meitene
meitene
balta rokas līnija
nenosaukts tukšums
pēdējā zilbe
salauzta
met tak prom
gana krāmu ap tevi
visādas figņas
piemiņas lietas
jo tu esi miets iedurts strautā
un straume dara to
ko dara straume –
neapstājas
jo mirkļi ir kadri kinolentē
kuru nevar pagriezt atpakaļ
galu galā, vienīgais, kas pierāda
tavas pagātnes esamību
ir visas šīs figņas
atmiņu fosilijas
istaba pilna papīra kapakmeņu
tavā istabā vairs nebūs brīvas vietas
cik drausmīgi būt cilvēkam
kas mīlējis savu dzīvi
kur lai to visu tagad liek?
labāk piemin ar kāju
iespied dziļi zemē
es saku – iespied zemē dziļi
ar visu savu svaru
bet tu gribi ar mīlestību
kā dēstot sēklu
kur mēs esam?
pasaule ir pilna ar putekļiem
viss palēnām sadrūp
vai ir kas mūžīgāks par smiltīm?
kā tev konstituēties, kad esi ciemos pie manis?
kāds ir uzvedības kodekss?
ko es domāju, kad saku – jūties kā mājās?
kam pieder šīs mājas?
putekļiem
galva ir pilna ar miglu un tā lēnām atdalās no ķermeņa
mitrums kondensējas ausīs degunā acīs
izskatās ka galva raud
tomēr tā vienkārši ir pilna ar miglu
kā pareizi mirt, lai dzīvotu
iespējams, piedzimšana nav atskaites punkts
vēsture pārkaļķojas un sadrūp
fosilizējas un kļūst par absolūto objektu
tukša forma bez patības
kā burts alfabētā
pašdefinēšanās
putni ir debesu ilustrācijas
neviens nezina, ko tas viss nozīmē
tu sēdi uz akas malas un runā ar mēnesi
iepriekšējās dzīvēs biji vītols
upes virsa, plaukstošu jasmīnu smarža
kad viņš rakstīja "dažkārt tu esi rāms ezers naktī"
tu sajuties ieraudzīta
saknes
mēs šeit esam tik ilgi
saknes tuvojas aizmirstībai
kad tas notiks
paliks tikai bezgalība
0