Latvijas, Lietuvas un Igaunijas savstarpējās attiecības vēsturiski ir bijušas krietni interesantākas un sarežģītākas, nekā varētu šķist, klausoties uzrunas Baltijas ceļa 35. gadadienas pasākumos.
Piekrītu, ka Baltijas ceļš 1989. gadā bija ļoti svarīgs notikums. Ne velti tas iekļauts UNESCO dokumentālā mantojuma sarakstā "Pasaules atmiņa". Gadadienas pasākumos amatpersonas, piemēram, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, runāja par triju Baltijas tautu "kopīgo cīņu par brīvību", "saliedētību", "vienotību", "vienprātību". Tomēr tas tiešām bija apsveicami, ka visas trīs nācijas PSRS norieta periodā spēja tik labi sadarboties, jo starpkaru periodā ar to tik labi nevedās. Lai neieslīgtu pārāk senā vai, tieši otrādi, pārāk nesenā pagātnē, paliksim pie starpkaru perioda 20. gadsimtā.
Brīvības cīņu laiks 1919. gadā. Nebūtu jēdzīgi šausmināties par to, ka jaunās Latvijas valsts militārie sabiedrotie – igauņi – Vidzemes teritorijā diezgan daudz laupīja un demolēja. Karā cilvēki tā rīkojas, dažkārt netaupot pat tuvākos kaimiņus. Taču, lūk, vēstures zinātņu doktores Kristīnes Zaļumas piezīme: "Tomēr jāatzīst, ka igauņu armijas virsvadība attiecībā pret latviešiem bija augstprātīga un iedomīga. Tās nostājā pret Latviju bija vērojams neslēpts snobisms, reizēm ar nepatikas vēsmām, uzsverot, ka tieši igauņu kareivji bija atbrīvojuši Latviju, jo latvieši nav bijuši spējīgi izskarot savu brīvību." [1] "Sabiedrībā ironizēja – kamēr latvieši robežu jautājumā runāja par etnogrāfisko principu, igauņu virziens bija saimnieciskais – viņi vilka robežas pār tādiem apgabaliem, kas saimnieciskā ziņā bija īpaši izdevīgi. Rezultātā igauņi iekāroja Ainažu novadu, Rūjienas apkārtnes pagastus, Jaunrozes pagastu ar tajā ietilpstošo muižu u.c. Turklāt igauņu prasības bija atkarīgas no konkrētās politiskās situācijas. Piemēram, pēc attiecību nokārtošanas ar Padomju Krieviju Igaunija sāka pretendēt ne vien uz visu Valku, bet arī uz plašākiem lauku pagastiem." [2]
Arī vēlāk turpinās deķa vilkšana uz dažādām pusēm, piemēram, jautājumā par miera līgumu ar boļševiku Krieviju. "Nepiepildījās Z. A. Meierovica cerība, ka mieru Latvija slēgs kopā ar Somiju, Lietuvu un Poliju. Patiesībā šādas cerības nebija pamatotas, jo jau toreiz iezīmējās pretrunas, kas pavadīs Baltijas valstis visu starpkaru posmu: nespēja rast kopīgu valodu nozīmīgos ārpolitiskos jautājumos. Igaunija mieru jau bija noslēgusi, turklāt faktiski nekonsultējoties ar kaimiņiem latviešiem. Somija vilcinājās sākt miera sarunas ar Padomju Krieviju, cerot, ka lielinieku režīms drīz kritīs… Lietuva bija pārliecināta, ka viena pati spēs panākt labākus miera noteikumus, turklāt Lietuvas ārlietu ministrs Augustīns Voldemars uzskatīja, ka Padomju Krievija agri vai vēlu sakaus Poliju un iznīcinās Latviju, bet Lietuvu neaiztiks, un tad Lietuva nākamajās sarunās varēs izteikt teritoriālas pretenzijas gan pret poļu, gan latviešu teritorijām (Latgalē)." [3]
Ņemot vērā Baltijas ceļa saistību ar t.s. Ribentropa–Molotova paktu, paveramies, ko saka eksperti par trīsdesmito gadu nogali. Vēstures zinātņu doktors Jānis Ķeruss: "Kopīga Baltijas valstu neitralitātes politika līdz 1938. gada beigām bija visai iluzora. Ja Igaunija uzskatīja Vāciju par savu galveno sabiedroto, tad Lietuva – PSRS. Lietuvas attiecības ar pārējām Baltijas valstīm ietekmēja tās naidīgās attiecības ar Vāciju un naivas iedomas, ka PSRS ir tās sabiedrotais. Līdzās jau pastāvošajai Klaipēdas problēmai Lietuvas un Vācijas attiecības pasliktinājās pēc 1937. gada lēmuma ekspropriēt 440 hektārus Klaipēdas vāciešu zemes. Latvijas sūtnis Lietuvā L. Sēja šo lēmumu novērtēja kā vislielāko muļķību, viņš uzsvēra arī, ka Latvija ietekmēt Lietuvu saprātīgākas politikas virzienā nekādi nespēj. Latvijas un Lietuvas neitrālā stāja līdz 1938. gadam atšķīrās jautājumā par attiecībām ar PSRS un Vāciju. Lietuva centās uzsvērt savu draudzību ar Maskavu, kas dažkārt noveda pie domstarpībām ar Latviju un Igauniju. [..] Igaunijā attieksme pret Baltijas valstu sadarbību kopumā un tai skaitā arī kopīgo neitralitātes politiku bija negatīvāka nekā Lietuvas nostāja. Zīmīga šai ziņā ir igauņu opozicionāra Jana Tenisona dēla Ilmāra Tenisona 1937. gada publikācija kādā žurnāla "Akadeemia" izdevumā. Viņš uzskatīja, ka PSRS un Vācija apdraud tikai Latviju un Lietuvu, bet Igaunijas drošība ir abu šo valstu interesēs. Tādēļ, tikai atbrīvojoties no saitēm ar Baltijas valstīm, Igaunija varētu veikt konsekventu neitralitātes politiku." [4]
Tēlaini izsakoties, nekāds "Baltijas ceļš" tolaik, pat okupācijas briesmu ēnā, nesanāktu. Mazliet nežēlīgi jāsecina, ka bija nepieciešamas piecas desmitgades zem viena okupētāja tupeles, lai baltieši sāktu uz tagadni un nākotni raudzīties saskaņotāk. Tomēr arī PSRS okupācijas periodā ir vairākas vienlīdz intriģējošas un delikātas tēmas, kuras būtu noderīgi pētīt un apspriest un kurās, manuprāt, parādās atšķirīgums.
Piemēram, attieksme pret komunistisko partiju. Ja raugāmies uz PSRS dzīvojošajām baltiešu kopienām pirms 1940. gada, tad jāsecina, ka Krievijā palikušie latvieši bija dedzīgāki lielinieki – vai arī vairāk gatavi pielāgoties – nekā igauņi un lietuvieši. Ņemot vērā, ka Krievijā palikušās kopienas skaitliski atšķīrās, objektīvs rādītājs varētu būt komunistiskās partijas biedru skaits uz 10 tūkstošiem. 1927. gadā šīs proporcijas ir nepārprotamas. Starp latviešiem – 868, starp lietuviešiem – 621, starp igauņiem – 253 [5].
Savukārt pēc Otrā pasaules kara notiek kaut kāds man personīgi joprojām neskaidrs pavērsiens – lietuvieši pielāgojas okupācijas režīmam prasmīgāk. Piemēram, bieži piesauktajam faktam, ka Lietuvā, salīdzinot ar Latviju un Igauniju, ir mazāk okupācijas perioda imigrantu pēcteču, ir diezgan skaidrs vēsturisks konteksts. 1964. gada 30. martā Lietuvas KP CK pieņēma lēmumu par svarīgāko pilsētu – Viļņas, Kauņas, Šauļu, Klaipēdas un Panevēžas – paplašināšanās ierobežojumiem [6], kas bremzēja imigrācijas plūsmas no PSRS. Citiem vārdiem sakot, lietuvieši – ja neskatām sadarbošanās fakta ētisko pusi per se – pielāgojās izmanīgāk. Lai gan no Maskavas atsūtītu idiotu Lietuvā nebija mazāk kā Igaunijā un Latvijā. Spožs piemērs ir kompartijas otrā sekretāra (1967–1978) Valērija Harazova pārmetumi Lietuvas Dziesmu svētku organizētājiem par to, ka programmā ir dziesmas, kuru tekstos ir lietuviskā galotne "Lenin-as", nevis "Ļenin" [7].
Citiem vārdiem sakot, lai cik strīdīga ir tēze par gaišo spēku nozīmi baltiešu ceļā uz valstiskās neatkarības atgūšanu, man liekas, ka Lietuvas t.s. nacionālkomunisti bija nacionālāki par latviešu "reformistiem" kompartijā. Savukārt, ja skatāmies uz otru bieži piesauktu faktoru – radošo inteliģenci – tad tas, ko zinu par procesiem Igaunijā un Lietuvā, liek domāt, ka arī šajā ziņā mēs bijām vājais posms, lai ko pēc neatkarības atgūšanas latvju radošā inteliģence stāstītu par kluso pretestību, zemtekstiem un mājieniem savos darbos. Tātad nedaudz skarbais secinājums (vai hipotēze) ir: Baltijas ceļa gadadienā daudz piesaukto vienotību un vēlmi rīkoties deva nevis Padomju Latvijas latviskā elite, bet tā saucamie vienkāršie cilvēki.
Tā nav kārtējā gaušanās par to, ka igauņiem un lietuviešiem viss ir labāk un pareizāk. Iespējams, ka atšķirību vismaz daļēji var skaidrot ar to, ka Latvija okupācijas sākumā cieta vairāk, tostarp Latvijas elite. Eksperti min šādu statistiku par padomju varas represēto skaitu 1944.–1945. gadā: Igaunija – 30 000, Latvija – 70 000, Lietuva – 50 000. 1949. gada deportācijās izvesto skaits: Igaunija – 20 713, Latvija – 42 149, Lietuva – 31 917. Uz Rietumiem aizbraukušo skaits: Igaunija – 60 000, Latvija – 100 000, Lietuva – 50 000. Kopējie cilvēku zaudējumi procentos no iedzīvotāju skaita periodā 1939.–1945. gads: Igaunija – 25%, Latvija – 30%, Lietuva – 15% [8]. Ja ņem vērā to, mēs patiesībā varam tikai priecāties, ka 1989. gadā apmēram 670 kilometru garajā ķēdē Latvijas posmā viss bija godam.
[1] Zaļuma, Kristīne. Vidzemes muižas un to bibliotēkas. LNB, 2022. 1. sējums, 73. lpp.
[2] Turpat, 93.–94. lpp.
[3] 1920.–1925. Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokolos/notikumos/atmiņās. Valsts kanceleja, 2018, 120. lpp.
[4] Ķeruss, Jānis. Latvijas neitrālā politika un neitralitāte 1933.–1940. gadā. LU Promocijas darbu datu bāze, 111.–112. lpp.
[5] Ļaksa-Timinska, Ilze. Folklora un ideoloģija: folkloras teksti latviešu mācību literatūrā PSRS 20. gadsimta 20.–30. gados. No: Letonica Nr. 42 (2020), 143. lpp.
[6] Grībkausks, Sauļus. Padomju "ģenerālgubernatori". Komunistiskās partijas otrie sekretāri savienotajās republikās. Latvijas Mediji, 2020, 279. lpp.
[7] Turpat, 172. lpp.
[8] Gūtmane, Zanda. Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā. LU LFMI, 2019, 88. lpp.
0