"Viņai tevis pietrūkst. Viņa lēkā augšā, lejā un brēc, kad ierauga sievieti otrā mājā aiz sētas. Tā sieviete mazliet līdzinās tev," tā vīrs raksta īsziņā sestdienas pēcpusdienā, kamēr esmu ierauta "Ģimenes telts" neskaitāmo pasākumu organizēšanas virpulī festivālā "Lampa". Viņus, savu ģimeni, esmu nobāzējusi "Dzeņos", netālu no Tūjas, skaistā un ērtā divstāvu mājā pie pašas jūras, ar plašu dārzu, šūpolēm un batutu. Bet viņi to vien dara, kā sūdzas par to, ka šajā nedēļā teju katru dienu agri aizbraucu un vēlu pārrodos.
Biju ieguldījusi daudz laika un plānošanas tajā, lai šis periods visiem būtu pēc iespējas mierīgāks un gludāks. Nopirku aukstumsomu, lai katru dienu promesot varētu uzglabāt un aizvest uz īrētajām mājām kādā tobrīd brīvā Latvijas Radio telpā atslaukto pienu, ko septiņus mēnešus vecajai meitiņai ēst nākamajā dienā. Biju izdomājusi, ka "Lampas" nedēļā, kad esmu Latvijā, varu taču paspēt arī trīs dienas izbraukāt uz Rīgu, lai ierakstītu daļu no raidieraksta "Normāla ģimene" otrās sezonas.
Manu veco niķi – katrā Latvijas apmeklējumā ieplānot tieši tik daudz lietu, cik kalendārā ir vietas, un ne kripatiņas mazāk – sāk kļūt aizvien neiespējamāk realizēt, ja vienādojumā ir jau divi mazi bērni. Izrādās, ka man ne tikai ir grūti noturēt vaļā acis, kārtējo rītu braucot pusotru stundu un cenšoties fokusēties uz audiogrāmatu (kad miegs sāk nākt pavisam traki, nākas ieslēgt skaļu mūziku), jo – kāds pārsteigums! – meitai es patiesībā nozīmēju krietni vairāk nekā tikai noteiktu piena daudzumu.
Jau pirmdienas, otrdienas un trešdienas vēlajos vakaros, kad pēc darba radio un ikvakara rituāliem ar ģimeni sāku atbildēt uz mūsu "Lampas" telts pasākumos iesaistīto ziņām, saņēmu no vīra drūmus skatienus (vēl viens spieķis riteņos – pat ja pati būšu savus darbus izdarījusi līdz "Lampas" nedēļai, tas nenozīmē, ka tos izdarīs arī pārējie). Bet pavisam traki kļuva ceturtdien, kad Cēsīs uzcēlām un iekārtojām mūsu telti – saņēmu ziņu, ka mazā bez manis neiet gulēt; viņa pat īsti neraud, vienkārši sēž un gaida mani.
Ceļā uz pagaidu mājām apraudājos, jo nezināju, ko iesākt turpmākās divas festivāla dienas, kad vakari būs daudz garāki. Atkal uzmācās sajūta, ka, cenšoties noorganizēt pasākumu un strādājot tik daudz, cik es to daru, kad mājās ir pāris mēnešus vecs zīdainis, nesanāk ne šis, ne tas. Otrdien, braucot uz Rīgu un stāvot pie sarkanās gaismas, pirmoreiz mūžā ar lielu kaunu uzrakstīju īsziņu ar lūgumu, vai varu savu ikmēneša (šo) sleju nosūtīt nākamajā nedēļā, kad ģimenei biju apsolījusi nestrādāt. Ar bažām domājot, kurā vēlajā vakarā uzrakstīt sleju, vēl tajā pašā dienā nosūtīju atvainošanās vēstules korporatīvajiem kolēģiem, lai signalizētu, ka mani joprojām interesē kopīgais projekts un vēlos tajā iesaistīties. Jutos cieši pārliecināta, ka esmu gan nekam nederīga māte, gan aizmāršīga darbiniece, kas neko nespēj izdarīt līdz galam. Vēl pirms ilgi gaidītā, mēnešiem plānotā un izsapņotā festivāla sākuma gandrīz gribējās, lai tas viss jau būtu aiz muguras.
Uzturēšanos Latvijā plānoju gandrīz tikpat intensīvi kā mūsu telts programmu: divas nedēļas, divas apmešanās vietas pie jūras, pirmā pēc iespējas tuvāk Rīgai un Cēsīm, otrā – Kurzemē. Sapratu, ka man ar jaunāko bērnu uz Latviju būtu daudz vieglāk atlidot: kā nekā "Ryanair" pāris reizes nedēļā piedāvā tiešo reisu Gdaņska–Rīga un Rīga–Gdaņska. Plānoju, kas jāņem līdzi: autosēdeklītis-groziņš, kas jānodod lidmašīnas bagāžā; lai pārvietotos lidostā, nepieciešama ķengursoma; ratiņi, lai gan arī iekļauti zīdaiņa biļetes cenā, ir pārlieku ekstravaganta bagāža, tātad jāatceras ielikt ziņu feisbukā, ka vēlos tos aizņemties uz vietas. Kurš mūs sagaidīs lidostā? Jāpajautā tētim, ja viņš vēl nebūs aizbraucis uz Kijivu. Kur paliksim tās pāris dienas, pirms būs pieejama mūsu noīrētā māja? Pie manas mammas Ogrē, jo "Ryanair" lidojums ir tikai ceturtdienās, tāpēc mēs ar mazo ierodamies četras dienas pirms vīra, dēla un auklītes. Un tā tālāk. Kaut kā tomēr iztiku bez ekseļa tabulas.
Kad bijām atlidojušas un ieradušās pie mammas, pēkšņi sajutu negaidītu mieru. Turpmākās pāris dienas šķita gandrīz kā brīvdienas – pavadīju daudz laika ar meitu, neuztraucoties par vecākā dēla greizsirdību, daudz palīdzēja mamma un viņas vīrs, gājām uz Daugavu peldēties. Svētdien, pirms mesties trauksmainajā pirmdienas plānā, uz pikniku mammas dārzā atbrauca bērnības draudzene, viņas meitiņa un mamma; pie īpašām atmiņām esmu noglabājusi to, kā draudzenes meitas izgudrotā spēlīte uz terases izvērsās spontānā jogas nodarbībā, kamēr mana meita jau bija aizmigusi ratiņos.
Pirmdienas rītā (biju izplānojusi, ka draudzene svētdien, braucot mājup, aizvedīs mani līdz Rīgai, kur tikšu pie mašīnas) ar iepriekšējā vakarā noīrēto auto un meitu braucu uz Rīgu, lai ar podkāsta kolēģiem pāris stundas pirms ieraksta pavadītu, to plānojot. Mamma bija apsolījusies pārķert mazo uz divām stundām. Šķita, ka nepārtraukti pārkrāmējos – te autosēdeklītis, te ķengursoma, te bērnu ratiņi, te jāskrien uz auto lietū, jāloka aizlienētie ratiņi, pie kuriem rokas nav pieradušas, jāliek iekšā, jāņem ārā, jāpievieno jaunā bankas karte "Mobilly" kontam, jāzvana noīrētās mājas saimniekam par ierašanās laiku, jāsaglabā radošai domāšanai piemērots prāta stāvoklis, jo otras iespējas ierakstīt podkāsta otrās sezonas komentāru sadaļu vairs nebūs. Bērns mašīnā neraud un brīnumainā kārtā noguļ gan visu ceļu no Ogres līdz Rīgai, gan no Rīgas līdz Tūjai, turklāt neiebilst, kad pa ceļam iebraucam gan "Neputna" galerijā, gan "Pētergaiļa" birojā, lai paķertu "Ģimenes telts" pasākumiem paredzētās grāmatas.
Taču pat dienās, kad esmu tik veiksmīgi noturējusies viļņa virspusē, ģimenes locekļi šķiet katrs savā veidā īgni par to, ka esam šeit un ka viņiem mans laiks jādala ar maniem labākajā gadījumā slikti apmaksātajiem projektiem. Paskatoties viņiem acīs, sametas kauns, un šķiet, ka nekas no tā nav bērnu un vīra nervu sistēmas pārbaudīšanas vērts. Cenšos sadusmoties par viņa komentāriem un mēģinājumiem panākt, lai mājās atgriežos kaut stundiņu ātrāk. Pie sevis domāju, ka mēs taču dzīvojam Polijā. Ja mēs dzīvotu Latvijā, man nevajadzētu visu darīt pa galvu, pa kaklu, sastūķējot miljonu darba pienākumu pāris dienās! Un viņi taču ir tik brīnišķīgā vietā! Un mums taču līdzi ir auklīte! Vai tad tā ir mana vaina, ka vīrs pārāk daudz rūpējas par to, lai viņai arī oficiālajā darba laikā būtu vieglāk, un tāpēc ir tik noguris?
Bet neviens no šiem loģiskajiem argumentiem nestrādā, un es jūtos vainīga – dēla priekšā, kurš saka, lai nenesu somu uz mašīnu, jo zina, ka tad, ja aiznesīšu, droši vien tūlīt braukšu prom; meitas priekšā, jo viņa saspringst jau brīdī, kad kurpju maisā meklēju īsto pāri (kā gan septiņos mēnešos var saprast jau tik daudz!); vīra priekšā, kurš nervozi gaida vakaru, kad meita, pa dienu īsta mieramika, visdrīzāk atkal neaizmigs, jo manas krūts vietā būs tikai plastmasas pudeles knupītis.
Lai dramatisko efektu pastiprinātu, pirmajā festivāla dienā divas stundas pirms mūsu telts pirmā pasākuma lietus gāž aumaļām un tek iekšā teltī. Jūtos nožēlojami un gandrīz jau sāku ticēt, ka šī šķietami garantētā izgāšanās ir man īpaši paredzēts likteņa sods par to, ka cenšos apvienot neapvienojamo. Saskatāmies ar kolēģi, kura festivāla plānošanas gaitā kļuvusi par draudzeni (kā nu ne, ja mēnešiem ilgi ikdienā apmainījāmies ar neskaitāmām ziņām un praktiskajām pa vidu sāka vīdēt emocionāli balss ieraksti); abas, šķiet, nolemjam neko neteikt un gatavoties tālāk ar cerību, ka līdz 12.00 lietus norims. 11.00 debesis ir jau puslīdz noskaidrojušās. 12.00 sāk pulcēties cilvēki, es uzdrošinos "Ģimenes telts" grāmatplauktā, kurš līdz tam bijis apklāts ar plēvi, sākt likt grāmatas.
Telts dzīvo grāmatplauktu, kurā mēs varētu likt gan sevis iemīļotās, gan ar dažādām telts diskusijām un pasākumiem saistītās grāmatas, gan aicināt autores, lai tās par savām grāmatām apmeklētājiem pastāsta pašas, es izsapņoju kādā pirmdienas rītā, uz lieveņa dzerot kafiju un lasot grāmatu pēc nesamērīgi grūtas nedēļas nogales, kurā dēls mūs bija nomocījis ar greizsirdības lēkmēm un dusmām. Man bija nepilna stunda, pirms ķerties pie nedēļas darbiem, spīdēja saule, un es nolēmu, ka gribu to, cik ļoti manu pašsajūtu tajā brīdī uzlabo iespēja palasīt grāmatu, nodot tālāk interesantā veidā. Un, lai gan brīžiem mani pārņēma bažas, ka milzīgā "Latvijas Finiera" konstrukcija, ko kolēģes tētim nācās vest īrētā piekabē un skrūvēt kopā, iespējams, būs vajadzīga tikai man pašai, tā tomēr nebija.
Dzīvais grāmatplaukts, no kura vairākkārt pēkšņi uznākuša lietus dēļ nācās panikā raut ārā grāmatas vai censties plauktu ietīstīt telts sienā, kļuva par "Ģimenes telts" epicentru. Tā atrašanās tuvu skatuvei izrādījās veiksmīgs socializācijas triks – tie, kas nevēlējās uzreiz uzņemties saistības un sēsties klausīties diskusiju, varēja neuzkrītoši pieslīdēt pie plaukta, pašķirstīt grāmatas un ar vienu ausi paklausīties runātājos; bieži vien viņi palika pie mums ilgāk. Brīvajos (ha-ha) brīžos es varēju nodarboties ar savu otro mīļāko lietu aiz grāmatu lasīšanas – runāt par grāmatām. Brīdī, kad pamanīju, ka pufā vismaz pusstundu sēž kāds vīrietis un aizrautīgi lasa manu Adrienes Ričas neskaitāmām līmlapiņām izraibināto "No sievietes dzimis" eksemplāru, noticēju, ka reizēm mana "sievietes intuīcija" darbojas pavisam neslikti.
Festivāla otrajā dienā sarunājām, ka vīrs ar mazo vakarā atbrauks pie manis – es viņu pabarošu, kopā visu novāksim, un gan jau viņa aizmigs atceļā mašīnā. Gāja labi – gan mums, festivāla komandai, gan pēc tam mums, nogurušajai ģimenei –, un sajūta, ka esmu nekam nederīga māte, kas iesaistās laikietilpīgos, nervus dedzinošos un nevienam nevajadzīgos, praktiski neapmaksātos projektos, uz mirkli atkāpās. Šobrīd, jau labu laiku pēc pusnakts, pēcfestivāla nedēļas otrdienā, sēžot jau nākamās pagaidu un bērniem slikti piemērotās īres mājas virtuvē, lieku punktu šai ar vainas apziņu par vēlu uzrakstītajai slejai, kuras mācība laikam ir: it can’t rain all the time.
0