Par Zinta Sila stāstu krājumu "Apvārsnis" (izdevusi "Dienas Grāmata", 2024)
Kopā ar Zinta Sila grāmatas "Apvārsnis" tēliem klīstot pa viņu dzimto Družciemu, nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka esmu šeit bijis jau iepriekš. Iespējams, tas noticis kādā sapnī, jo te viss ir vienlaikus pazīstams un svešs. Pussabrukušas mājas, pilsētiņā un aiz tās robežām klenderējoši saulesbrāļi, dīvainu māniju nomocīti vietējie, dažnedažādas runas un baumas – viss, ko labi zinu gan no savas pieredzes, gan citu autoru stāstiem. Un tomēr Družciemā nekas nav vienkārši. To pilda noslēpumi un savāda, nerimstoša tumsa. Mēģināt to izklīdināt nozīmē riskēt ar veselo saprātu, kā uz savas ādas pārliecinās arī vairāku stāstu varoņi.
Lai cik vilinoši būtu meklēt vietas līdzinieku autora dzimtajā Ragaciemā, iespējams, vēl vairāk Družciems līdzinās Hohmai – Svena Kuzmina iedzīvinātajai kūrortpilsētai, no kuras izbēgt nespēj ne tikai grāmatu tēli, bet arī lasītāji. Ne velti "Jāņa Rozes" "Ziņnesī" Silu intervējis tieši Kuzmins, ne velti intervijas nobeigumā viņš jautā, vai no Družciema iet transports uz Hohmu, ne velti viņa slavinājums ir arī uz grāmatas ceturtā vāka. Abas vietas saista ne vien ikkatrai Latvijas mazpilsētai raksturīgie personāži un objekti – nelielās blokmājas, lēnām drūpošie veikali, pamestās jaunceltnes, pusaizmirstās armijas būves –, bet arī līdzīga psihoģeogrāfija. Kā Hohma, tā arī Družciems šķiet satvēris savus iedzīvotājus nesalaužamā tvērienā, padarot jebkādu normalitāti par neiederīgu fikciju.
Piemēram, stāstā "Plastilīns" Družciemā ierodas izbijušais mitoloģijas profesors Skulme, lai pētītu vīzijā noskatīto vietas saistību ar seno Ēģipti un atgūtu savu paputējušo reputāciju. "Briķu Māris pats pirms pāris dienām riktīgu mūmiju no kapenēm kāpās izvilka," viņam daudzsološi atbild pirmais pieturā satiktais cilvēks, un drīz vien Skulme netālā klajumā atrod neapšaubāmi īstu Memfisas priesteri Apisu IV, pazaudē visas drēbes, bet iegūst ne mazāk īstu Sebekas māla tēlu. Lai gan profesors Skulme nav vietējais, Družciemā viņš iederas tik labi, ka atgriešanās autobusa pieturā stāsta nobeigumā liekas lielāka kļūda par došanos meklēt Ēģiptes pēdas Kurzemē. "You don’t have to be crazy to live here, but it helps," varētu teikt amerikāņi.
Vienubrīd pat ienāk prātā, ka pats "Apvāršņa" autors ir Kuzmina alter ego, vēl viena Hohmas pasaulē visnotaļ iederīga rotaļa. Taču šīs pārdomas izklīdina vēlākie "Apvāršņa" stāsti, kuros aizvien skaidrāk ielaužas no citiem vēstures apcirkņiem nākušas mistērijas ar krietni skaudrāku ietekmi uz to atklājējiem. Šeit mazpilsētas absurds atkāpjas šausmu priekšā, kas nebūt nešķiet ironiskas – vai vismaz ne lielākā mērā kā Lavkrafta darbos, t.i., pilnībā atkarīgas no lasītāja spējas distancēties no teksta. Un tas jau ir kas pavisam cits.
Tieši šie stāsti liekas spilgtākie visā krājumā, latviešu literatūrai neierastā veidā apvienojot mazpilsētas vienaldzīgi brutālo ikdienu ar metafiziskām šausmām. Pretstatā atklāti humoristiskajiem "Apvāršņa" stāstiem, kas lielākoties iekārtojas atmiņu plauktā "forši gabali", šie darbi liekas paveram ceļu uz kādu interesantāku, mazāk pētītu pasauli. Iespējams, domas tiem pieķeras arī tāpēc, ka debijas grāmatas ir neiespējami lasīt, nedomājot par autora iespējamo attīstību – un šeit tas ir vilinošākais pavediens, kuram gribētos sekot arī nākamajos gados, ārpus Družciema. Tie ir tie darbi, kas liek domāt par vilinoši savādiem drudža sapņiem un atkāpjas no Hohmas iestaigātās takas jau pieminētā Lavkrafta virzienā.
Iespējams, vistiešākajā veidā tas notiek stāstā "Krāsa", kur vēstītāja apsēstība ar krāsām savos zīmējumos noved pie neeiklīda ģeometrijas formu un struktūru parādīšanās istabas sienās un nerimst arī vēlāk, līdz nonākam pie teikuma, kas šķiet kā patiesi nācis no ASV šausmu meistara stāsta: "Puvekļu gaisā plīvoja sarkanie spārni un kroplīgie knābji kliedza cilvēkam nesaprotamā mēlē. Kghildi." Līdzīgs ceļš sagaida tēlus arī stāstos "Plūmju vīns" un "Iesniegums", viņu apmātībai ielaužoties ar skolasbiedriem kopīgajā realitātē un novedot pie žanrā iederīgas traģēdijas.
Fonā šausmām un metafizikai "Apvārsnī" bieži ir pusaudžu savstarpējo attiecību peripetijas, kas varētu atgādināt Gusta Ābeles "Pasaulē mīļāko klusumu", ja vien šeit eksistētu cerība uz ko pozitīvāku nekā vienkāršu izraušanos patstāvīgā dzīvē. "Es mazliet nesaprotu, kā jūs abi ar Kristiānu te ar tām četrām kafejnīcām un biljarda zāli izdzīvojat," grāmatas sākumā saka vēstītāja draugs, atgādinot kāda mana bijušā klasesbiedra e-pasta vēstuli drīz pēc pārcelšanās uz Rīgu: "Tak tur pie jums pat nātres kārtīgi neaug." Daļēji, tas, protams, ir aizbraucēju mēģinājums attaisnot savas izvēles, ļaujoties izsapņotajam priekšstatam par "īsto dzīvi". Un tomēr ir kāds iemesls, kāpēc mēs tagad esam metropolē, bet Družciemā palikušie cīnās ar rēgiem un alkoholu.
Tieši uz šo vidusskolnieku drāmu koncentrējas arī krājuma pēdējie stāsti "Uz Aheju krastiem" un "Van Ūlriha kuģis", bet tajos, šķiet, pietrūkst kāda dziļāka piesātinājuma vai kontrasta, kas pastiprinātu kopiespaidu un neļautu darbiem aizplūst no atmiņas. Tomēr arī šos tekstus neceļas roka dēvēt par vājiem. Iespējams, garākā grāmatā kādu paņēmienu atkārtošanās nokaitinātu vairāk, bet šobrīd krājumā ir gana daudz dažādības, lai pēcgarša būtu patīkama. Var pasmieties, var pašausmināties, var padzīvot līdzi pusaudžiem, kas atgriežas no stāsta uz stāstu un reizēm arī atgādina senāku stāstu notikumus kā urbāno leģendu. Tas nav romāns – ne lielākā mērā kā, piemēram, Janas Egles "Svešie" vai tā pati "Hohma" –, taču stāstu savstarpējās saiknes ir patīkams bonuss un pastiprina sajūtu, ka patiešām esam ienākuši kādā patstāvīgā, no pārējās Latvijas nošķirtā pasaulē.
Kopiespaidu mazliet samaitā vienīgi dažas gramatiskas paviršības – dubultatstarpes, nesaskaņotas galotnes u.tml. –, kā arī pāris stāstos jaušamā pārcentība aprakstos, nespējot atteikties no liekām metaforām un īpašības vārdiem. Apvārsnis ir aļģains, no "dūmakā tītām durvīm" izveļas "piesārtuši stāvi", kas "nevaldāmi plūst", līdz lasītājs sāk alkt mazliet vienkāršības. Tomēr arī tās ir tikai atsevišķas epizodes, liekot domāt, ka stāsti nav rakstīti vienā laikā un laika gaitā ir noslīpējusies arī Sila valoda. Un turpat līdzās ir arī daudz dzīvāki dialogi, kas neslēpjas no vienkāršrunas, anglicismiem un citām sadzīviskuma pazīmēm, padarot ticamākus arī mistiskos elementus.
Tāpēc ir savādi, ka tagad, vairāk nekā mēnesi pēc grāmatas iznākšanas, tās vienīgā atsauksme "Goodreads" ir manis paša atstātā. "Apvārsnis" noteikti būtu pelnījis uzmanību gan no lasītājiem, gan kritiķiem, pat ja tā nebūtu autora debija prozā, kas parasti palielina interesi par grāmatu. Stāstu līmenis šeit ir daudz augstāks, nekā varētu gaidīt skeptiski noskaņoti lasītāji, un krājums rosina vēlmi ķerties pie klišejiskās frāzes "spilgts pieteikums jaunākajā latviešu prozā".
No otras puses, iespējams, šim krājumam pat piestāvētu nogrimšana kolektīvās bezapziņas dziļumā, lai pēc gadiem 30–40 to atklātu jau pavisam cita paaudze un nodotu grāmatu no rokas rokā, holočatā piesakot: "Šito gan izlasi, reāli frīkī gabals," – vai kā nu nākotnes cilvēki runās.
0