Ja kādu lasītāju neapmierina (un tādi droši vien ir) Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu rezultāti Latvijā, aicinu paskatīties, kādi personāži ievēlēti no citām Eiropas Savienības valstīm.
Aptaujas jau iepriekš liecināja, ka Marinas Lepēnas lolojumam "Nacionālā savienība" (NS) būs vislabākie rezultāti Francijas EP vēlēšanās, tomēr skarbā realitāte atklājas tad, ja saskaita kopā visus populistus – gan labējos (NS un "Reconquest"), gan kreisos (LFI). Tad iegūstam ainu, kurā vairāk nekā 40% nobalsojušo francūžu ir izvēlējušies Krievijai simpatizējošus spēkus ar savdabīgiem priekšstatiem par ekonomiku un vidi. Uz šāda fona Latvijas rezultāti ir labā nozīmē garlaicīgi.
Svarīgi arī uzreiz atzīmēt, ka EP vēlēšanu rezultāti neko daudz neliecina par konkrēto partiju ietekmi pašmāju politikā un izredzēm pašvaldību un Saeimas vēlēšanās nākamgad un 2026. gadā. Citiem vārdiem sakot, es neieteiktu Jaunajai Vienotībai (JV) priecāties par procentuāli, salīdzinot ar citām partijām, labāku sniegumu un diviem deputāta mandātiem (Valdis Dombrovskis un Sandra Kalniete). Latvijas sabiedrības vairākums tradicionāli atbalsta valdības ārpolitiku, tādēļ divu mandātu piešķiršana JV Eiropas Parlamentā, kurš daudziem asociējas ar "ārpolitiku", nozīmē tikai to, ka vērā ņemams vēlētāju skaits atbalsta JV īstenoto ārpolitiku. Tas nenozīmē automātisku atbalstu arī JV ekonomiskajai un citai politikai. Savukārt "zaļo zemnieku" netikšana pie kaut viena EP deputāta mandāta neapdraud šo koalīciju un nemazina ZZS ietekmi nacionālā līmenī.
Šī loģika attiecas arī uz "Nacionālo apvienību" (NA). Divi mandāti (Robertam Zīlem un Rihardam Kolam) lielā mērā ir novērtējums jau iepriekš EP deputāta statusā strādājušajam Zīlem. Turklāt daļai Latvijas vēlētāju vienkārši ir sajūta, ka "mūsdienu trakajā pasaulē" vispār ir noderīgi, ja "Briselē" ir kāds "nacionāli un konservatīvi domājošs cilvēks". Nedomāju, ka šis NA rezultāts signalizē par partijas reitinga kāpumu Latvijā.
Ja runājam par partijām, kuras ieguvušas pa vienai EP deputāta vietai, parādās nianses. "Latvija pirmajā vietā" (LPV) turpina un turpinās veiksmīgi atņemt vēlētāju balsis "Saskaņai", tādēļ tas, ka Nils Ušakovs turpinās strādāt EP, nenozīmē, ka "Saskaņai" priekšā ir labi laiki. Savukārt no LPV ievēlētais Vilis Krištopans varēs EP beidzot atrast Donalda Trampa fanus. "Apvienotā saraksta" (AS) izcīnītā vieta teorētiski dod jaunu elpu partiju apvienībai, kura pēc nonākšanas opozīcijā nonākusi arī ieilgušā savas politiskās identitātes meklējumu ceļā. Tiesa, ja šī viena vieta Reinim Pozņakam patiesi ir izmaksājusi vairāk nekā 400 tūkstošus eiro, gribētos teikt, ka tik dārgi izcīnīta vieta zem politiskās saules neliecina par labu perspektīvu. Partiju "Latvijas attīstībai" pārstāvošais Ivars Ījabs turpinās pildīt savu misiju – demonstrēt, ka politiķi var būt arī inteliģentas būtnes, tikai nav skaidrs, kāds pašai partijai no tā labums lokālajā politikā. Savā ziņā visorganiskāk izskatās "Progresīvo" mandāts. Šīs partijas dienaskārtība ir cieši saistīta ar Eiropas kreiso liberāļu vērtību sistēmu, un, raugoties no šī viedokļa, vismaz pagaidām nav iemesla bažīties, ka starp partiju Rīgā un Mārtiņu Staķi Briselē būs pārrāvums.
Jautājums par vēlētāju aktivitātes līmeni ir klasiskais jautājums par to, vai glāze ir pustukša vai līdz pusei pilna. No vienas puses, līdzdalības līmenis ģeopolitiskās situācijas kontekstā ir mulsinoši zems. 33,8% nobalsojušo faktiski ir tie paši 33,5% EP vēlēšanās 2019. gadā. Šāds līmenis atgādina 35% aktivitāti 2019. gada EP vēlēšanās Lielbritānijā, kas bija pēdējās EP vēlēšanas valstī pirms izstāšanās no Eiropas Savienības, kad nebija skaidrs, kāda jēga vispār balsot. Cik zinu, Latvija no ES izstāties neplāno, tādēļ mūsu 33,82% ir maz. Rīga – nepilni 27%! Turklāt ļoti zemo līdzdalības līmeni galvaspilsētā nevar izskaidrot ar to, ka t.s. krievvalodīgie kaut kādu iemeslu dēļ nav gājuši balsot.
Ir eksperti, kuri šādu iznākumu skaidro ar to, ka deputāta amata kandidātu reklāmas aktivitātes neesot bijušas interesantas par spīti valsts finansējumam un partiju finansiālajai rocībai. Lielā mērā bezjēdzīgi ir izrādījušies arī valsts mēģinājumi palielināt interesi par vēlēšanām, rīkojot īpašas kampaņas ar slavenību līdzdalību. Dažādo sociālo kampaņu rīkotāju aprobežotība gan nav nekāds noslēpums: ir jābūt ļoti alternatīvi domājošam, lai putrotu kopā slavenības un cilvēkus, kuros ieklausās, pieņemot politiskus lēmumus. No šī viedokļa raugoties, vienīgā intriga ir par to, kad šāda publiskās naudas izšķiešana beidzot tiks pārtraukta. Savukārt, komentējot kritiskās piezīmes par pašu partiju politisko komunikāciju, es varu tikai jautāt: "Bet kad šī komunikācija ir bijusi pārdomāta un interesanta?" Ironizējot var teikt, ka varbūt vienīgi starpkaru Latvijas parlamentārisma posmā, kad partijas priecēja ar tādiem saukļiem kā, piemēram, "Stingra roka droši vadīs arī tramīgāko zirgu" vai "Spļauj tu, sarkanais, ugunis, cik gribi, ar tevi mēs tiksim galā" [1]. Var just, ka cilvēki jutās brīvāki, lietojot valodu…
Domājot par vēlēšanu zemo aktivitāti, es uzskatu, ka glāze tomēr ir līdz pusei pilna, nevis pustukša. Nedomāju, ka cilvēki ignorē karu Ukrainā un Krievijas draudus Eiropai – vienkārši daļa, vadoties no medijiem, īsti neredz tajā vietu EP. Ko varam nolasīt regulārajā informācijas plūsmā? Pirmkārt, izšķiroša nozīme ir Vašingtonai (militārās piegādes Ukrainai, sankcijas pret Krieviju). Otrkārt, liela loma ir konkrētiem Eiropas valstu līderiem – gan labā, gan sliktā nozīmē (Makrons, Šolcs, Orbāns). Treškārt, kaut kādas sviras ir Eiropas Komisijas rokās. Nu, un kur te parādās EP? Varu formulēt citādi: ģeopolitiski akcents nepārprotami ir likts uz militāro sadaļu – kad būs ieroču piegādes Ukrainai, kādas, kāpēc notiek kavēšanās? Šāda fokusēšanās uz ieročiem ir saprotama un pamatota, tomēr nav arī jābrīnās, ka EP šajā bildē pazūd.
Te var iebilst, ka Eiropa nav tikai domāšana par to, kā palīdzēt Ukrainai un ko likt pretī Kremlim. Aktuāli jautājumi ir arī migrācijas politika, klimata pārmaiņas un t.s. zaļā ekonomika, arī ES tālāka paplašināšanās, un te nu EP nozīme ir neapstrīdama. Lai gan šie jautājumi relatīvi skaļi izskan arī Latvijā, tie ir būtiski politiski jau aktīviem cilvēkiem, kuri tāpat piedalītos EP vēlēšanās. Citos burbuļos šīs tēmas netiek uztvertas kā tik svarīgas, lai dotos uz vēlēšanu iecirkni. Es nesaku, ka šāda attieksme pret vēlēšanām ir pareiza. Tomēr, manuprāt, nebūtu arī pareizi teikt, ka divām trešdaļām elektorāta ir nospļauties.
Mani patiesībā vairāk interesē tas, vai un kā balso gados jauni cilvēki Latvijā. Īsi pirms EP vēlēšanām BBC publicēja tekstu, kurā minēts, ka apmēram trešā daļa francūžu un holandiešu vecumā līdz 25 gadiem, kā arī 22% vāciešu tajā pašā vecuma grupā gatavojas balsot par "far right" – "galēji labējiem". Lai gan šādas simpātijas it kā neatbilst priekšstatiem par jaunu rietumnieku pasaules skatījumu, domāju, ka tāda arī ir reālā situācija. Latvijā aina ir atšķirīga, bet kāpēc? Varbūt tāpēc, ka mums netrūkst dažādu populistisku politisko grupu, savukārt galēji labo vai galēji kreiso partiju pašmāju politiskajā piedāvājumā faktiski nav. Tas nozīmētu, ka mēs īsti nevaram prognozēt, kas notiks, ja tādas parādīsies. Ja jaunu cilvēku līdzdalība vēlēšanās ir neliela, tad, iespējams, lielāko daļu nebalsojušo politika vienkārši neinteresē, bet daļa ir potenciāla augsne radikālām grupām.
[1] Brūmane-Gromula, Ginta. Politiskais plakāts kā Latvijas vēstures avots, 1920.–1940. gads: promocijas darbs. LU. 2013, 143.–144., 170. lpp.
0