Kamēr Krievijas ekonomikas stāvoklis par spīti kara izdevumiem un Rietumu sankcijām būs samērā labs, tikmēr daļa pasaules valstu būs gatavas braukt ciemos pie Putina.
24. oktobrī LSM.lv publicēja ziņu par Kazaņā notikušo BRICS valstu samitu ar virsrakstu "Krievija negūst BRICS valstu atbalstu Ukrainas kara jautājumā". Tātad, ja Latvijai tik būtiskajā Ukrainas jautājumā nekāda BRICS pievienošanās Krievijas pozīcijai nav notikusi, varētu atviegloti nopūsties un vairāk samitam nepievērsties.
Tomēr eļļu ugunij pielēja ANO ģenerālsekretāra Antoniu Gutērreša ierašanās minētajā samitā. Lai gan vēlāk viņa pārstāvji apgalvoja, ka Gutērrešs Putinam tikai atgādinājis, ka iebrukums Ukrainā ir ANO hartas un starptautisko tiesību pārkāpums, pat Edgars Rinkēvičs publiski pavēstīja: "Tas, ka ANO ģenerālsekretārs neatrod laiku, lai dotos uz Ukrainas miera samitu Šveicē, bet atrod laiku, lai dotos uz BRICS, tas neliecina par pareizu un labu ANO politiku." Prezidenta salīdzinājums ir vietā, tāpat nav skaidrs, kādēļ nostājas atgādināšanai jābrauc tāds gaisa gabals, turklāt pie personāža, kura arestam orderi izdevusi Hāgas Starptautiskā krimināltiesa.
Protams, var gadīties, ka taisnība ir tiem, kuri skaidro: ņemot vērā, ka BRICS valstis ir ne tikai Krievija, bet arī Ķīna, Indija, Brazīlija u.c., esot tikai loģiski, ka ANO šefs respektē to, ka šo valstu vadītāji pārstāv vairākus miljardus pasaules iedzīvotāju. Savukārt mana nepierādāmā versija ir tāda, ka Gutērrešs ar vizīti Kazaņā dod mājienu ASV, ka vēlas, lai amerikāņi nedaudz pievalda savus sabiedrotos Izraēlā, kura 2. oktobrī paziņoja, ka ANO ģenerālsekretāram ir liegta iebraukšana valstī. Iemesls – pēc Izraēlas valdības domām, nepietiekami skaidrs nosodījums Irānas raķešu uzbrukumam Izraēlai. Lai kā būtu, ANO ģenerālsekretāru pasludināt par persona non grata nav ikdienišķa lieta. Tomēr arī šāda zemteksta gadījumā vēstījuma nodošanai ANO vadītājs izvēlējies, manuprāt, nepareizu metodi. Tostarp tādēļ, ka Antoniu pamanījās apkampties arī ar Baltkrievijas diktatoru Aleksandru Lukašenko, kas bija pilnīgi nevajadzīgi, pat ja mēs pieņemtu vēl kādu ANO ģenerālsekretāra aizstāvju argumentu – ka viņš Kazaņā ar Putinu runājis par drošu kuģošanu Melnajā jūrā, kas tiešām ir būtiski daudzām labību importējošām ANO dalībvalstīm. Lukašenko ar to nav nekāda sakara.
Savukārt brīnīšanās par to, ka Kazaņā ieradās arī NATO dalībvalsts Turcijas delegācija, ir nevietā – Redžepa Tajipa Erdogana vadībā Turcija jau gadiem spēlē savu spēli, kuru pat nebūtu pareizi apzīmēt kā mēģinājumu nosēdēt uz diviem krēsliem vienlaicīgi. Minētais vingrinājums vairāk atbilst Gruzijas vai Ungārijas politisko līderu taktikai. Erdogana rīcības pamatā ir tā saucamais pantjurkisms, proti, viņš neuzskata Turciju par Rietumu pasaulei piederīgu, turklāt diezgan veiksmīgi palielina Turcijas ietekmi Centrālāzijā, Albānijā un Azerbaidžānā. Turcija atsacījās pievienoties Rietumu sankcijām pret Krieviju jau 2022. gadā, un šī situācija pat nonāca Eiropas Parlamenta dienaskārtībā. Kopš tā laika nekas nav mainījies – Turcija labi pelna kā starpnieks. Līdzīgi kā Indija un Apvienotie Arābu Emirāti.
Te nonākam pie manas hipotēzes, ka Latvijas sabiedrību saniknojušais BRICS samita sastāvs bija neizbēgams, ja paturam prātā, ka Krievijas ekonomika ir maksātspējīga un dzīvelīga. Kādēļ nebraukt pie ekonomiski izdevīga režīma, pat ja nepiekrīt kādai tā politikas šķautnei? Ja neesam liekuļi, tad atzīsim, ka vēl nesen līdzīgi uzvedās (un daļēji aizvien turpina uzvesties) arī liberālās demokrātijas Rietumos.
Būtiskāks jautājums ir par to, kā gadījies, ka kareivīgās prognozes par sankciju ietekmi un Krievijas ekonomikas drīzo sabrukumu izrādījušās kļūdainas. Domāju, ka simpātijas pret Ukrainu daudzus ekspertus ievilināja vēlmju domāšanā un viņi nenovērtēja, cik viegli mūsdienu pasaulē ir apiet sankcijas. Tāpat eksperti un Ukrainas atbalstītāji, manuprāt, nepietiekami reflektēja par to, ka elementāru pilsoņu tiesību trūkums un ļoti agresīva valsts ārpolitika nenozīmē, ka šajā valstī nav arī pragmatiskas ekonomiskās iekšpolitikas un elastīgas uzņēmējdarbības vides.
Tas gan nenozīmē, ka sankcijām nav jēgas. Sliecos piekrist Krievijas režīmu neatbalstošajam ekonomistam Dmitrijam Ņekrasovam, kurš nesen norādīja, ka Krievijas ekonomika tomēr būs zaudētāja pēc 15–20 gadiem. Konkurētspējas zudums (pārlieka atkarība no dažiem partneriem, galvenokārt Ķīnas), nepareiza ekonomikas struktūra (pārlieks uzsvars uz militāro industriju), problēmas ar darbaspēku. Ukrainai, protams, tik attāla perspektīva ir vājš mierinājums, tomēr tas izskaidro, kādēļ virkne valstu, kuru līderi nav Putina fani, neredz iemeslu atteikties no labas peļņas.
Jāņem vērā arī tas, ka mūsu skatījumu uz BRICS nedaudz izkropļo Krievijas dalība tajā. Proti, savā pamatotajā nepatikā pret Kremli mēs neņemam vērā, ka BRICS dalībvalstīm ir arī citas rūpes bez Krievijas ārpolitikas un Vladimira Vladimiroviča personības. Piemēram, Ķīnai un Indijai daudz svarīgāk ir tas, ka Kazaņā pirmoreiz kopš 2019. gada satikās abu valstu līderi un, cik saprotams, panāca vienošanos par 2020. gadā uzliesmojušā Himalaju robežkonflikta noregulēšanu. Ķīnai un Brazīlijas pašreizējai valdībai ļoti interesē jēdzīgas starptautiskas norēķinu sistēmas izveide, kura būtu alternatīva ASV dolāru sistēmai. No šo valstu perspektīvas ir saprotami mēģinājumi veidot ekonomisku pretsvaru Rietumiem (pirmkārt jau ASV), un par to ir lieki moralizēt (ja mēs dzīvotu, piemēram, Ēģiptē, tad globālo ekonomiku vērtētu citādi).
Problēma ir tā, ka ekonomika cieši savijas ar politiku un kompānijai, kura savācās Kazaņā, ir problēmas ar demokrātiju. Citiem vārdiem sakot, Rietumi, Latviju ieskaitot, nedrīkst relaksēti nolūkoties šādos tusiņos, sakot, ka tur jau runa ir tikai par tirdzniecību un investīcijām. Jā, primārā savstarpējā interese šīm valstīm ir merkantila – tādēļ arī tās piecieš Putina toksiskumu –, tomēr te parādās arī ģeopolitiskās izvēles jautājums. Pievienoties Rietumu pretiniekiem un vēlēties turpināt saņemt Rietumu finansiālo atbalstu – piemēram, Ēģipte saņem no ASV militāro atbalstu 1,3 miljardu dolāru apmērā – ir diezgan pārdroši. Starp citu, pērn amerikāņi daļu Ēģiptei paredzētās naudas atvēlēja Taivānai, šādi izdarot spiedienu uz Kairu.
Liksim malā ASV militārās palīdzības jautājumus. Piemēram, ja Vjetnama vēlas pievienoties BRICS, tās ir šīs valsts tiesības. Bet vai ES nebūtu jāpārskata brīvās tirdzniecības līgums ar Vjetnamu, kas stājās spēkā 2020. gadā? Kāpēc ES jāturpina Alžīrijai izdevīgais 2005. gada līgums, ja Alžīrija vēlas iestāsties BRICS? Šādu uzskaitījumu ar līgumiem, kuri vai nu paver izdevīgu piekļuvi ES tirgum, vai gādā par cita veida palīdzību no ES puses, varētu turpināt. "Nauda nesmird" ir sens un fundamentāls princips ekonomikā, tomēr vajadzētu būt skaidriem riskiem par gatavību sadarboties ar asiņainiem režīmiem.
0