21. novembris
Andrejs atsūtīja e-pastu ar piedāvājumu uzrakstīt eseju par labu literāro valodu – kur tā slēpjas, kā pie tās nonākt. Lai gan piecus gadus strādāju par redaktoru žurnālā "Punctum" un esmu rediģējis arī vairākas grāmatas, neuzskatu sevi par redaktoru vārda parastajā izpratnē, jo mans darbs balstās tikai paša pieredzē, neesmu studējis ne filoloģiju, ne kādu citu ar to saistītu specialitāti. Mēs ar latviešu valodu esam labi draugi, kas sadarbojas un ciena viens otru, bet par mīlniekiem nekad nekļūsim. Tomēr piekrist joprojām ir vieglāk nekā atteikt un rakstīt ir patīkamāk nekā domāt, tāpēc e-pastā nosūtīju provizorisku "jā".
Aptuveni divdesmit gadu vecumā, domājot par rakstīšanu, spriedu, ka labākā mācību grāmata literatūrā ir bloknots ar tukšām lapām. Tu to nopērc, pieraksti pilnu, tad izmet un iegādājies nākamo, lai rakstītu jau mazliet labāk. Jau tad, protams, zināju, ka tā ir tikai viena no procesa daļām. Vēl vairāk ir jālasa – tolaik kā laba mēraukla šķita viena uzrakstīta grāmata uz simts starplaikā izlasītām –, ir jādzīvo, jājūt, un tas viss vēl jāpārdomā. Un vienlaikus jāturpina rakstīt un rediģēt.
Visās savās grāmatās un rakstos daudz vairāk laika esmu veltījis darbam ar manuskripta saturu un valodu nekā pirmās versijas uzrakstīšanai. Nebūt neesmu pārliecināts, ka tas vienmēr nācis par labu, tomēr ir grūti atturēties, kad jūti – kaut kas tur līdz galam nestrādā, bet varbūt vēl viena pārlasīšana un neliela paknibināšanās beidzot saliks visu pa plauktiņiem.
25. novembris
Jau pāris nedēļas esmu iegrimis Laura Bērziņa romāna rediģēšanā. Tas ir stāsts par līdzatkarīgām attiecībām, kur absurda spēle apvienojas ar psiholoģisko drāmu. Tieši šī spriedze starp diviem grūti savietojamiem žanriem mani ieintriģēja, kad Lauris atsūtīja romānu. Arī mūsu iepriekšējā sadarbība, kad rediģēju pāris viņa stāstus "Punctum", šķita abpusēji patīkama. Viņš novērtēja manus ieteikumus, un man likās, ka tekstā ieviestās pārmaiņas patiešām to uzlaboja. Reizēm tās aizveda stāstu mazliet citā virzienā, nekā biju iztēlojies, bet tas tikai liecina par autora līdzdomāšanu. Neviens cits tik labi nezina, kurp patiesībā ved stāsts vai grāmata. Un beigu beigās viss tiek publicēts ar autora vārdu, tāpēc nav jēgas vienkārši piekrist rediģējumiem vai ieteikumiem, ja tie maina kaut ko viņam būtisku.
Iespējams, tā ir rakstnieka, ne redaktora pieeja. Ar jebkuru tekstu es strādāju kā pats ar savu stāstu. Tikpat vieglu roku ierosinu pārtaisīt sākumu vai pierakstīt jaunu nodaļu, tāpat pārdomāju romāna pasauli brīvajā laikā, mēģinot saprast, kas tieši man neliek mieru, piemēram, galvenā tēla emocionālā lūzuma aprakstā un kā to varētu atrisināt.
Protams, lielākoties tas nav iespējams, jo rediģēšanai ir atvēlēts labi ja mēnesis, pirms grāmata jānodod korektoram, jāraksta atskaite, jāgatavo makets utt. Tad galvenokārt nākas strādāt ar teikumiem un rindkopām, labākajā gadījumā piedāvājot pārrakstīt kādu ainu vai izcelt interesantu detaļu. Par laimi, Laurim nav tik ļoti jāsteidzas, tāpēc komentārus rakstu vēl vairāk nekā parasti. "Varbūt šo ainu varētu izvērst un pārcelt nodaļas sākumā? Tā būtu loģiskāka saikne ar iepriekšējo nodaļu." "Šī ir forša detaļa, būtu labi, ja tā atbalsotos kaut kur romāna vidū un beigās." "Te man šķiet, ka esi aizgājis mazliet autopilotā – prasās kādu nelielu samezglojumu ainas vidū. Vai varbūt vari pamēģināt visu kārtīgi saīsināt, izņemot tās otro pusi, un tad jau redzēsim, kā izskatās." Par laimi, viņš to uztver adekvāti.
29. novembris
Vakar aizbraucu pie Henrika Eliasa Zēgnera, kurš rediģē manu topošo autobiogrāfisko grāmatu. Galvenokārt runājām par to, ko varētu izņemt, lai padarītu darbu tiešāku, iedarbīgāku. Ne visur esam vienisprātis, bet šādas diskusijas bieži vien ir darba vērtīgākā daļa. Atgriezies mājās un ticis galā ar meitas vakara rituāliem, apsēdos pie rakstāmgalda, lai pārskatītu sarunas laikā veiktās piezīmes un pārdomātu savas sajūtas – kāpēc man ir tik liela iekšēja pretestība ieteikumam izņemt dažus izdomātus, pat fantastiskus stāstus, kas teorētiski būtu loģisks risinājums, lai padarītu grāmatu viendabīgāku? Un kā tikt galā ar piņķerīgāko daļu – divām beigu esejām, kas lēkā no vienas tēmas pie citas, kur jaudīgas ainas mijas ar vājākām, bet kopējai kompozīcijai ne mazāk svarīgām?
Beigās uzrakstu dažus teikumus kā atbildi sev pašam uz pirmo jautājumu. Es nevaru patiesi stāstīt par savu pieredzi, ignorējot iztēli, sapņus, prāta rotaļas – visu to, kas nav autobiogrāfiskie fakti, taču ir neatņemama un bieži vien pat skaistākā ikdienas daļa. Cik kaila gan kļūtu dzīve, ja tā noritētu tikai dienasgaismas spuldžu kailajā skaidrībā?
Par valodas, stila rediģēšanu šoreiz neko daudz nerunājām, jo tas lielākoties ir tehnisks process, ko vieglāk risināt virtuālos komentāros un labojumos. Un šajā grāmatā es par to jūtos visnotaļ drošs. Te valoda nav diez ko stilizēta, tajā rakstīt man ir tikpat viegli kā elpot. Lai kā es savulaik cīnījos pret literārās valodas rāmjiem un pat mēģināju rakstīt savā Ziemeļvidzemes izloksnē cerībā uz dabiskāku izpausmi, tagad jau esmu to pieņēmis. Gana daudz esmu rakstījis, lai nebūtu citas iespējas.
3. decembris
Vēlreiz satikos ar Lauri, lai pārrunātu romāna otro pusi. Pirmajā lasīšanas reizē tā man šķiet koncentrētāka par sākumdaļu – stāstījums ir uzņēmis apgriezienus un dārdēdams virzās uz noslēgumu. Arī tagad tur īsti neredzu neko lieku, drīzāk gribas izvērst dažas ainas, lai piešķirtu lielāku spriedzi mierīgākajām nodaļām un mazinātu kontrastu ar nākamajām. Tāpēc galvenais darbs ir ar valodu, tās slīpēšanu.
Rediģējot klausos tekstā kā dziesmā, jo bieži vien vārdu izvēli un kārtību teikumā visvairāk nosaka konkrētā darba ritms, valodas plūdums. Vārds, kas izklausās pareizi, reizēm ir iederīgāks par to, kas precīzi atbilst iecerētajai domai, bet lasot nošķind kā zemē nomesta karote un izrauj no teksta. Pamanot šādus vārdus, vispirms mēģinu atrast kādu sinonīmu vai mazliet pārveidot secību, tomēr nereti varu tikai ieteikt pārrakstīt visu teikumu. Reizēm tas aizved ainu citā virzienā, jo jebkurš stāsts ir dzīva būtne ar savu gribu un mērķiem, tāpēc nereti vajag tikai ieklausīties tajā, lai atrastu piemērotāko formu.
Un, protams, ir arī tehniskais darbs ar valodu. Šai ziņā ļoti daudz esmu ieguvis no saviem redaktoriem, gan paša darbos, gan tulkojumos ejot cauri viņu ieteikumiem un kaitinoši bieži pārjautājot, kāpēc šeit ir jābūt tā. Šķiet, visvairāk esmu iemācījies par vārdu savstarpējo saistību – kā paskaidrojošie vārdi piegulst saviem saimniekiem, kā teksta skaidrību un precizitāti ietekmē to secība un vieta teikumā. Lai iegūtu šīs iemaņas, nepietiek ar rakstīšanu un lasīšanu vien, te patiešām vajadzīgas padziļinātas zināšanas par valodu. Un man reizēm joprojām nav skaidras atbildes, kā ir pareizi; pārāk daudz sanāk paļauties uz intuīciju – un, protams, uz korektoriem, kuru priekšā varu tikai noņemt cepuri. Man nav un laikam nekad nebūs pienācīgo zināšanu un uzmanības, lai darītu viņu darbu.
4. decembris
Vakar satiku arī Renāti Saulīti, ar kuras stāstiem biju strādājis "Punctum". Pirms dažām dienām viņa bija atsūtījusi pāris jaunus darbus, pie viena sakot, ka vēlas pievērsties rakstīšanai nopietnāk. Vakar tad parunājām gan par šiem stāstiem, gan literatūru kopumā. Ierosināju pieteikties "Literārajai Akadēmijai", izteicu savas domas, pie kā, manuprāt, stāstos ir jāpiestrādā, pastāstīju par dažādiem ceļiem pie pirmās grāmatas.
Lai gan man šķiet, ka pašam savas kļūdas ir vērtīgākais mācību materiāls, "profesionālo" rakstniecību bieži pavada īsti nepamatots noslēpumainības plīvurs. Liekas neticami, ka cilvēks var vienkārši izfantazēt visādus pekstiņus un tad kāds nolemj tos publicēt žurnālā vai grāmatā. Jābūt taču sertifikācijai un komisijām, kas spriež, vai šis autors ir gana nopietns, lai viņa sacerējumus liktu priekšā lasītājiem. Bet nē, viss ir vienlaikus vienkāršāk un sarežģītāk. Ir jāraksta, jāslīpē un jāsūta stāsti – un tad jau viss atkarīgs no darbu kvalitātes un dažnedažādām sakritībām.
Citās nozarēs šādas sarunas laikam sauc par mentoringu, bet literatūrā kā jebkurā mākslā viss notiek daudz neformālāk. Man arī nav iebildumu palīdzēt kaut nedaudz atvieglot šo ceļu – ja ne citādi, tad vismaz ar iedrošināšanu un paskaidrošanu, ka gaumes ir atšķirīgas, ka noraidījumi vai klusēšana nav jāuztver personīgi, ka galvenais ir turpināt strādāt un mēģināt rakstīt labāk. Galu galā redaktors reizēm ir arī audzinātājs vai mazliet zinošāks draugs, pie kura vērsties šaubu brīžos.
9. decembris
Pēdējās dienās nesanāca neko daudz pieķerties darbiem – mazliet apslimu, tad bija brīvdienas –, taču galvā visu laiku malās pagājušās nedēļas saruna ar Henriku un varianti, kā vēl uzlabot manu topošo grāmatu līdz nosacītajam 1. februāra termiņam. Vismaz ar beigu esejām esmu nonācis kādā nebūt skaidrībā, taču vienlaikus esmu sācis šaubīties par darba kopējo iespaidu. Brīžiem tas šķiet pārāk haotisks, nevienmērīgs, vienkārši bezgalīga muļļāšanās ap dažādām tēmām tā vietā, lai koncentrētos uz galveno – nez kāpēc neizdzēšamo svešuma sajūtu un tās saistību ar tēva lomu manā dzīvē pirms un pēc tēva nāves, pirms un pēc meitas piedzimšanas. No otras puses, jau no sākta gala biju iecerējis grāmatu kā pastaigu ar lasītāju pa savu iekšējo pasauli, un tādi pārgājieni vienmēr ved līkločiem, nereti atgriežoties pie iepriekš iemītajām takām.
Droši vien nebeigšu šaubīties par rakstīšanas gaitā veiktajām izvēlēm arī pēc tam, kad gala manuskripts būs iesniegts izdevējam. Visu ir iespējams izdarīt dažādos veidos, un bieži vien vairāki risinājumi ir vienlīdz labi, vienlīdz problemātiski. Te nespēj līdzēt neviens redaktors, jo rakstīšana ir vienpatīgs darbs, gala lēmumi vienmēr jāpieņem pašam.
Iespējams, tāpēc nekad neesmu spējis pārlasīt savas grāmatas pēc to iznākšanas. Jau pēc dažiem teikumiem atgriežas visas agrākās šaubas, turklāt pamanu arī jaunas nepilnības, sāku domāt – kāpēc es te nerakstīju citādi, vai tiešām man vajadzēja atstāt šo ainu, varbūt tomēr varēju ielikt to, kuru pēdējā brīdī izņēmu. Tie ir jautājumi iekšējam redaktoram, un viņa atbildes laika gaitā mainās līdz ar mani pašu. Tāpēc kādā brīdī tomēr ir jāpieliek punkts.
0