Par pirmās formulas fanu es kļuvu galvenokārt saldumu dēļ. Sacīkšu dienas bija tās retās reizes, kad mājās atnāca pāris tēva paziņas, neveikli sasveicinājās ar māti, krietni draudzīgāk – ar tēvu, iedeva man vafeļu tortes kasti un devās uz dzīvojamo istabu skatīties televizoru. Parasti es sākumā kaunējos iet pie viņiem un notiekošo vēroju no virtuves, pie galda malkodams tēju un grauzdams dāvanu. Tomēr agrāk vai vēlāk pienāca brīdis, kad aizrāvies iegāju istabā un apsēdos uz skapīša pie durvīm, jo negribēju palaist garām pitstopus, apdzīšanas, avārijas.
Lai gan mašīnas mani neinteresēja, televizorā dūcošās formulas bija kas pavisam cits, tām nebija nekā kopīga ar braucamajiem, ko redzēju Zaļupes ielās. Arī visi piloti bija no tālām zemēm ar savādiem vārdiem. Airtons Senna, Rubenšs Barikello, Mika Hakinens, Žans Alezī un Mihaels Šūmahers izklausījās pēc pasaku varoņiem un izskatījās pēc futūristiskiem bruņiniekiem krāsainās ķiverēs un ar reklāmām aplipinātos sacīkšu tērpos. Mums tā vietā bija kaimiņš Aivars ar veco opeli, kurš reizēm aizveda mani ar tēvu uz Limbažiem, visu ceļu klusēdams, kamēr es salona spogulī vēroju viņa sirmojošās valzirga ūsas.
Sacīkstes es atdarināju arī savās rotaļās. Istabas skapī pamazām krājās mašīnu modelīši – galvenais, ko lūdzu mātei atvest no Rīgas braucieniem. Tagad, atgriežoties pie vecajām kastēm, mani vairāk interesē vecie padomju modeļi – personīgi neiepazīts laiks vienmēr liekas vilinošāks –, bet tolaik kolekcijas lepnums bija "Bugatti" sporta mašīnītes. Ar tām gonkoju pa paklāja malām vai vēlāk pa trasi, ko izveidoju no brālēna sagādātajām cigarešu paciņām. Ātrumu noteica metamie kauliņi un daži papildu noteikumi, bet rezultātus sarakstīju rotaļu statistikai atvēlētā burtnīcā. "Man droši vien bija advancētākie iedomu čempionāti visā Zaļupē," vidusskolas laikā teicu draugam, stāstīdams par tālaika spēlēm. "Droši vien pat visā Latvijā," viņš atsaucās, krietni pārvērtēdams manus pierakstus.
Formulas nebija vienīgais sports, kas piepildīja manus bērnības vakarus. Skatījos visas sacensības, ko vien rādīja pa televizoru, ieskaitot tramplīnlēkšanu un biljardu. Daļēji sacīkšu gara dēļ, daļēji – kā iedvesmu paša brīvajam laikam. Biatlona sacīkstes, piemēram, pamudināja ziemā pārvērst kartupeļu lauku par slēpošanas apli un uz vecā kolhoza šķūņa sienas uzzīmēt mērķus sniega pikām. Savukārt vasarā ar Uldīti uztaisījām nelielus vārtus no dēļiem un nez kur atrasta zvejnieku tīkla, tad pamīšus spēlējām futbolu un handbolu. "Kas tu gribēsi būt, kad izaugsi liels?" atceros Uldīša jautājumu no tiem mēnešiem, vienīgo reizi, kad mēs apspriedām pieaugušo iecienīto tēmu. "Es gribētu būt karatists, bet laikam jau vajadzēs kļūt par skolotāju," skumji atbildēju.
Tomēr formulas svētdienas ar tēva draugiem atmiņā ir noenkurojušās spēcīgāk par visu pārējo deviņdesmito gadu televīziju – arī tāpēc, ka tā bija teju vienīgā vīriešu draudzības pieredze manā bērnībā. Tomēr pēc gada vai diviem ciemiņi pārtrauca nākt un tēva paziņas es vairs tikpat kā nesatiku. Tas arī loģiski, jo ko gan citu pieauguši vīri var darīt ciematā, atskaitot iedzeršanu parkā, ko mans tēvs nepiekopa? Ja nu vienīgi aiziet ciemos apbrīnot garāžas instrumentu krājumus vai satelītu šķīvjus, kas ātri vien bija iekārtojušies gandrīz visās sētās, sniedzot vēl vienu ieganstu palikt mājās, mierā un vientulībā – lai gan, protams, šo vārdu neviens nelietoja, jo tas piederēja jūtu pasaulei, tātad bija vājuma apliecinājums.
Reizēm ciemiņu lomā bijām arī mēs. Tā 1994. gada 1. maijā visa ģimene aizgājām pāri pagalmam uz tēvoča māju, lai atzīmētu viņa un mana tēva, viņa dvīņubrāļa, dzimšanas dienu. Drīz pēc obligātās virtuves daļas devāmies uz dzīvojamo istabu, kur tēvocis stāstīja par savu jauno televizoru, uzgriezis skaņu uz skaļāko, līdz manu galvu piepildīja nebeidzama motoru rūkoņa. Vēroju mašīnu zibēšanu pāri ekrānam un galvā skaitļoju, kad drīkstēšu palūgt vēl vienu kūkas gabalu. Par laimi, svētku torte bija liela, es mācēju izmantot savu bērnišķīgo piemīlību, turklāt visi bija labā noskaņojumā, tā ka varēju ēst, līdz patiešām vairs nespēju. Un tad jau vienkārši skatīties formulu, mēģinot ignorēt savādo spiedienu kuņģī.
Kad sacīkstes pēc kādas avārijas tika apturētas, es sapratu, ka laiks doties mājās. Arī kūka bija apēsta, kāda jēga uzkavēties. Tālāk par pirmajām ābelēm gan netiku, jo vēdera griešanās kļuva neizturama. Pieķēros stumbram, lai mazliet atvilktu elpu, bet jau nākamajā brīdī visa kūka iznāca pa muti saldeni skāņā šļurā.
Atvieglojuma sajūtu tūlīt nomainīja dziļa vilšanās par lieliskās tortes izķēzīšanu. Līdz manai dzimšanas dienai bija pusotrs mēnesis, un es zināju, ka līdz tam vienīgie saldumi būs ievārījums, sausais ķīseļa pulveris un šokolādītes, ko vecāku prombūtnē izmakšķerēju no ciemiņiem taupītajām konfekšu kastēm. Vēl pāris reižu norīstījos un beidzot atlaidos no ābeles. Nekas vairs nebija glābjams, atlika iet mājās izskalot dvakojošo muti un pieķerties videospēlēm, pirms atgriezīsies vecāki un būs jāiet ārā strādāt.
Ieslēdzu televizoru un sāku kārtot konsoli, bet uzmanību piesaistīja ziņas. Avārijā bija smagi cietis Airtons Senna. Vēderā atkal kaut kas noraustījās, mutē parādījās tā pati skāņā garša, bet ārā nekas vairs nenāca. Vēroju helikopterus riņķojam virs Imolas trases, tad skatu no augšas un nez kāpēc jutu, ka šeit jābūt kādai mācībai, tomēr nespēju līdz tai aizsniegties ne todien, ne arī tagad.
Kad atgriezās vecāki, Senna jau bija miris. Formulas skatīšanās mūsmājās ar to nebeidzās, tomēr kaut kas bija mainījies. Vismaz man tās vairs nebija vienkāršas sacensības starp pilotiem, bet gan viņu cīņa ar mašīnu, pašiem ar sevi. Nav patīkami to atzīt, taču deviņgadnieka pasaulē tas piešķīra sacīkstēm papildu azartu.
Kad sāku dzīvot viens, bez televizora, formulas laiks manā dzīvē izbeidzās. Pāris gadus vēl sekoju līdzi rezultātiem un reizi vai divas ar draugu paskatījāmies sacīkstes kaut kur centrā, bet tas vairs nebija tas. Lai gūtu pilnvērtīgu baudījumu, jebkuram sporta veidam jāseko līdzi regulāri, kaut mazliet jāpārzina sportistu biogrāfijas, gadu gaitā fonā ritošie stāsti un drāmas. Vislabāk – kopā ar vienu vai vairākiem draugiem, no kuriem katram ir atšķirīgi favorīti, lai varētu palielīties pēc uzvaras un ar šķību smaidu uzklausīt apcelšanu pēc zaudējumiem. Tā ir neatņemama vīriešu draudzības daļa.
Visskaidrāk es to sapratu daudzus gadus vēlāk Barselonā, apsēdies uz dīvāna draudzenes vecāku mājās, lai kopā ar viņas tēvu paskatītos kārtējo "Grand Prix", klausoties, kā viņš sūkstas par to, ka mūsdienu piloti nav salīdzināmi ar viņa jaunības gadu zvaigznēm. Bet tas drīzāk līdzinājās īsteni čomiskas kopābūšanas simulācijai, jo starp mums joprojām bija valodas barjera, turklāt attiecības, protams, nebija un nevarēja būt vienlīdzīgas. Tomēr šīs pasēdēšanas joprojām atceros ar siltumu – sevišķi brīžus, kad viņš iesnaudās sacīkšu pusē, kā mēdza darīt mans tēvs.
Un, arī atgriežoties mājās, Zaļupē, es tolaik mēdzu svētdienas rītā ienākt dzīvojamajā istabā, kur ierasti skanēja motoru rūkoņa. Parasti apstājos sakrustotām rokām netālu no sliekšņa, lai noskatītos startu un pirmos apļus. Bet reizēm pēc brīža tomēr apsēdos uz tā paša skapīša pie durvīm un turpināju vērot sacīkstes. Neko daudz mēs ar tēvu nerunājām, tikai pārmijām dažus vārdus par pitstopu stratēģiju vai apdzīšanas mēģinājumiem. Bet mums to arī nevajadzēja darīt. Reizēm tuvībai pietiek ar vienkāršu klātbūtni un formulām televizorā.
0