap pleciem
saskatās dzirkstošām laimīgām acīm
starp šiem cilvēkiem viņi patiešām
jūtas kā mājās
šeit viņus pazīst vislabāk
Neaizmirsti elpot
mana gulta ir vienā līmenī ar palodzi
es apguļos tajā uz muguras plaši atplestām rokām un kājām
aizveru acis un ātri ieelpoju
lēni izelpoju
man ātri apnīk
es piespiežu sevi turpināt
neļauju sev darīt citas lietas
dažkārt es kļūstu ļoti nikna
es vairs nevaru pagulēt mierīgi
tomēr turpinu elpot
un iegūstu varu pār savu gribu
pēcāk apviju rokas sev ap vidukli
es saku: es to daru lai tev būtu labāk
Ripetere ad libitum
27.12.2024.
ik pa laikam man iesāpas
man šķiet tā sāp jauns zars
kas nošķelts no sava koka
kā ābeles stāvzars
tur nav nekā personīga
nelāgas apstākļu sakritības dēļ
tas izaudzis kaut kā ne tā
ja to nenogriezīs tas traucēs
atņems spēkus un ābolus tajā var negaidīt
mēs varam to mēģināt locīt
izmocīt par skaisti salauztu bonzai
iedami garām mēs pasmaidīsim
cik iedvesmojoša viņa romantiskā neiederība
tā mums visiem par kaut ko var atgādināt
mēs varam to iepotēt kaut kur citur
kur tas tik ļoti nelēktu acīs
savienojuma rēta kā acs
caur kuru izaudzis baļķis
varbūt šīs sāpes vienkārši apliecina
iespēju piedzimt no jauna
0