Šovasar rotaļlaukumos esmu pavadījis vairāk laika nekā visos iepriekšējos gados kopā. Ciematā tādu vienkārši nebija, savukārt skolā mūs vairāk vilināja tuvējais parks ar pamesto deju placi, nevis vienīgā oficiālā spēļu vieta – milzīgās šūpoles, kur cits citam līdzās varēja nostāties pat četri bērni, lai kopā pārbaudītu, vai pietiks dūšas veikt pilnu apgriezienu. Lielie, proti, piektklasnieki, sacīja, ka tas ir iespējams, taču mums neizdevās, lai gan visi apgalvojām, ka tieši tāds ir mūsu mērķis.
Tāpēc tagad es bērnu laukumiņos jūtos kā gonzo žurnālists, kas nemanāmi iefiltrējies dīvainā kopienā un mēģina turēt acis plati atvērtas. Te ir savi noteikumi, bezvārdu vienošanās, ko uztur kopīgās vēlmes un vajadzības. Te veidojas un sagrūst draudzības, tiek risinātas attiecības un slēgti darījumi – kā jebkurā miniatūrā sabiedrībā, kas neizbēgami atspoguļo cilvēci kopumā. Un ikviena rotaļu vieta patiesi ir savdabīga, no citām atšķirīga pasaule. "Es dzirdēju, ka N. ir atklāts jauns laukumiņš, varbūt tiekamies tur?" man nesen uzrakstīja kāda paziņa, un es nekavējoties piekritu. Tas ir kā doties uz jaunatvērtu bāru, kas vilina ar nezināmām iespējām un solījumiem saīsināt bieži neizturami garās bērnu pieskatīšanas stundas.
Rotaļlaukumi, ko šovasar esmu iepazinis kopā ar pusotrgadīgo meitu, lielākoties ir visnotaļ kārtīgas un mierīgas vietas. Tomēr viņai tā ir brīvības, plašākas pasaules dvesma – ne velti daudzi rīti sākas ar uzstājīgiem ņurdieniem, rādot uz dzīvokļa ārdurvīm uzreiz pēc iznākšanas no guļamistabas, joprojām pidžamā un miegainām acīm. Arī es parasti nevilcinos. Man tā ir iespēja beidzot paklejot nesaistītās domās, ik pa laikam uzmetot skatu telefonam, kā dara teju visi nogurušie vecāki, cenzdamies notvert atelpas brīdi starp bezgalīgajiem mēģinājumiem apdarīt mājas darbus vai izklaidēt bērnu dzīvokļa šaurībā. Tad jau labāk ir šeit tekalēt pakaļ meitai, kamēr viņa atkal un atkal apstaigā slidkalniņu, šūpoles, tramplīnu un smilšu kasti, nekur neuzkavēdamās ilgāk par dažām minūtēm.
Un, protams, te ir citi vecāki un bērni. No rītiem vairāk ir vecvecāku, kas mazuļus pieskata no tuvējā soliņa, tikai pa reizei atgādinot par savu klātbūtni: "Uzmanīgi! Nelien tur, es tak teicu!" Bet reizēm parādās arī atšķirīgas, šajā pasaulē neiederīgas sejas, piemēram, smalkās, melnās drēbēs tērpta ārzemniece, kas uzsmaida jau no attāluma, tad smilšu kastē izstāsta, ka speciāli atvedusi meitiņu no Bukultiem, jo tur viņai joprojām nav sanācis paspēlēties ne ar vienu sava vecuma bērnu. Citur uzmanību piesaista kāda divdesmitgadniece, kas ar tālumā klīstošu skatienu un lēnām, savādi sasaistītām kustībām auklē bērna izmēra lelli, te ieliekot šūpolēs, te ucinot klēpī un ne brīdi nepievēršot uzmanību citu vecāku paklusām mestajiem skatieniem. Prātā negribot nāk domas par viņas uzvedības iemesliem, un es pat nezinu, kura iespēja būtu mazāk sāpīga.
Salīdzinājumā es šeit esmu tikpat iederīgs un nemanāms kā jebkurš cits vecāks, kurš bērnu laukumā nāk ja ne katru dienu, tad gana bieži, lai mīļākās rotaļas būtu parādījušās ne tikai atvasei, bet arī pašam. Man, piemēram, patīk vērot, kā viņa kāpj augšā uz slidkalniņu, steidzīgi pieskrien pie tā nogāzes, tad apsēžas un brīdi noskatās lejā, pirms saņemties braucienam – vai pastiepj roku, lai es pieturu, ja šodien gribas mierīgāk. Meitas vēlmes mainās katru dienu, reizēm pat katras piecas minūtes. Te viņa aizskrien pie atsperu zirdziņiem vai smilšu kastes, te mēģina iet pa lielākiem bērniem paredzēto siju manas galvas augstumā, uzmanīgi turēdamās pie paceltās rokas, lai galā atplauktu milzumplašā smaidā.
Vēl interesantāk ir sekot līdzi meitiņas neveiklajiem centieniem spēlēties ar citiem bērniem. Ja pavasarī viņa tos lielākoties ignorēja, mēģinot vienkārši aptvert smilšu pasauli ar neskaitāmajām rotaļlietām, tad vasaras sākumu iezīmēja jau pirmie satuvināšanās mēģinājumi. Tās lielākoties ir pāris gadus vecākas meitenes, kuru plaukstu viņa cenšas satvert, lai tādējādi apliecinātu tuvību, šķietami nespēdama nošķirt vēlamo no reālā. Citreiz viņa nepacietīgi norāda ar pirkstu sev blakus vai pienāk pie kāda bērna un noskatās viņa rotaļā ar viegli pavērtu muti, nekādi nespējot izlemt tālāko rīcību, – bet dažreiz ir arī smalkāki draudzības piedāvājumi, piemēram, kādai laukumā noskatītai meitenei pretī pastiepts ziediņš vai ratiņos atrasts nieks. Un kā gan citādi bez vārdiem pateikt "tu man patīc"?
Dažkārt tas izdodas, un šī cita meitene, mazliet pārsteigta un priecīga par tādu uzticēšanos, saņem viņas plaukstu un ļauj sevi vest ekskursijā pa rotaļu laukuma vietām, kuras viņa ir redzējusi jau simtiem reižu, bet kas tagad pēkšņi šķiet ieguvušas jaunas krāsas. Viņas kopā rāpjas kalniņos vai lēnām šūpojas uz tramplīna, un es nevaru vien beigt smaidīt, sekojot viņām tai piesardzības un palīdzētkāres sajaukumā, kas pazīstama visiem vecākiem.
Biežāk gan draudzības piedāvājums tiek noraidīts – reizēm vecākie bērni tos palaiž garām, citreiz samulst no negaidītās mazuļa klātbūtnes vai vienkārši ir aizņemti savās rotaļās, taču iznākums ir viens un tas pats. Viņi pakāpjas malā, un mana meita noskatās pakaļ ar neizpratnes un sāpju sajaukumu acīs, tad atkal pieskrien klāt, viņi vēlreiz aiziet prom, un es vairs nespēju izturēt un notupstos, mēģinu paskaidrot, ka lielajiem ir savas darīšanas, ka varbūt labāk mēs varam vienkārši divatā aiziet pašūpoties – bet visbiežāk tas nelīdz un viņa atgriežas pie ratiņiem, rausta tos un prasās projām. Mēs abi zinām, ka vecāki nav draugi, ka mans uzdevums ir vienkārši būt līdzās, kad samisējas solis vai ir vajadzīga palīdzība uzkāpt pa augstākām trepēm. Man jābūt tam neredzamajam atbalstam, kas ļauj spēlēties ar pilnu brīvību un pašatdevi. Bet tas jau ir pavisam kas cits.
Iespējams, tieši šīs vilšanās reizes pamazām arī manu meitu ir noskaņojušas skeptiskāk pret citiem bērniem. Lai gan tagad, vasaras noslēgumā, viņa joprojām dod skaidru priekšroku vietām, kur kāds jau spēlējas, tas nebūt nenozīmē kopīgu rotaļāšanos, lai kā uz to mudinātu vecāki. Par bērniem interesantākas lielākoties ir mantiņas viņu rokās, kas liek aizmirst jebkuru iecerēto spēli, lai dotos pie tām karavadoņa cienīgā apņēmībā – un vai! tiem bērniem, kas neapzināti izvēlējušies viņas iemīļoto plastmasas glāzīti. Šīs ainas parasti beidzas ar mazām rociņām, kas no abām pusēm iekrampējušās vienā dārgumā, neklausoties vecāku atkārtotajos: "Nu, iedod taču tagad to viņai, pēc tam atkal varēsi paspēlēties." Beigu beigās nereti nākas pa vienam vien atlauzt pirkstus un tad paņemt meitu rokās, kamēr viņa raud tik izmisīgi, kā iespējams tikai bērnībā.
Ja Rīgas centra laukumiņos bērniem nereti ir līdzi pašiem savas mantas, tad apkaimēs lielākoties tiek izmantotas tās, kas tur jau iekārtojušās uz pastāvīgu dzīvi. Lietus un iepriekšējo saimnieku nobružātas, tās guļ smilšu kastē un gaida bērnus, dienas laikā tiekot simtiem reižu cilātas un pārcilātas. Dažas neglābjami saplīst un tiek izmestas, citās kāds ieskatās un paņem par savām, bet gandrīz katru dienu parādās arī jaunas, tā uzturot šo ekosistēmu.
Mazajos mikrorajonu rotaļlaukumos vairāk satuvinās arī vecāki. Lai gan mazu bērnu pieskatīšana nozīmē, ka sarunas reti ir garākas par atsevišķām frāzēm, reizēm pietiek arī ar to. "Es nesen izdomāju, ka tomēr neiešu atpakaļ uz darbu. Vakar to pateicu arī priekšniekam," nesen man sacīja kāda cita pusotrgadnieka māte, kad mēs desmit minūtes bijām vērojuši, kā mūsu bērni klaigādami skrien augšā pa pamestas ēkas rampu, lai tur izbāztu galvu pa margu redelēm, pamērkaķotos un jau uzmanīgāk tipinātu lejā. "Es saprotu, ir sarežģīti tā atkal atgriezties iepriekšējā dzīvē," atbildēju un gāju tālāk, jo manai meitai bija gana, viņa gribēja skriet uz tuvējo kļavu, lai tad atskatītos un pieprasītu jaunā drauga atnākšanu – bet viņam bija pienācis diendusas laiks, un mēs atvadījāmies, lai vairs nesatiktos.
Reizēm laiku īsinu, noklausoties citu gadījuma paziņu sarunas. Lielākoties tās sākas ar jautājumu par bērna vecumu vai kādu uzvedības īpatnību ("Kā jūsējais iemācījās tā rāpties pa trepītēm?" vaicā kāda māmiņa, un otra bērna tēvam tūlīt iztaisnojas pleci un balsī ieskanas lepnums), lai tad pārietu paralēlos monologos, kuru galvenais uzdevums ir mazliet pasūdzēties. Šeit tāpat kā visur un vienmēr biežākais refrēns ir "mūsu laikā tā nebija", vecākiem gremdējoties bērnības atmiņās, kas liekas tikpat nereālas kā jebkura pagātne. Īsti nezinu, kā man pagāja secen tie brīnišķīgie deviņdesmitie, kad zemē nebija stikla lausku un nevajadzēja uztraukties par svešiniekiem. Bet laikam jau tā ir pieaugušo privilēģija, ko izmantos arī mana meita, 2050. vai 2060. gadā stāstot par savu skaisto bērnības laiku.
Savas sarunas risina arī vecākie bērni, tie paši lielie piektklasnieki vai pat pusaudži, kas rotaļlaukumus pārņem galvenokārt vakaros. Viņi sēž bariņos zem slidkalniņiem vai citās mazliet noslēgtās vietās un stāsta par brīvdienu plāniem vai spēlēs nogalinātajiem bosiem, kamēr citi pieraduma pēc ir iekārtojušies šūpolēs, rokās turot telefonus kā apliecinājumu savai pieaugšanai. Bet arī šūpošanās nezin kāpēc vairs nepriecē kā agrāk, vismaz bez draugiem ne, un tad nākas mudināt viņus pievienoties, skaļā kliedzienā satricinot visu rotaļlaukumu: "Aizver muti un nāc spēlēties!" Beidzot arī pārējie puiši vai meitenes izlien no kalniņa apakšas un pieslēdzas īsām ķerenēm vai volejbola spēlei pāri virvju kāpnēm, iespējams, kaut kur dziļumā nojauzdami, ka daudz laika rotaļām vairs nav palicis.
Dažas tuvējo māju atvases šajos laukumiņos pavada lielāko dienas daļu. Labākajā gadījumā viņus pieskata nogurušas vecāsmātes, bet reizēm bērniem tā vienkārši ir iespēja nebūt mājās. Tieši viņi ir tie, kas labprātāk piekrīt arī mazuļu iegribām, priecīgi par jebkādu kompāniju citādi tik garajās dienās. Ja tuvumā nav ieinteresētu bērnu, viņi mēģina uzrunāt to vecākus. Jebkas ir labāk par vienatni. Parasti viss sākas ar tiem pašiem jautājumiem par mazuļa vecumu un citiem ģimenes locekļiem, kas no bērna mutes izklausās savādi pieauguši, bet lielākoties ir tikai iegansts, lai pēc brīža izplūstu garā stāstā par savu brāli vai papagaili, tad pārejot pie neseniem vai vēl tikai plānotiem ceļojumiem un vienkārši brīvām asociācijām. Tā viens sešgadnieks man piecu minūšu laikā pateica ne vien savu adresi, bet arī durvju kodu, kamēr es izmisīgi mēģināju izdomāt, kā viņam smalkjūtīgi ieteikt aizvērt muti un nākt spēlēties ar manu meitu.
Dažkārt uz mums noskatās uz soliņiem atsēduši pensionāri vai jaunieši – vai neiespējami muskuļoti vīrieši, kas atnākuši izmantot blakusesošos trenažierus. Reizēm viņi uzsmaida klāt pieskrējušiem mazuļiem, kurus interesē viss neparastais, bet visbiežāk viņi ir pārāk aizņemti, skaitot nepieciešamo vingrinājumu skaitu un iedvešot mazvērtības kompleksus tēviem, kas vienmēr atrod ieganstu izvairīties no šādas fizkultūras. Tad nu man nākas atkal pietupties un skaidrot meitai, ka vajadzētu atgriezties pie bērnu rotaļu vietām vai varbūt pat doties mājās, jo tuvojas vakariņu laiks un šeit tā kā tā vairs nav neviena viņas vecuma bērna. Beidzot viņa piekrīt, un mēs ejam uz ratiņiem, kamēr ādu vēl silda rietošā saule, bet sirdī jau sākušas grauzties neierastas bailes no ziemas, kas pietuvojusies par vēl vienu dienu un drīz vien pārklās smilšu kastes un slidkalniņus ar sniegu un tumsu, atkal uz bezgalīgām stundām ieslogot mūs dzīvoklī un liekot skumt pēc rotaļām, sarunām, citiem bērniem un vecākiem – pēc visas šīs rotaļlaukumu pasaules, kas tik strauji kļuvusi par daļu no mūsu ikdienas.
0