Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā ir nejēdzīgi iebilst pret militāriem tēriņiem, tomēr šķiet, ka mēs nepietiekami analizējam šīs militarizācijas iespējamos blakusefektus.
Saeimas 3. aprīļa sēdē deputāts Andris Kulbergs no tribīnes apjautājās: "Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Daļa no jums esat stulbi vai izliekaties?" Šis interesantais jautājums tika uzdots debatēs, kas veltītas likumprojektam "Par pievienošanās atsaukšanu Konvencijai par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu". Politiķa interesi par kolēģu kognitīvajām spējām izraisīja tas, ka izstāšanās no Konvencijas – Saeima to konceptuāli atbalstīja 3. aprīlī, sekos vēl galīgais lasījums – nenozīmē, ka nākamajā dienā, nedēļā vai mēnesī pēc izstāšanās sāksies vērienīga Latvijas austrumu robežas mīnēšana. Runa pagaidām ir tikai par to, lai vajadzības gadījumā šāds process varētu sākties.
Tomēr jebkurā gadījumā debates bija iemesls tautas priekšstāvjiem demonstrēt savus zināšanas militārajā sfērā un izteikt priekšlikumus par to, kā Latvijai pareizāk bruņoties.
Daļa no priekšlikumiem bija tādi, kas ļauj to izteicējus ierindot vienā vai otrā no deputāta Kulberga jautājumā minētajām kategorijām. Piemēram, vairākkārt tika pausta tēze, ka Latvijai ir nevis jāpaļaujas uz NATO un Eiropu, bet drošības jomā jāveido divpusējas attiecības ar ASV. Virknei valstu – Dienvidkorejai, Japānai, Taivānai – šādas attiecības ir jau gadiem ilgi. Savukārt problēma ir tā, ka šīs drošības garantijas nav pašsaprotamas, ja ASV pie varas nāk Trampam līdzīgi personāži. Starp citu, Tramps sava pirmā termiņa laikā jau pamanījās piedraudēt Dienvidkorejai, ka to neaizstāvēs, ja Seula krietni vairāk nemaksās par amerikāņu militāristu atrašanos Dienvidkorejā. Trampa pilnvaru otrā termiņa sākums radījis stresu ne tikai NATO dalībvalstīm Eiropā – arī jau minētās trīs partnervalstis Āzijā publiski neslēpj, ka nevar vairs paļauties uz ASV militāro atbalstu. Citiem vārdiem sakot, Latvijas pašmāju ģeopolitiskās domas titānu aicinājumi lūgt kaut kādas specifiskas drošības garantijas Vašingtonā (vēl spožāks priekšlikums – Turcijā, valstī, kura palīdz Krievijai apiet sankcijas un, Vašingtonai par šausmām, pērk no Krievijas ieročus) labākajā gadījumā ir nespēja izkāpt no ierastā Trampa slavēšanas diskursa, lai ko Donalds nedarītu.
Tomēr interesantāks par vietējo Krievijas ietekmes aģentu, provokatoru vai vienkārši muļķu atklāsmēm ir tas, cik nemanāmi un viegli Latvijas militarizācija kļuvusi par ikdienu, kaut ko pašsaprotamu. Mīnas, droni, pretgaisa aizsardzības sistēmu "RBS-70 NG" iegāde, modulāro pulvera lādiņu rūpnīcas projekta uzsākšana, "Patria" 6x6 bruņutransportieri… Viss iepriekš minētais ir publiska informācija no Aizsardzības ministrijas tīmekļa vietnes ziņu sadaļas pēdējo divu mēnešu laikā. Latvija strauji militarizējas. Taisnības labad gan jāmin, ka tas pats attiecas arī uz citām mūsu reģiona valstīm. Šomēnes Igaunija paziņoja, ka jau šogad uzsāks pirmo 14 (vai 18) bunkuru izbūvi uz robežas austrumos, turklāt kopumā runa ir par apmēram 600 šādām būvēm. Polija pagājušajā mēnesī pavēstīja, ka labprāt savā teritorijā izvietotu kodolieročus un plāno militāri apmācīt visus valsts vīriešus. Šādas un līdzīgas ziņas vēl pirms dažiem gadiem liktos tikpat ārkārtējas, cik šobrīd loģiskas.
Te jāuzsver, ka es neesmu pacifists. Visīsāk (nepilnas stundas laikā) un viskvalitatīvāk pacifisma iekšējo pretrunīgumu mācējis izklāstīt Izraēlā dzīvojošais, Krievijā par "ārvalstu aģentu" pasludinātais sociologs Viktors Vahšteins. Krievu valodas nepratējiem – pacifisms, lai cik komfortabla šī pozīcija var šķist, tikai provocē agresoru. Turklāt visbiežāk pacifisti sāk domāt un rīkoties citādi, ja agresija skar viņus personīgi. Īsi sakot, es nevēršos pret šo jauno diskursu par strauju militāro spēju kāpināšanu. Man tikai šķiet, ka mums ir vērts pārdomāt arī tā blaknes.
Tēzes paskaidrošanai minēšu piemēru no klimata pārmaiņu un enerģētikas jomas. Viena no "Deutsche Welle" jaunākajām dokumentālajām filmām veltīta vēja parkiem Baltijas jūrā. Ir skaidrs, ka nepieciešams attīstīt vēja enerģijas ieguvi. To noliegt būtu vienkārši muļķīgi. Tajā pašā laikā nav loģiski arī ignorēt to, ka šī infrastruktūra kaitē putniem un, ja izbūvēta jūrā, konkrētām ūdens iemītnieku sugām. Ja mēs atzīstam šos nelāgos blakusefektus, tad varam arī savlaicīgi un jēdzīgi pārdomāt, ko darīt, lai tos mazinātu. Piemēram, krāsojot vienu no turbīnas spārniem melnā krāsā, lai spārni kļūst putniem vieglāk pamanāmi. Atgriežoties pie militarizācijas – darām to, kas jādara, nav jēgas vaimanāt, tomēr ir vērts padomāt par vismaz dažiem militarizācijas procesa mazāk redzamiem aspektiem.
Bieži dzirdēta tēze, ka militārām vajadzībām izgudrotas un attīstītas tehnoloģijas vēlāk noder civilām vajadzībām. Parasti šī pārnese tiek raksturota kā noderīga (klasisks piemērs – mīts par interneta izveidi). Tomēr jāpatur prātā, ka iespējama arī pretēja situācija. Mēs, protams, varam jūsmot par to, cik efektīvi kļūst dažādi droni – piemēram, pretinieka atpazīšanā –, tomēr diemžēl šo tehnoloģiju tikpat labi var izmantot arī represīvas iestādes pret savas valsts režīma politiskajiem pretiniekiem. Atliek meklētājsistēmās ierakstīt kaut ko par ultraskaņas izmantošanu militāriem mērķiem, lai iegūtu plašu lasāmvielu. Savukārt šīgada martā protestētāji Serbijā vainoja vietējo policiju līdzīgu tehnoloģiju izmantošanā. Karš 21. gadsimtā kļūst arvien tehnoloģiskāks, taču jāatceras, ka vairumu tehnoloģiju var izmantot, teiksim tā, ļoti dažādi. Vai ir iespējams izveidot sistēmu, kas liedz militāro tehnoloģiju izmantošanu ārpus militāra konflikta? Nezinu. Te var iebilst, ka šī problēma nav jauna – āmuru var izmantot gan naglas iesišanai, gan slepkavībai. Tā tiešām ir, tikai jāpatur prātā, ka jaunie "instrumenti" (piemēram, t.s. mākslīgais intelekts) var ietekmēt nesalīdzināmi lielāku cilvēku skaitu nekā, teiksim, cirvis vai nazis. Tāpat skaidrs, ka šī problēma potenciāli skar ne tikai Latviju un ne jau Latvija viena to kaut kā risinās. Runa ir par nepieciešamību runāt, domāt un risināt globāli. Vai tas ir iespējams? Nezinu.
Grūti iebilst aicinājumiem militāri apmācīt maksimāli daudz valsts iedzīvotāju. Tikai jāpatur prātā, ka ne visi cilvēki, kuri iemācās lietot ieročus, šīs prasmes izmanto tikai un vienīgi kaujas laukā. Arī tas nav nekāds jaunums – par to ir pārliecinājušās daudzas sabiedrības, kurās kaut kādu iemeslu, piemēram, kara vai tā draudu dēļ, vājinās tabu pret vardarbības lietošanu. Atkal – iepriekš minētais nenozīmē, ka ir jāatsakās no pilsoņu apmācības militārajās prasmēs. Runa ir par to, vai ir skaidrs, kā novērst šo prasmju nepareizu izmantošanu. Cik var spriest pēc ziņām no Ukrainas, tur ar šo problēmu jau nopietni strādā.
Man arī šķiet, ka koncentrēšanās uz militāro iespēju palielināšanu var radīt maldīgu drošības sajūtu. Vai vismaz sajūtu, ka, pērkot ieročus un apmācot cilvēkus, mēs esam darījuši visu, kas no mums atkarīgs. Ir skarba patiesība, kas nav atkarīga no ģeopolitikas: jo tehnoloģiski augstāk attīstīta ir sabiedrība, jo tā vieglāk ievainojama. Mēs varam nomīnēt simtiem kilometru, mēs varam nopirkt labas pretgaisa aizsardzības iekārtas, bet tas viss neatceļ diversijas. Diversijas pilnībā novērst nav iespējams, jautājums ir, kā rīkojamies to gadījumā. Tātad ne mazāk svarīga par militāro spēju kāpināšanu ir civilā aizsardzība, jēdzīga rīcība tehnogēno katastrofu gadījumā. No šī viedokļa raugoties, neseno (26. marts) Eiropas Komisijas aicinājumu Eiropas Savienības pilsoņiem būt gataviem ārkārtas situācijām es personīgi uztveru kā pareizu, pat ja mediju uzmanību visvairāk piesaistījušais aicinājums domāt par "72 stundu krājumiem" var šķist pārsteidzīgs.
Rietumu sabiedrības gadu desmitiem dzīvojušas miera apstākļos. Par to nav jākaunas, vaimanājot, ka esam "izlaidušies", "pieraduši pie mierīgas dzīves". Ļoti labi, ka mums ir bijusi mierīga dzīve. Mierīga dzīve veido noteiktu pasaules uztveri, par kuru arī nav jākaunas. Vienkārši ir jāņem vērā, ka šī uztvere var traucēt novērtēt blakusefektus, kādi rodas, mums pārejot citā, ja tā var teikt, algoritmā.
* 1929. gadā Ernests Hemingvejs publicēja romānu par Pirmo pasaules karu "Ardievas ieročiem".
0