Vēlēšanas ASV – un demokrātiskajās iekārtās notiekošais vispār – ir interesantāka un nozīmīgāka tēma par Donalda Trampa fenomenu.
2017. gadā franču filozofs Bruno Latūrs, komentējot Donalda Trampa ievēlēšanu, norādīja, ka Tramps ir tikai izpausme tiem procesiem valdošajā elitē, kuri aizsākās 20. gadsimta 80. gados. Vienkāršoti pārstāstot, elitēm nav jēdzīgu un realizējamu priekšlikumu globālo problēmu risināšanai, tādēļ vēlētājiem tiek piedāvāts solījums no globālajām problēmām norobežoties: "Mēs jūs pasargāsim!" Proti, tiek mēģināts uzcelt mūri, izvairoties no skaidras pozīcijas militāru konfliktu gadījumā un mēģinot iestāstīt, ka visi citi reģioni un nācijas var iegrimt krīzēs, savukārt konkrētā valsts kaut kā izkuģos satrakotajā okeānā. Es nebūtu tik kategorisks, spriežot par labu ideju trūkumu, tomēr kopumā Latūra apraksts man šķiet pareizs un tas attiecas ne tikai uz ASV.
Manu attieksmi pret personāžiem, kas ir pie varas Ungārijā, Gruzijā, Slovākijā vai Kazahstānā, protams, ietekmē šo režīmu attiecības ar Kremli. Es negrasos atteikties no sava aizkaitinājuma, tomēr objektīvi šķiet, ka šīs elites uzvedas tā, kā tās uzvedas, ne tik daudz, lai simpatizētu Putina režīmam, bet gan tādēļ, ka mēģina pārdot saviem vēlētājiem Latūra aprakstīto modeli, kuru sauc par "neitralitāti", "konstruktīvām attiecībām", "pragmatismu" un vēl citādi, bet tā pamatos vienalga ir ideja, ka no globālajām problēmām kaut kā var izvairīties. Negrasos iztirzāt, vai tas tiešām ir iespējams, bet vēlos uzsvērt, ka šis modelis pastāv arī ārpus trampisma, tostarp Latvijā. Tātad tā ir būtiska mūsdienu politiskā procesa sastāvdaļa. Latvijā tā pagaidām visbiežāk parādās kā politiķu apgalvojums, ka klimata pārmaiņas un mēģinājumi tās aizkavēt uz Latviju neattiecas. Klasisks piemērs ir deputāta Didža Šmita teiktais Saeimas 30. oktobra sēdē: "Klimats ir mainījies vienmēr un turpinās mainīties, un par to maksāt ir bezjēdzīgi." Domāju, ka tuvākajā nākotnē šāda pozīcija parādīsies arī jautājumos, kuri skar Ukrainu, Krieviju un izdevumus drošībai.
2. novembrī "The Economist" publicēja garu eseju ar nosaukumu "Negative partisanship", kur autori uzsver – tas, kas mūs izbrīna vai kaitina ASV politikā, ir raksturīgs arī citām demokrātijām (tekstā aplūkotas ne tikai ASV, bet arī Polija, Lielbritānija un Izraēla). Par ko runa? Labi zināms ir politiskās izvēles modelis, kuru apzīmē par "mazāko ļaunumu". Proti, vēlētāju tā īsti neapmierina neviens politiskais piedāvājums (vai iepriekšējais sniegums), un viņš izvēlas to, kas vismazāk krīt uz nerviem. "Negative partisanship" gadījumā būtiskā atšķirība ir tā, ka vēlētāju faktiski vispār neinteresē, ko piedāvā politiķis un partija, par kuru viņš gatavojas balsot, – svarīgāk ir nobalsot pret citu politiķi un partiju. Piemēram, vēlētājs ASV var sevišķi neinteresēties par to, vai Kamalas Harisas piedāvājums ekonomikā ir reāls un labāks par Trampa idejām – šim vēlētājam vienkārši tik ļoti riebjas Tramps un viņa atbalstītāji, ka viņš nobalsos par Harisu. Un otrādi. Man šķiet, ka arī Latvijā paralēli tradicionālajam "mazākā ļaunuma" argumentam iedzīvojas arguments balsot par gandrīz jebkuru partiju, lai tikai ieriebtu konkrētai partijai un/vai cilvēku grupai, ar kuru šī partija asociējas. Nav jāmin konkrēti piemēri – lasītājs pats tādus zina.
Man šķiet, ka šis modelis ir sliktāks nekā mazākais ļaunums. Mazākais ļaunums visbiežāk nozīmē puslīdz distancētu, ne pārāk emocionālu attieksmi pret politiku. Savukārt oponenta dedzīga ienīšana nozīmē arī to, ka pretinieka sakaušanai visi līdzekļi ir labi. Arī apzināta melošana un apmelošana. Mēs – tostarp politiķi – regulāri manipulējam ar informāciju. Tipiska situācija ir tāda, kurā es saku, ka glāze ir līdz pusei pilna, tādēļ situācija ir relatīvi laba, savukārt jūs sakāt, ka es kļūdos, jo glāze ir pustukša. Būšu cinisks – tā ir normāla stīvēšanās. Savukārt pavisam cita situācija (nav jāatkārto piemēri kaut vai no ASV iekšpolitiskajām kaislībām) ir tā, kad es vienkārši meloju, lai panāktu savu. Kā savulaik rakstīja [1] franču rakstnieks Boriss Viāns: "Šis notikums ir īsts, jo es pats to izdomāju." Rezultātā debatēm un diskusijām vispār zūd jēga, jo es tāpat no saviem meliem neatkāpšos. Ja paveramies uz Latviju, tad vismaz Saeimas līmenī pagaidām turamies manipulēšanas robežās, savukārt soctīklos jau pilnā sparā iet vaļā melošana, kuras pamatā ir ļoti emocionāla attieksme (naids) pret melotājam netīkamu politiķi vai sabiedrības grupu. Ja Viāna teikto var uztvert vienkārši kā paradoksu, asprātību, tad par jaunajām tendencēm smiekli nemaz nenāk. Arī tādēļ, ka melošana reāli strādā. Naidpilna (nevis vienkārši noraidoša) attieksme pret pretinieku nozīmē, ka, piemēram, nav no svara tas, ka Harisa nevar būt vienlaicīgi marksiste un fašiste, vai tas, ka desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri Gruzijā protestē pret vēlēšanu iznākumu, nevar būt (kā to apgalvo valdošās partijas pārstāvis) "nenormāli", turklāt "nepiederēt civilizētajai pasaulei". Proti šis modelis nozīmē, ka tiek runātas pilnīgi nejēdzīgas lietas, lai tikai uzkurinātu sev līdzīgi domājošos.
Pirms gandrīz desmit gadiem lietuviešu filozofs Leonids Donskis teica [2]: "Cilvēki ir iestiguši spēlēs ar identitāti, kuras viņi kļūdaini uzskata par brīvību." To redzam ne tikai ASV. Ja es ienīstu to sabiedrības daļu un politiķus, kuri noliedz klimata pārmaiņas, tas varbūt veido būtisku daļu no manas pašidentitātes, kad runa ir par politiku, bet kā tas paplašina manu brīvību? Arī šie politisko pašidentitāti veidojošie klucīši ir vajadzīgi, tādēļ neapšaubu, ka ir vērts par tiem strīdēties, tomēr tas, ko saka Donskis un viņa sarunu biedrs, sociologs Zigmunts Baumans, ir – klucīši nav jāpaceļ izšķirošas, eksistenciālas cīņas līmenī, kuras dēļ ir vērts ienīst un apmelot.
Lai teksts nebūtu tik drūmā toņkārtā, pieminēsim tauriņa efektu: tas nav tikai skaists, bet tukšs izteiciens. Runa ir par 1961. gadā MIT prezentēto laikapstākļu datormodeli. Veidojot to, amerikāņu matemātiķis un meteorologs Edvards Nortons Lorencs noapaļoja vienu mainīgo no 0,506127 uz 0,506 un konstatēja, ka sīkās izmaiņas modelī noved pie ievērojamas laikapstākļu prognozes izmaiņas. Mēs esam pieraduši tauriņa metaforu uztvert kā tādu, kas pavērš lietas sliktā virzienā. Tajā pašā laikā tikpat loģiski būtu teikt, ka šis viena tauriņa spārnu vēziens var izmainīt procesus arī labā virzienā. Pagaidām procesi izskatās draņķīgi, jo nav specifiski tikai ASV vai 21. gadsimta trešajai desmitgadei. Tomēr tas nav iemesls nolemtībai. Kā raksta [3] ukraiņu dzejnieks Ostaps Slivinskis: "Brīvības virtuve – netīra / un piegružota, piedod. Tikai veiksminieki / paspēj pēc sevis piekopt. / Tikai visveiksmīgākie no veiksminiekiem / šeit gatavo sev. / Tomēr šeit nav iespējams atnākt pie visa gatava, / jo nav ēdiena, kas bojātos ātrāk / kā brīvība. / Un tie, kas atstāja uz sienām receptes, zināja, cik reižu nāksies / sākt no jauna."
[1] Citēts no "Inostrannaja ļiteratura", 2021. gada 7. numurs, 168. lpp.
[2] Citēts no "Liquid evil" (2016.), tulkojums krievu valodā, "Izdatelstvo Ivana Limbaha", 2019, 18. lpp.
[3] "Domuzīme". 2023. Nr. 6, 35. lpp.
0