Klausoties kandidātos, vietā ir teiciens "nevar saprast – smieties vai raudāt".
Apņemšanās uzrakstīt līdzsvarotu un objektīvu politisko partiju vērtējumu ir nejēdzīga. Tostarp tādēļ, ka liela daļa lasītāju šādam solījumam vienalga neticēs. Un pareizi darīs, ka neticēs. Politiskos procesus var mēģināt aprakstīt, nesteidzoties ar secinājumiem un vairoties no skaļiem apzīmējumiem, tomēr pati interese par politiku nozīmē, ka rakstītājam ir viedoklis. Tādēļ arī es nepretendēju uz objektivitāti, un tālāk lasāmā teksta pamatā ir divi apsvērumi. Pirmkārt, nu jau trešo mēnesi ik nedēļu vadu kandidātu debates vienā no pašmāju televīzijas kanāliem, un tur dzirdētais ir radījis dažus secinājumus. Otrkārt, "Satori" pastiprināti interesē kultūra.
Rīgas pašvaldības vēlēšanām tradicionāli tiek pievērsta īpaša uzmanība, un tas ir gan saprotami, gan kļūdaini. Saprotami, jo paši politiķi kandidēšanu galvaspilsētā nereti uztver kā iespēju ar sevi iepazīstināt vēlētājus (vai par sevi atgādināt), veidot atpazīstamību, kura var noderēt, kandidējot uz Saeimu. Tādēļ kampaņām Rīgā tiek atvēlēti samērā lieli resursi un pūliņi. Savukārt kļūdaina šī fokusēšanās uz Rīgu ir tādēļ, ka, domājot par drošības situāciju valstī, ir ļoti svarīgi tas, kādi politiķi vadīs, teiksim, Daugavpils vai Rēzeknes vietvaras.
Pievēršoties kultūrai, man šķiet, ka ir vērojama jēdzienu jaukšana vairākos aspektos. Turklāt tas notiek nevis kā mānīšanās (partijai nav īsti, ko teikt), bet ilustrē zināmu domāšanas veidu. Piemēram, kandidāti sacenšas, kurš nosauks vairāk Rīgai nepieciešamo "lielo pasākumu" – vai nu minot tos kā savu nopelnu, vai uzsverot to nepieciešamību nākotnē. Es nenoliedzu "lielu pasākumu" nozīmi, tomēr kultūras vidi veido, ja tā var teikt, nelieli, bet daudzi elementi. Skaidrs, ka gan tūristiem un pilsētas viesiem no citiem Latvijas novadiem, gan pašiem rīdziniekiem "lieli pasākumi" ("Staro Rīga" un līdzīgi) ir interesanti. Tomēr par jēdzīgu kultūras vidi Rīgā varam runāt tikai tad, ja kaut cik normāli tiek finansētas, piemēram, municipalitātes atbalstītās bibliotēkas vai izstāžu telpas ("Rīgas mākslas telpa" u.c.).
Šķiet, te ir darīšana ar kampaņveidīgu domāšanas modeli, kas politikā vērojams kopumā. Mēs nevis konsekventi finansējam sportu, bet sarosāmies, kad kādas disciplīnas pārstāvji gūst starptautiskus panākumus. Mēs nevis atbalstām zinātni vispār, bet tikai trendīgas tēmas. Un tā tālāk. Kultūra nav "pasākumi", lai cik labi izdevušies tie būtu. Cita izpausme ieskicētajam domāšanas veidam ir iedoma, ka droši vien kultūras uzplaukumu veicinās ēkas. Interesanti, ka pat partijas un kandidāti, kuri, pieklājīgi sakot, nav pamanīti kā aktīvi izstāžu vai koncertu apmeklētāji, dedzīgi atbalsta domu, ka Rīgai nepieciešams laikmetīgās mākslas muzejs un koncertzāle. Visticamāk, ka tie patiešām nepieciešami, tomēr ēkas vien nenodrošina saturu. Līdzīgi ir ar politiķu vēlmi sarunu par kultūru Rīgā agri vai vēlu pavērst uz tā saucamajiem radošajiem kvartāliem (vai nu piesaucot tos kā savu jau izdarīto labo darbu, vai solot kā darbu nākotnē). Droši vien kultūras dzīvei šādi kvartāli nāk par labu, bet tie ir viens no instrumentiem, nevis kultūras procesa rezultāts.
Jēdzienu jaukšana, manuprāt, notiek, arī pludinot kopā kultūras jautājumus un "vides latviskošanu" vai "impēriskā mantojuma izskaušanu". Skaidrs, ka par šo tēmu kandidātiem ir ērti izteikties – vai nu vienā, vai pretējā virzienā. Es arī nenoliedzu, ka par šo tēmu ir vērts diskutēt un pieņemt puslīdz saprātīgus lēmumus. Tomēr, manuprāt, kādu objektu demontāža vai ielu pārdēvēšana ir svarīga kolektīvās atmiņas, vēstures politikas kontekstā, tomēr nevajadzētu iedomāties, ka šādas pārmaiņas kaut kā veicinās (vai traucēs) kultūras procesus. Ja tomēr domājam par kultūras un vides saistību, tad lielāka jēga ir runāt par vēsturiskā mantojuma sakopšanu, jo man intuitīvi liekas, ka nekāda baigā kultūra neplaukst vietās, kur vienaldzīgi izturas pret vēsturiskajiem kapiem, dievnamiem vai vienkārši interesantu arhitektūru (piemēram, koka apbūvi). Man radies iespaids, ka šīs tēmas paliek entuziastu ziņā, savukārt politiķi ir gatavi tām pievērsties laiku pa laikam, kampaņveidīgi.
Ar pilsētvidi saistītie jautājumi ir labs tiltiņš, lai parunātu par vēl citu tēmu. Proti, par to, kā politiķi saprot vēlētāju domu izzināšanu un respektēšanu. Ja iejūtos sociālantropologa ādā, rodas interesantas, bet ne smieklīgas pārdomas. Sagadījās, ka debatēs vairākkārt tika piesaukti topošajā Ķengaraga parkā pērnā gada novembrī atklātie četri vides mākslas objekti. Pirmkārt, var pamanīt slieksmi nepamatoti konfrontēt "kultūru" un iedzīvotāju "patiesās vajadzības". "To naudu vajadzēja iztērēt iekšpagalmu asfaltēšanai!" Un vēl daudzi citi naudas vēlamā izlietojuma varianti. Te bīstama ir ne tik daudz dažu kandidātu vēlme piespēlēt šādam vēlētāju domāšanas stilam, cik tā sekas kopumā. Ja dominē šāda izpratne, tad principā kultūrai vispār nevajag pilsētā dot naudu, jo vienmēr būs citas vajadzības. Tiltu remonts, atkritumu tvertnes, peldvietu labiekārtošana un tā tālāk. Šādas attieksmes iesakņošanās – un atbalsts no politiķu puses – ir bīstama tādēļ, ka argumenti ir, tā teikt, dzelžaini. Būtu liekulīgi noliegt, ka man kā rīdziniekam ir ļoti svarīgi komunālie pakalpojumi (cenas, kvalitāte), ielu apgaismojums un vēl un vēl. Vispirms, dārgie deputāti, gādājiet par šīm tēmām, jo tā ir mana ikdiena. Pareizi? Jā. Nē. Nē, jo tādai izvēlei nav jābūt. Patiesībā runa ir par to, vai pārvalde māk plānot budžetu vai nemāk.
Otrkārt, mulsinoša (vai depresiju raisoša) ir kandidātu izpratne par to, kādi komunikācijas kanāli lēmumu pieņēmējiem jāņem vērā. "Būtu paskatījušies, ko par tiem vides objektiem iedzīvotāji saka tiktokā!" (Šis apzīmējums te lietots kā dažādās sociālajās platformās rakstītā apkopojums.) Jāpiezīmē, ka process ir, ja tā var teikt, divpusējs – ja politiķi tā uzsver sociālajās platformās paustā nozīmīgumu, tad skaidrs, ka arī vēlētāji šādu formu sāk uztvert kā ļoti būtisku. Pilsoniskā aktivitāte, ziniet.
Šāda tendence mani ārkārtīgi kaitina tad, ja runa ir par kultūru. Tomēr arī kopumā tā liecina par kādu svarīgu (un arī neprātīgu) pavērsienu. Proti, nesadzirdēti kļūst tie vēlētāji, kuri dažādu iemeslu dēļ sociālās platformas nelieto vai lieto maz. Ļoti "demokrātiski". Jaunā tendence nozīmē arī to, ka reālas līdzdalības – ar tādu saprotot, piemēram, pārdomātu rīcību vēlēšanās – vietā nāk verbāla atvieglošanās tīmeklī. "Es savu viedokli jau pateicu!" Jau iesakņojies apzīmējums "dīvāna eksperts", un, man šķiet, ir liela iespēja, ka parādīsies arī "dīvāna elektorāts" – ļaudis, kuri līdz urnām nemaz neaiziet, jo uzskata, ka savu pilsoņa pienākumu ir izpildījuši tīmeklī. Ļoti interesanti, bet biedējoši.
0