Karstajās diskusijās pēc Krievijas drona ielidošanas Latvijā ir arī daži interesanti, grūtāk pamanāmi aspekti. Mūsu reakcija ir liecība par to, kā uztveram pasauli.
21. gadsimtā bieži lasīts un dzirdēts par izplūdušām robežām, mainību un elastību. Cilvēki biežāk maina profesiju, mītnes zemi, identitātes aspektus. Tomēr vismaz dažās jomās mēs joprojām esam hierarhiju un skaidri saprotamu spēles noteikumu piekritēji. Skolotāji māca bērnus, mediķi ārstē, karavīri atbild par drošību. Ja šajā pasaules ainā kaut kas sagrīļojas – izrādās, ka, piemēram, mediķi vai militārpersonas kļūdās – mēs esam patiesi sašutuši. "Par ko viņi naudu saņem?!" Papildu iemesls dusmām ir romantizēts priekšstats par armiju – lai kāds bardaks būtu citās jomās, armijā tāds nevar būt, jo armija ir armija. Ir vairākas lietas – armija viena no tām –, kuras mēs uzskatām par stabilitātes saliņām. Tas varbūt ir pat glaimojoši šajās profesijās strādājošajiem, tomēr diez vai šādam skatījumam ir reāls pamats.
Paļaušanās uz stingriem pamatiem nav nekas jauns; laika gaitā tikai mainās profesijas, kurām tiek piedēvēta elitārā nesatricināmība. Amizanti, ka šī paļaušanās joprojām saglabājas, lai gan varētu šķist, ka pēc visiem skandāliem, kas saistīti, piemēram, ar garīdzniecību, šādām ilūzijām vairs nevajadzētu būt. Tomēr ir. Mēs taču tik ļoti nesatrakojamies par kļūdām, kuras pieļauj, teiksim, pavārs vai elektriķis, lai gan principā arī viņu kļūdas var apdraudēt mūsu veselību un pat dzīvību. Tātad arī 21. gadsimtā cilvēks sevi mierina ar domu, ka viņam blakus dzīvo un strādā pārcilvēki, kuri nekļūdās.
Reakcija uz Latvijā nokritušo dronu arī apliecina, ka mēs tehnoloģijas uztveram nevis vienkārši kā tehnoloģijas, bet gan kā papildinājumu mūsu simpātijām un antipātijām. Ja Ukrainas droni ielido tālu Krievijas teritorijā, apmānot pretgaisa aizsardzības sistēmas, mēs esam sajūsmā par to, ko tik mūsdienu tehnika nevar sasniegt. Ja runa ir par Krievijas vai Baltkrievijas droniem, mēs esam dusmīgi. Lai gan vispār jau nav pareizu un nepareizu dronu, ir tikai tehnoloģijas. Tas pats attiecas uz kiberkara operācijām. Ja Kremļa pretiniekiem izdodas kaut ko sačakarēt Krievijas IT sistēmās, mēs to apsveicam. Pretējā virzienā – nepavisam ne. Lai gan atkal – tehnoloģiskās iespējas, ko paver uzkrātās zināšanas, nav labas vai sliktas, viss atkarīgs no tā, kā vērtējam mērķi, kura sasniegšanai tās tiek lietotas. Cilvēkam šāda attieksme ir raksturīga, to nav jēgas kritizēt. Runa ir par to, ka mums jāapzinās tas, ka tehnoloģijas ir koks ar diviem galiem. Nekad nebūs tā, ka tehnoloģijas bojā dzīvi tikai un vienīgi sliktajiem. Agri vai vēlu tās tiks vērstas arī pret mums, labajiem.
Nokritušā drona tēmai ir atzarojums, kas karsē mūsu dusmas: liedzot finansējumu citām vajadzībām, Latvija iegulda lielu naudu dažādos militāros dzelžos, kuriem, kā liekas, vajadzētu mūs pasargāt no amatpersonu neizlēmības vai neprofesionalitātes. Tehnoloģijas kā glābiņš, kaut kas cilvēku vājībām pāri stāvošs. Tā nekad nav bijis. Divi piemēri no dažādiem laikmetiem. Japānā musketes no eiropiešiem pārņēma jau 16. gadsimta vidū, bet tad apmēram 17. gadsimta sākumā no šīs tehnoloģijas atteicās – uz diviem gadsimtiem. Karavīrus neapmierināja tas, ka musketes lietošana paģēr no šāvēja tādas pozas, kādas tolaik uzskatīja par nepiedienīgām. Un vispār: kas tā par nejēdzību, ka musketes vienlīdz viegli iemācās lietot gan elite, gan vienkārši ļautiņi? Pirmā pasaules kara gados, kad parādījās dirižabļi, tie plivinājās ļoti augstu virs ienaidnieka pozīcijām – mēs zinām, kas notiek, ja tādam dirižablim trāpa. Tādēļ izlūkošanai no dirižabļa tika nolaista gara trose ar iestiprinātu grozu. Arī sēdēt tajā bija ļoti bīstami, tomēr brīvprātīgo netrūka. Patriotisms? Profesionālais godaprāts? Nē. Tā bija vienīgā vieta, kur dirižabļa apkalpes locekļi varēja uzpīpēt… Nekādi par dārgu naudu iegādāti tehnikas brīnumi no mūsu Rietumu sabiedrotajiem neatcels cilvēcisko faktoru.
Teksta sākumā minēju mūsu hierarhisko pasaules skatījumu profesiju kontekstā, bet tāds pastāv arī telpiskajā izpratnē. Mums ir skaidri organizēta telpa – sliktie ir austrumos. Drons, kas lido no austrumiem, ir drauds. Tā arī ir, tomēr šāda robežu vilkšana, lai gan ērta, ir neadekvāta. Proti, ar sprāgstvielām aprīkotu dronu var pacelt gaisā arī mūsu pusē robežai. Nav pat obligāti, lai to darītu Krievijas iesūtīts diversants – psihopātu mūsdienu pasaulē netrūkst. Galu galā, postījumus un upurus var radīt arī drons, kura palaidējam nav ļaunu nodomu. Pateicoties tehnoloģijām, mūsdienu pasaulē vairs vienkārši nav drošas telpas. Tā nav patīkama atziņa, tādēļ ērtāk turēties pie priekšstata, kurā viss sakārtots – ienaidnieki ir vienā debesu pusē.
Veidā, kā uztveram apdraudējumus, parādās arī tas, ka pasauli uztveram vizuāli, priekšmetiski. Cik saprotu, pašmāju eksperti diezgan bieži novērš mūsu ikdienai bīstamus kiberuzbrukumus, tomēr neatceros par to gaviles vai publikas pateicību, jo šie uzbrukumi mums ir neredzami (ja vien nav veiksmīgi), savukārt drons debesīs ir redzams. Lai gan – saprotot, cik slikti ir šādi salīdzinājumi – enerģētiskās vai transporta sistēmas izslēgšana veiksmīga kiberuzbrukuma rezultātā varētu būt krietni graujošāka par vienu dronu.
Visbeidzot drona skandāls atklāj zināmu juceklīgumu mūsu priekšstatos par to, kā ir organizēta vara un lēmumu pieņemšana. Rodas iespaids, ka mēs teju vai no feodālisma laikiem esam pārmantojuši priekšstatu par varas koncentrāciju vienas institūcijas – šajā gadījumā valdības – rokās. Ministram ir jāatbild par viņa jomā notiekošo. Šāds priekšstats ļauj skaidri saprast, kuru vainot un kritizēt – ministru. Un tad izrādās, ka varu īsteno ne tikai ministrs, bet arī virsnieki. Vai slimnīcu vadītāji. Vai skolu direktori. Ļaudis, kurus mēs nepazīstam (kurš no mums līdz skandālam zināja, kā sauc Gaisa spēku komandieri un kā šis cilvēks izskatās?). Veidojas pretruna. No vienas puses, mēs uzskatām, ka varas koncentrācija nav laba lieta, tādēļ hierarhijas sazarošanās it kā būtu apsveicama. No otras puses, tas varu padara vēl necaurskatāmāku, jo ierindas pilsonis nezina visus šos lēmumu saskaņošanas un atbildības sfēru dalīšanas algoritmus. Mēs gribam prasīt atbildību, bet nav skaidrs, tieši no kura un cik lielā mērā, turklāt daudzu amatpersonu gadījumā izrādās, ka nevaram viņus sodīt pat parlamenta vēlēšanu dienā. Publika, kura tradicionāli izbauda iespēju pateikt visu, ko domā, par politiķiem, pēkšņi konstatē, ka daļa no varas (lielākā?) tai vispār ir neredzama. Patiesībā tā tas ir arī citās zemēs un laikos: piemēram, ASV visi zina, kurš ir prezidents, bet cik ir to, kuri zina, teiksim, ļoti ietekmīgās EPA ("Environmental Protection Agency") vadītāju? Būtu jēdzīgi ar šo domu aprast. Domai nav jāliek justies vēl bezspēcīgākam varas priekšā. Tai būtu jāveicina precīzāka izpratne par to, kuram kādus jautājumus uzdot un kādas nepatikšanas no kura sagaidīt.
0