Kultūras ministrijas (KM) priekšlikumi procesam, ko apzīmē kā "sabiedrības integrāciju", jau izsaukuši gan asus iebildumus, gan publisku skaidrošanos. Tomēr šķiet, ka iesākumā būtu jātiek galā ar diviem jautājumiem: ko mēs saprotam ar integrēšanu un ko grasāmies integrēt?
Vispirms gan jāatzīmē, ka daļa kaislību, iespējams, saistīta ar Latvijas valsts pārvaldes nedziedināmo vēlmi ģenerēt papīru kalnus. Proti, vispār ir trīs teksti. Ir pētījums "Priekšlikumi saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības pamatnostādņu 2021.–2027. gadam rezultātu un ietekmes rādītāju modelim", ko pasūtījusi KM un 2020. gadā veicis "Baltic Institute of Social Sciences". Ir KM "Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības pamatnostādnes 2021.–2027. gadam". Un ir KM "Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības plāns 2024.–2027. gadam". Atvainojiet, ja kādam lasītājam jau sāk sāpēt galva. Saprotu, ka valsts pārvaldē ir noteikta tekstu hierarhija un secība, tomēr domāju, ka daudzi strīdi un pārpratumi rodas tādēļ, ka droši vien katrs lasa savu papīru. Tālāk tekstā citējot, lietošu saīsinājumus "pamatnostādnes" un "plāns".
Vismaz teorētiski vajadzētu būt tā, ka kopiena (piemēram, nācija) spēj veiksmīgi īstenot integrācijas procesus tad, ja pati jūtas pārliecināta par sevi un tai ir skaidra, pašai kopienai saprotama pašidentitāte. Ja kopienu nomoka nedrošība un iekšēja sašķeltība, integrējamie to jūt un tas neveicina vēlmi integrēties. Cik stabila ir mūsu pašu kopiena? "Iedzīvotāju diskusijas un pētījumi liecina, ka nacionālās identitātes būtība un saturs iedzīvotājiem joprojām ir neskaidrs." (pamatnostādnes, 15. lpp.) "Latvija ir viena no astoņām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kuru iedzīvotāji Eirobarometra aptaujā sociālās nevienlīdzības pieaugumu ir nosaukuši kā visbūtiskāko izaicinājumu, ar kuru ir jāsaskaras Eiropas Savienībai. Tā domā 59% aptaujas dalībnieku Latvijā. Turklāt šajā ziņā Latvija Eiropas Savienībā atpaliek tikai no Portugāles, kur sociālo nevienlīdzību kā pašu sāpīgāko izaicinājumu minējuši 75% aptaujāto." (plāns, 8. lpp.) "Cilvēku iesaisti dažādās līdzdalības formās ietekmē arī viņu uztvere par iespēju ietekmēt rīcībpolitiku. Saskaņā ar ESS datiem 2015. gadā Latvijā šis rādītājs bija kritiski zems – 1,51 (skalā no 0 līdz 10)." (pamatnostādnes, 20.–21. lpp.) "2022. gada septembrī veiktās Latvijas iedzīvotāju aptaujas dati atklāj, ka pēdējos trīs gados ir strauji mazinājusies Latvijas iedzīvotāju pārliecība, ka masu mediju sniegtā informācija ir objektīva. Par tās objektivitāti ir pārliecināti 37% aptaujāto, bet pretējās domās ir 53% aptaujāto (2019. gadā – par informācijas objektivitāti bija pārliecināti 54,5% aptaujāto, bet pretējās domās bija 33,6%)." (plāns, 20. lpp.) Varētu turpināt citēt, tomēr kopumā aina diezgan skaidra – Latvijas sabiedrība neizstaro pašpaļāvību, solidaritāti un optimismu. Izsakoties nedaudz skarbi, kāpēc lai kāds gribētu tajā integrēties?
Ko vispār mēs saprotam ar integrēšanos? Integrēšanās var būt arī formāla – esmu nonācis šajā valstī, izpildu minimumu vietējo spēles noteikumu, lai uz mani neskatītos šķībi, un tas arī viss. Tas nav pārmetums KM, tomēr arī plānā minētie kritēriji manā skatījumā tiecas uz šādu formālismu. Piemēram, cik daudz cilvēku atzīmē 18. novembri? Vēlamais rezultāts ģimenēs, kurās lietota krievu valoda, ir kāpums no 58% 2017. gadā līdz 62% 2027. gadā. Cik daudz ģimeņu, kurās lietota krievu valoda, atzīmē 4. maiju? Vēlamais rezultāts – kāpums no 16% 2017. gadā līdz 20% 2027. gadā. Vēl kā kritērijs plānā ir minēts procentuālais īpatsvars okupācijas fakta atzīšanā. Neesmu gatavs izteikties par to, vai šie kāpumi ir pietiekami ambiciozi vai pārāk pieticīgi (bet varbūt vienkārši reālistiski), lai gan tā arī ir interesanta tēma. Jautājums ir: vai svētku svinēšana un okupācijas atzīšana nozīmē veiksmīgu integrēšanos? Vēl pamanu kritēriju "piederības sajūta Latvijai". Domāju, ka atbildes uz šo jautājumu patiesībā neko nepasaka, jo katrs var justies piederīgs savai versijai par to, kas ir Latvija, un nejusties piederīgs kaimiņa versijai. Abi sakām, ka jūtamies piederīgi Latvijai, bet attiecības starp mums nav labas.
Protams, visos tekstos kā kritērijs minēta latviešu valodas prasme. Cilvēku grupā, kurai latviešu valoda nav dzimtā, KM cer uz prasmju kāpumu no 81,5% 2016. gadā līdz 84% 2027. gadā. Tas ir labi, bet pati KM atzīst, ka valodas prasme nenozīmē, ka pratējs to labprāt lieto. "Pētījumi parāda, ka latviešu valodas lietošanas intensitāte publiskajā telpā un ikdienas neformālajās attiecībās nepieaug atbilstoši nozīmīgajam valodas pratēju skaita kāpumam." (pamatnostādnes, 16. lpp.) "Lai gan teju puse mazākumtautību pārstāvju latviski runā labprāt, diezgan liels skaits (19%) to dara nelabprāt vai arī viņiem latviešu valodas lietošana nepatīk." (pamatnostādnes, 22. lpp.) Galu galā pat valodas bieža lietošana sabiedrības saliedētības kontekstā vēl neko nenozīmē. Atliek paskatīties uz pašiem etniskajiem latviešiem. Jāatzīst, ka man nav labāku priekšlikumu kritērijiem, jo "saliedētība" un "integrācija" ir kaut kas tikpat netverams un dažādi interpretējams kā "iecietība" vai "reliģiozitāte". Manā skatījumā minimums ir nebāzties ar savu gudrību virsū cilvēkiem, starp kuriem vēlies dzīvot. Esmu lasījis diezgan daudz labu pētījumu par poļu–ukraiņu attiecībām pēdējo divu gadsimtu laikā, tomēr būtu diezgan neprātīgi, ja es, dzīvojot Ukrainā vai Polijā, sāktu apkārtējiem izklāstīt, "kā patiesībā bija". Tas pats attiecas ne tikai uz vēstures, bet arī uz reliģijas un citiem jautājumiem. Ja integrējamais to saprot un dara – labi.
Visbeidzot – ko mēs vēlamies integrēt? Šis nav retorisks jautājums. Kā darba versiju ņemsim atbildi "cilvēkus no Indijas" (vēl trakāk – "no Āzijas"). Ko nozīmē "no Indijas"?! Indijā dzīvo vairāk nekā miljards cilvēku, kas runā desmitiem valodās, kuras pat nav radniecīgas (piemēram, indoāriešu un dravīdu valodu grupa), viņi pieder dažādām reliģijām un kultūras tradīcijām. Es, protams, neapgalvoju, ka nav tāda "indieša", bet runa ir par nepieciešamību vispirms kārtīgi noskaidrot, ko mēs vēlamies integrēt. Tas nav intelektuālas zinātkāres, bet praktiskās politikas diktēts jautājums.
Ņemsim par piemēru ES kandidātvalsti Moldovu. Kā zināms, Moldovā dzīvo moldāvi un… nu, tie, kuri nav moldāvi. Krievi laikam. Moldāvi tiecas uz Eiropu, krievi orientējas uz Krieviju. Tā, ja? Un tad izrādās, ka ir vēl tādi gagauzi, kuriem ir sava teritoriālā autonomija, un šie turku valodu grupai piederošā valodā runājošie Moldovas iedzīvotāji diemžēl ir kvēli Krievijas un Putina fani. Nav iespējams runāt par Moldovas nākotni, neņemot vērā 4,5% iedzīvotāju tikai tāpēc, ka man nepatīk gagauzu ģeopolitiskā orientācija. Nianšu ignorēšana lielā mērā ir sekmējusi arī Vācijas problēmas ar turku izcelsmes cilvēku integrāciju. Proti, kad pagājušā gadsimta sešdesmitajos septiņdesmitajos gados sākās pastiprināta imigrācija no Turcijas uz Vāciju, Vācijai visi atbraucēji bija "turki". Vēlāk izrādījās, ka cilvēks no Anatolijas reģiona un cilvēks no Istanbulas pret reliģiju izturas atšķirīgi, viņiem ir atšķirīgas politiskās simpātijas un sadzīves prakse.
Jā, varbūt mums pietrūkst zināšanu par "indiešiem" ("uzbekiem", "arābiem" utt.), bet par "krieviem" gan mēs zinām visu, tādēļ informācijas trūkums nevar būt šķērslis integrācijas piedāvājuma kalibrēšanai. Kopumā tā varētu būt, tomēr, manuprāt, arī "veco" integrējamo gadījumā noderētu labāks priekšstats par pareizticību, kas ir būtiska identitātes daļa daudziem austrumslāvu cilvēkiem Latvijā.
Nenoliedzami ir nepieciešama integrācijas politika un dokumenti – atstāt visu pašplūsmā būtu kļūdaini. Tajā pašā laikā no tā nebūs nekādas lielās jēgas, ja nebūs abu priekšnoteikumu – pievilcīgas kopienas, kurā citi gribētu integrēties, un ieinteresētas attieksmes pret integrējamajiem.
0