COP29 [1] Baku liecina, ka pasaule joprojām nesaprot, ko un kā darīt ar klimata pārmaiņām.
Visvienkāršākais ir visu reducēt uz strīdiem par naudu. Proti, ANO klimata tēmai veltītais tusiņš Azerbaidžānas galvaspilsētā pamatīgi pārrāva pāri tam atvēlētajam ilgumam (11.–22. novembris), un kaislības turpinās arī 23. novembra vakarā (kad top šis teksts), tāpēc ka t.s. bagātās valstis negrib dot t.s. nabadzīgajām valstīm tik daudz naudas klimata pārmaiņu seku novēršanai, cik tās vēlas. Bagātās valstis ir gatavas uz 300 (sākotnēji 250) miljardiem ASV dolāru gadā līdz 2035. gadam, bet tiek prasīts divreiz vairāk.
Protams, reālā aina ir sarežģītāka. Ja runa ir par ļoti lieliem skaitļiem, ir liels kārdinājums nepamanīt, ka lielu naudas kaudzi veido mazākas kaudzītes. Ir aprēķini, ka nosprausto mērķu sasniegšanai klimata pārmaiņu kontekstā pasaules valstīm kopā ik gadu vajadzētu atvēlēt 1 triljonu ASV dolāru. Citi aprēķini min vēl lielāku summu, tomēr arī triljons ir tāda nauda, ko parasti cilvēki nestādās priekšā. Kalkulētāji tikmēr saka: tas triljons ir nieka viens procents no globālā iekšzemes kopprodukta! Mēs nevaram atvēlēt vienu procentu tik nopietnai problēmai?! Intuitīvi liekas, ka varam, bet tad it kā ne pārāk smagais lēmums ir jāpieņem katras valsts līmenī, tomēr katrai valstij ir arī citas prioritātes, par kurām ironizēt var tikai liekuļi vai zaļās tēmas fanātiķi. Principā to donorvalstis arī mēģināja pateikt Baku: ziniet, ir dažas valstis, kuru dēļ esam spiesti palielināt militāros izdevumus (nav īsti jēgas dzīvot zaļā pasaulē, ja esi neaizsargāts pret slepkavām un postītājiem), un pašreizējā ekonomiskā situācija apgrūtina prasību. Savukārt naudas prasītāji redz summu procentuālā izteiksmē un ir noskaitušies (piemēram, demonstratīvi pamet COP29) par turīgo valstu skopulību.
To pašu var teikt arī par prasītāju pusi. Parīzes līgums 2015. gada decembrī vēstīja, ka maksātājas būs bagātās valstis, savukārt Baku kārtējais kompromiss (23. novembra vakars) vēsta, ka būtu labi (encourage), ja arī trūcīgākas valstis kaut ko maksātu. Trūcīgākās prognozējami iet pa gaisu, bet principā var saprast turīgās valstis, kas norāda, ka tās otras varētu, piemēram, samazināt ogļu ieguvi, jo tā tāpat nav sevišķi nozīmīga viņu (Kolumbija, Indonēzija, Dienvidāfrika) iekšzemes kopproduktā. Lietojot simbolisko izteiksmi, tas taču ir tikai viens procents! Jā, bet šis viens procents dod darba vietas 5–8% strādājošo konkrētajās valstīs. Protams, var šķendēties par to, ka tātad ekonomikas struktūra ir greiza, bet tas nemaina to, ka pateikt tik daudziem vēlētājiem, ka viņu darba vietas tiek likvidētas, ir ļoti riskanti.
Pietiks par naudu. Būtiskākais ir tas, ka iepriekš nospraustais mērķis nav sasniedzams. Mērķi [2] ļoti vienkāršoti var aprakstīt tā: jādara viss iespējamais, lai 2100. gadā pasaules vidējā virsmas temperatūra nebūtu par 1,5 grādiem Celsija augstāka nekā pirmsindustriālajā posmā (1850–1900). Ne tikai klimata pārmaiņu skeptiķi vai lobisti, bet arī zinātnieki (piemēram, "Global Carbon Budget" konsorcijs [3]) apgalvo, ka tas nav iespējams. Augstāka vidējā temperatūra par 1,5 grādiem nostabilizēsies (nevis būs vienkārši atsevišķi kāpumi un kritumi) tuvāko sešu gadu laikā, bet seši gadi ir pārāk īss periods, lai radikāli samazinātu siltumnīcas gāzu emisijas. Tātad par 1,5 grādiem aizmirstam. 2 grādi tiek uzskatīti par pārāk skarbu variantu, tādēļ nu parādās atskaites punkts "zem". Nu, teiksim, 1,8 grādi. Šāda atskaites punkta gadījumā mēs iegūstam 27 gadus manevram, kas jau ir labāk un lētāk [4]. Bet kāpēc ne 1,7 grādi? Vai 1,9? Tas viss izklausās pēc manipulēšanas ar cipariem, un arī šādi jauni atskaites punkti (mērķi) var tikt pārskatīti (kā nesasniedzami) pēc dažiem gadiem.
Ko tas nozīmē? Skeptiķi teiks, ka neko, pārējie – ka tā ir katastrofa. Nejūtos ērti diskusijās paaugstinātos toņos, tādēļ palikšu pie virsraksta formulējuma – mēs turpinām eksperimentēt paši ar sevi. Neapgalvoju, ka eksperiments beigsies ar apokalipsi – mēs tikai joprojām pārāk maz saprotam likumsakarības apkārtējā vidē. Precīzāk sakot, sākam saprast, ka izmaiņas nereti ir ilglaicīgas. Piemēram, kāds pētījums [4] šogad vēstīja, ka, lai gan ar dzīvsudrabu mēs jau apmēram pusgadsimtu rīkojamies daudz apdomīgāk, tā klātbūtne dažādās tunča sugās nav mazinājusies. Citiem vārdiem sakot, pat ja rīt pieņemam pareizu lēmumu, turklāt to īstenojam, pēc gada viss tāpat nebūs kārtībā. Kopš 2000. gada [5] mūžīgais sasalums Ziemeļu puslodē ekosistēmas pārmaiņu rezultātā (kušana, ugunsgrēki) ogļūdeņradi (galvenokārt metānu) sācis "atdot", nevis sasaistīt un glabāt. 144 miljoni tonnu. Nojaušams, ka nekas izcili labs tas nav, bet tieši cik slikti? Cits jauns pētījums [6] norāda, ka nevajadzētu pārāk paļauties uz ideju, ka viss būs labi, ja nocirsto mežu vietā stādām jaunus – jaunaudzes oglekli piesaista sliktāk. Jā, runa ir par taigu un sausuma periodiem, bet vai līdzīgi var būt arī citās ekosistēmās? Klimata pārmaiņu rezultātā okeānos samazinās skābekļa daudzums [7] – jā, ne visos reģionos, subtropu joslā šī tendence nav fiksēta, bet cik labi mēs saprotam šos hidroloģiskos modeļus? Es neredzu lielu jēgu ārdīties un, teiksim, apliet ar krāsu Purvīša gleznas Nacionālajā muzejā, bet mēs kolektīvi pārvērtējam savu izpratni par apkārtējās pasaules sarežģītību.
Piezīme tiem, kuri – es vienkāršoju – uzskata, ka vērts pieciest lielāku sutoņu vasarā, ja ir siltākas ziemas un mazāki tēriņi par siltumu. Principā es arī parakstos par šādu variantu, tikai problēma tā, ka sutoņai klāt nāk arī dažādi mūsu platuma grādiem līdz šim neraksturīgi kaitēkļi un zarazas. Nedomāju, ka tas nozīmē pasaules galu, tikai papildu izmaksu ir vairāk, nekā mēs nojaušam. Var, piemēram, braši paziņot, ka mēs visādas sarkanās uguns skudras (Solenopsis invicta) vai milzu sirseņus (Vespa soror) uzvarēsim ar ķīmiju, bet ko tas nozīmē citām sugām, tostarp cilvēkam pašam?
Vācu izcelsmes amerikāņu ekonomists Rūdijs Dornbušs ir teicis, ka izmaiņas ekonomikā notiek lēnāk, nekā mēs domājam, bet tad kaut kādā brīdī ātrāk, nekā varējām iedomāties [8]. Domāju, ka to var vispārināt.
Visbeidzot vēl par kādu eksperimentu, par kuru runāja COP29. Nelielā salu valsts Tuvalu vairs necerot uz to, ka augošais ūdens līmenis Klusajā okeānā to nenoskalos, tāpēc veidos savu digitālo kopiju [9] – ik māju, ik koku. Tehnoloģiski nenoliedzami izcili, bet diezgan skumji.
2024 United Nations Climate Change Conference - Wikipedia
Climate change: The 1.5C threshold explained
The Economist. 2024. gada 16. novembris. 18. lpp.
The Economist. 2024. gada 23. novembris. 69. lpp.
Facing extinction, Tuvalu considers the digital clone of a country | Tuvalu | The Guardian
0