Eiropai ir laiks līdz jūnija nogalē ieplānotajam NATO samitam Hāgā, lai saprastu, kā dzīvot situācijā, kad amerikāņi vairs nav sabiedrotie.
Slavenais kinorežisors Džeimss Kamerons pagājušajā mēnesī, skaidrojot, kādēļ kļuvis par Jaunzēlandes pilsoni, rūgti pajokoja, ka Jaunzēlandes laikrakstos Donalda Trampa seja ik dienu parādās tikai trešajā lappusē, savukārt ASV – pirmajā. "Es vienkārši nevēlos vairs redzēt tā veča seju," sacīja "Titānika" un "Avatara" autors. Es arī negribu rakstīt par Trampu tik bieži, kā nākas, jo man šis cilvēks krīt uz nerviem, – tomēr esmu spiests.
Nepārstāstīšu ASV administrācijas kārtējos "varoņdarbus"; Latvijas sabiedriskā medija portāls izvēlējās precīzu apzīmējumu notikušajam – Vašingtonā mēģināja pazemot Ukrainu. Tas, ka Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim nepateicību pārmet cilvēki, kuru kontrolētā partija un viņi paši personīgi pērn bloķēja atbalstu Ukrainai, kā rezultātā bojā gāja tūkstošiem cilvēku, nav aprakstāms paplašinātos teikumos bez rupjiem vārdiem.
Tomēr patiesībā nekas pārsteidzošs nenotiek. Aizņemoties sociālo zinātņu profesionālo žargonu, lietu patieso stāvokli mums līdz šim traucējusi saskatīt optika, kuru nosaka tas, ka esam Krievijai (PSRS) kaimiņos. Proti, mēs pilnīgi pamatoti Krieviju (PSRS) esam gadu desmitiem uztvēruši kā savu galveno draudu un pāridarītāju, a priori pieņemot, ka ASV ir labie puiši. Cilvēkiem, piemēram, Dienvidamerikā droši vien bija atšķirīgs viedoklis – gan pirms trīsdesmit piecdesmit gadiem, gan joprojām –, un viņi daudz rāmāk uztver Krieviju (PSRS). Mums ir taisnība par kaimiņiem austrumos, bet problēma ir mūsu ilūzijas par ASV.
Runa nav par cilvēku uzvārdā Tramps, jo šis personāžs tikai spilgti demonstrē ievērojamas amerikāņu sabiedrības daļas pasaules skatījumu. Var, protams, kavēt laiku diskusijās par šo cilvēku pareizāko apzīmējumu. Piemēram, "Dublin Review of Books" pagājušajā mēnesī publicētā tekstā runāja par "kristīgajiem nacionālistiem". Ļoti pieklājīgi, es lietotu citus apzīmējumus, bet tam nav nozīmes. Mūsu dusmu un baiļu iemesls ir nevis daži desmiti indivīdu, kuri ir pie varas ASV, bet ASV vēsturiski raksturīgā domāšana. Ņemot vērā, ka pirms Zelenska Baltajā namā ar Trampu tikās Francijas prezidents Emanuels Makrons, mans piemērs būs saistīts ar Francijas jaunāko laiko vēsturi.
1944. gadā amerikāņiem bija dziļi nospļauties par to, kas notiks ar Parīzi un parīziešiem – viņu plānos nebija atbrīvot pilsētu no nacistiem, jo tas, lūk, traucēšot īstenot amerikāņu lielos plānus Eiropā [1]. Ja Šarls de Golls nebūtu bijis tik uzstājīgs, Parīzi piemeklētu nacistu pilnībā sagrautās Varšavas liktenis. Starp citu, kad amerikāņi 18. gadsimta nogalē cīnījās par savu neatkarību no Lielbritānijas, Francijas atbalsts viņiem bija būtisks. Kad nedaudz vēlāk (pēc revolūcijas nonākot konfliktā ar citām Eiropas valstīm) Francija lūdza amerikāņu atbalstu, viņi to nesaņēma.
Naratīvā par amerikāņiem kā visas pasaules demokrātijas un humānisma vērtību aizstāvjiem vienīgā patiesā daļa ir viņu ideja par savu īpašo statusu uz Zemes. Kā 19. gadsimtā klaigāja [2] rakstnieks Hermans Melvils, "Mēs, amerikāņi, esam īpaša, izvēlēta tauta, mūslaiku izraēļi; mēs nesam brīvības šķirstu pasaulei. Dievs izvēlējies mūs dižiem darbiem, un cilvēce gaida tos no mums; mēs dzirdam dižus darbus mūsu dvēselē". Šis sakāpinātais pašnovērtējums ir stiprinājis mītu, kuram noticēja daudzi arī citās valstīs un nācijās, kurām savu valstu nav. Klasisks piemērs ir kurdi, kuru vairākkārtēju nodošanu atzīst arī daļa amerikāņu. Ja PSRS astoņdesmito gadu beigās nebūtu bijusi tik vāja, nekāda amerikāņu atbalsta baltiešu neatkarības centieniem nebūtu [3]. Citiem vārdiem sakot, šobrīd notiekošā Ukrainas nodošana ir nevis skandalozs pārpratums, bet gan ASV ģeopolitikas tradicionāla sastāvdaļa.
Šādā kontekstā vienīgā intriga ir par to, kas Trampam vēl jāizdara, lai beidzot apklustu viņa fani Latvijā. Vēl 2025. gada 19. februārī LTV raidījumā "Kas notiek Latvijā?" Eiropas Parlamenta deputāts Rihards Kols aicināja nepievērst uzmanību Trampa izteikumiem. Tas, ko Kols & Co. nesaprot (vai nevēlas saprast), ir, ka vārdiem ir nozīme, un spilgts pierādījums tam ir 28. februārī Baltajā namā sarunātais. Tramps un viņa administrācijas pārstāvji ne tikai kārtējo reizi meloja un runāja riebeklības, viņu teiktais atspoguļoja reālu rīcību.
Savukārt Saeimas deputāts un Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Igors Rajevs aizvadītajā nedēļā brīdināja, ka Trampa izsmiešana "ne pie kā laba nenovedīs". Maskavā militāro izglītību ieguvušais Rajevs, šķiet, neapjēdz, ko šāda pozīcija atgādina – "nekaitiniet Krieviju, citādi…" Izrādās, mums vienlīdz jābaidās no Putina un Trampa. Cik zīmīgi.
Labā ziņa ir tā, ka situāciju adekvāti uztver Lielbritānijas, Francijas, Polijas un Vācijas līderi, turklāt nākamais Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs ir ne tikai apliecinājis atbalstu Ukrainai, bet skaidri un gaiši paudis, ka Eiropa turpmāk nevar rēķināties ar ASV kā sabiedroto. Vai šāda patstāvība ir iespējama? Ja Eiropa saņemas, tad – jā.
Pirmkārt, jāņem vērā, ka Tramps & Co. ir ne tikai nelieši, bet arī diezgan truli nelieši. Klasisks piemērs ir Trampa nesenais apgalvojums, ka ASV no Eiropas problēmām sargājot "liels, skaists okeāns". Cilvēks acīmredzot domā, ka ģeogrāfiskais novietojums 21. gadsimtā pasargā no, piemēram, kiberuzbrukumiem. Šie "kristīgo nacionālistu" domas titāni, iespējams, nav arī ņēmuši vērā, ka militārā infrastruktūra Eiropā ir nepieciešama pašu amerikāņu operācijām Tuvajos Austrumos un Āfrikā, kā arī datu vākšanai par Ziemeļu Ledus okeāna reģionā notiekošo. Tāpat apmēram 15% komponentu (turklāt būtisku), kuri nepieciešami F-35 iznīcinātājiem, tiek ražoti Eiropā. Ja Eiropa saprot, ka tāpat nav, ko zaudēt, tai ekonomikā un starptautiskajās attiecībās ir argumenti, kas ASV nemaz nepatiktu.
Otrkārt, nepieciešamās summas ASV līdzdalības aizvietošanai Ukrainas atbalstā jāvērtē, nevis saucot biedējošus miljardus, bet gan procentus no iekšzemes kopprodukta (IKP). Kopš 2022. gada janvāra Eiropas Savienība (ES) Ukrainai ir sniegusi atbalstu 113 miljardu eiro apmērā. Taču patiesībā runa ir tikai par 0,2% no ES kopējā IKP. Ja amerikāņi pārtrauc palīdzēt Ukrainai, atbalstam būtu jādubultojas. Skaitļos tas izklausās šaušalīgi, bet vispār runa ir par 0,4% no IKP. Tikai. Ja tā rēķina, ES vienkārši jāpalielina savs kopējais atbalsts Ukrainai līdz līmenim, kādu jau sniedz Dānija (0,8%!), Igaunija, Latvija, Lietuva, Somija un Zviedrija [4]. Nekā apokaliptiska.
Ar summām, kuras nepieciešamas Eiropas militāro spēju palielināšanai, ir līdzīgi. Lielāka problēma ir laika trūkums – arī tad, ja ir nauda, ir nepieciešami 3–10 gadi (atkarībā no militārā aprīkojuma), lai amerikāņu piegādāto aizstātu ar Eiropā ražoto (šobrīd Eiropa no ASV pērk 34%). Starplaikā Eiropa var mēģināt nepieciešamo iepirkt tā saucamajā otrreizējā tirgū (piemēram, no Japānas, Turcijas vai Dienvidkorejas). Ar šiem un citiem jautājumiem Eiropai vajadzētu tikt skaidrībā līdz NATO samitam jūnijā, lai tas – pieņemot, ka samits vispār notiks – nepārvērstos par ASV netraucētu ālēšanos.
Vai tas izdosies? Tas ir pārāk nopietns jautājums, lai uz to atbildētu ar bezrūpīgo "50:50", tomēr neko labāku nevaru piedāvāt. Domāju, ka naudu atradīs – ja ES varēja pandēmijas laikā izveidot kopējo fondu 806 miljardu eiro apmērā, gan jau tas iespējams arī šoreiz. Lielāka problēma ir Eiropas politiskās un ekonomiskās elites prokremliski noskaņotā daļa, kura darīs visu, lai Eiropa nepalielinātu savu patstāvību. Tas nozīmē, ka Eiropas turīgajām valstīm (tām, kuras ES budžetā iemaksā vairāk, nekā no tā saņem) ir jāspēj ne tikai būt stingrām attiecībās ar ASV, bet arī jāspēj nevairīties no konfrontācijas ar visādiem orbaniem un fico.
[1] Bishop, P. (2024). Paris ’44: The Shame and the Glory. Viking, 231.–233. lpp.
[2] Citēts pēc Emilio Džentiles 2001. gada darba "Politika kā reliģija" tulkojuma krievu valodā (2021), 109. lpp.
[3] Rekomendēju: Bergmane, Una. Politics of Uncertainty: the United States, the Baltic Question, and the Collapse of the Soviet Union. Oxford University Press, 2023.
[4] The Economist. 2025. gada 1. marts. 21. lpp.
0