Pat mēģinot iejusties ASV administrācijas domāšanas modelī, rodas jautājums: vai šie cilvēki paši saprot, ko vēlas panākt attiecībās ar Putina Krieviju?
2025. gada 13. februārī, uzstājoties Vīnē, Latvijā pazīstamais amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders pavēstīja, ka mēs arvien vairāk zaudējam cilvēciskumu. Lai cik dramatiski tas skanētu, Snaiders runāja par konkrētu cilvēka dabas aspektu – negaidītu, neprognozējamu rīcību, improvizēšanu. Problēma ir tā, turpināja Snaiders, ka Eiropa uzvedas kaitinoši prognozējami, atkal un atkal šausmās vai vāji slēptā sašutumā gaidot, kādus brīnumus kārtējo reizi pavēstīs Donalds Tramps vai kāds no viņa valdības pārstāvjiem. Improvizācijas tiesības mūsdienu pasaulē ir monopolizējis Tramps, Putins un varbūt vēl Ķīnas līderi.
Snaidera rūgtā ironija ir pamatota, tomēr man šķiet, ka vismaz ASV gadījumā improvizācija ir pārmērīga. Cilvēki, kuriem pilnībā vai daļēji patīk Tramps (vai arī tie, kuri cenšas slēpt savu izmisumu), bieži apgalvo, ka tāds ir Trampa darbības stils. Vienkārši sakot – jaukt citiem galvu. Vienu dienu tiek paziņots, ka Ukraina nevar cerēt kļūt par NATO dalībvalsti, nākamajā – ka vispār var gan. Vienu dienu Kremlim tiek draudēts, nākamajā – izteikti komplimenti. Iesaistītās puses pinas minējumos par to, ko tas viss nozīmē, un šādā mentālā stāvoklī kļūst piekāpīgākas.
Var piekrist tēzei tiktāl, ka apjukums patiesi tiek panākts. Tipisks piemērs – bezjēdzīgās diskusijas par to, vai kaut ko nozīmē tas, ka vispirms notikusi Trampa telefonsaruna ar Vladimiru Putinu un tikai pēc tam telefonsaruna ar Volodimiru Zelenski, un, ja tas kaut ko nozīmē, tad ko. Tā ir tukša gaisa malšana. Tāpat arī atgādinājumi, ka Tramps pēdējo mēnešu laikā toties ir ticies ar Zelenski klātienē. Arī tas neko nenozīmē. Īsi sakot, amatpersonas un eksperti dzīvo vieglā histērijā, mērķis sasniegts.
Ķeza tāda, ka man arvien vairāk liekas, ka ASV administrācija ar stresa radīšanu citiem tiek galā perfekti, bet krietni sliktāk tai sokas ar savu mērķu un to sasniegšanas stratēģiju formulēšanu.
Tātad kontekstā ar visu pēdējās dienās dzirdēto var piekrist bijušajam Lietuvas ārlietu ministram Gabrieļum Landsberģim, kurš intervijā Latvijas sabiedriskajiem medijiem atzīst: "Ukraiņiem ir pamats justies nodotiem." Aizdomas par to pastāvēja jau agrāk (internets glabā visu, tostarp manas pesimistiskās prognozes vēl krietni pirms nupat noslēgušās Minhenes drošības konferences), tomēr Trampa administrācijas attieksme pret Eiropu šokēja daudzus. Kā ne visai pieklājīgi izteicies [1] viens no Ukrainas delegācijas dalībniekiem, fucked ir ne tikai Ukraina, bet arī visa Eiropa. Pieklājīgāk un vienlaikus saprotamāk to Minhenē izskaidroja Zelenskis: "Pirms dažām dienām prezidents Tramps pastāstīja man par savu sarunu ar Putinu. Viņš ne reizi neieminējās, ka Amerika vēlas pie sarunu galda Eiropu – tas daudz ko pasaka. Ir beidzies laiks, kad Amerika atbalstīja Eiropu vienkārši tādēļ, ka vienmēr ir atbalstījusi."
Tātad ASV atzīst, ka turpmāk tā par Eiropas drošību vairs neuztrauksies. Skarbi, bet lai būtu. Jautājums: kā Tramps & Co. iedomājas, ka fucked Eiropa gribēs un spēs pirkt no ASV vairāk sašķidrinātās dabasgāzes, kā tiek paģērēts? Krievijas samīcītā Eiropa to pirks no Krievijas. Kā novājinātā Eiropa palīdzēs ASV konkurencē ar Ķīnu, ko vēlas amerikāņi? Neredzu loģiku. Varam šo domu izvērst plašāk. Liela daļa ASV sabiedrības uzskata savu valsti par īpašu [2]. Balstoties šādā pasaules uztverē, nebūtu jābrīnās, ja Tramps un viņa atbalstītāji norāda: kāpēc mums jālauza galva par citos kontinentos notiekošo? Mums jārūpējas pirmkārt pašiem par sevi. Problēma tāda, ka vieta tukša nepaliek – amerikāņiem aizejot, viņu vietā Āzijā, Āfrikā, Dienvidamerikā, varbūt arī Eiropā nāks, piemēram, Ķīna. Rezultātā pienāks brīdis, kad ASV, nepatīkami pārsteigta, konstatēs, ka ostas, derīgos izrakteņus vai finanšu sistēmas ārpus ASV ietekmē vai pat kontrolē amerikāņu galvenais pretinieks. Mēģināt norobežoties no pasaules var valstis, kurām nav tādu ģeopolitisku ambīciju un, delikāti sakot, tik augsta pašnovērtējuma. Ne ASV. Kā jau pieminētajā Vīnes pasākumā indīgi piezīmēja Snaidera sarunu biedrs, pazīstamais politikas zinātnieks Ivans Krastevs, impēriju vājā vieta ir tā, ka tām agri vai vēlu rodas atdarinātāji. Citiem vārdiem sakot, būtiskāks jautājums par to, kāpēc amerikāņi uzvedas tik nejauki (Eiropas un Ukrainas skatījumā), ir tas, vai viņi paši saprot, ko dara.
Vēl piemērs no Minhenes konferences. ASV viceprezidents Džeimss Venss pavēsta, ka amerikāņu demokrātija ir desmit gadus pārdzīvojusi Grētu Tūnbergu, tāpēc gan jau Eiropa dažus mēnešus pārdzīvos Īlonu Masku (citēts pēc BBB ziņu lentas, 14. februāris plkst. 16.09). Salīdzinājums ir nejēdzīgs. Neatkarīgi no attieksmes pret Tūnbergu un Masku ir skaidrs, ka nevar salīdzināt aktīvisti, lai cik slavena un skaļa viņa būtu, ar vienu no pasaules bagātākajiem cilvēkiem, kurš izmanto savu ietekmi, tostarp savā īpašumā esošo platformu "X", lai Eiropā atbalstītu demokrātiju graujošas partijas (piemēram, "AfD" Vācijā). Ir divas iespējas. Pirmā – Venss vienkārši gribēja šokēt un pazemot klausītājus – eiropiešus. Izdevās. Nav glīti, tomēr nepārsteidz. Otrā – viņš tiešām šo atšķirību nesaprot un viņam neliekas, ka ir pateicis kaut ko stulbu.
Ja Tramps publiski apgalvo, ka tic tam, ka Putins vēlas mieru, var strīdēties pretī, tomēr tas vismaz ir apspriežams izteikums. Ja vienlaicīgi Tramps apgalvo, ka viņš Putinu ļoti labi pazīst, tad nav saprotams, ko tas vispār nozīmē. Kā var "ļoti labi pazīt" cilvēku, ar kuru esi ticies dažas reizes dzīvē? Tas pats attiecas uz jau pieminēto Masku. Var dažādi vērtēt to, kā viņš nodarbojas ar izdevumu samazināšanu ASV federālajā budžetā. Tomēr no vērtējuma neatkarīgs ir fakts, ka, lai kā viņš censtos, samazinājumi ir iespējami tikai apmēram desmitajā daļā budžeta, jo lielāko tā daļu veido neaiztiekami izdevumi veselības un sociālajā apdrošināšanā un parāda apkalpošanā. Masks to nevarēja nezināt, pirms apsolīja budžetā nogriezt 2 triljonus no 7 triljoniem ASV dolāru. Kā var uzticēt Maskam ASV militārā budžeta radikālu samazināšanu, ja paša Maska kompānijai "SpaceX" jau ir lieli līgumi ar Pentagonu un droši vien arī apetīte noslēgt vēl lielākus? Acīmredzamais interešu konflikts ir amerikāņu problēma. Globāli nozīmīgāks ir risks, ka rezultātā tiks vājinātas ASV militārās spējas.
Rodas iespaids, ka šie cilvēki improvizē. Kā dažkārt saka: galvenais sākt, un tad jau redzēs. Rīts gudrāks par vakaru. Un ja nu sanāk?
Es nezinu, kas mani personīgi biedē vairāk: ASV vadītāju savtīgums un cinisms vai pašpaļāvība un avantūrisms? Tas nav retorisks jautājums, jo ar ciniķi un aprēķinātāju ir viena sarunu taktika, ar savā iedomu pasaulē dzīvojošu, neprognozējamu personāžu – cita. Ja tāda vispār ir iespējama. Esmu lasījis dažādas versijas par iemesliem tam, kāpēc Tramps, Masks & Co. ir tādi, kādi ir. Psiholoģiskas īpatnības, t.s. tehnooptimisms, biznesa stils ("move fast and break things"), pat bērnības traumas. Tas viss ir aizraujoši, bet neko nepalīdz. Manuprāt, Ukrainai un Eiropai ir jārēķinās ar to, ka tradicionālā tirgošanās (un pielabināšanās) attiecībās ar šo ASV administrāciju nav modelis, uz kuru paļauties. Lai cik banāli tas skan, mēs varam paļauties tikai paši uz sevi.
[1] The Economist. 2025. gada 15. februāris. 21. lpp.
[2] Tyrrell, I.R. (2021). American Exceptionalism: A New History of an Old Idea. The University of Chicago Press.
0