1. septembrī visām meitenēm vajadzēja baltas zeķubikses, kuras dabūt nemaz nebija tik viegli. Pelēkās un kakao piena plēves brūnās bija domātas ikdienai. Fotogrāfijā skatos uz trim klases meitenēm, mums visām ir pelēkās. Mūsu mātes tātad nav bijušas uzdevumu augstumos, lai izrautu baltās zeķubikses no rokām kādām citām mātēm. Vēl trim citām klases meitenēm ir tādas pašas kurpes kā man. Uz mana pirmā skolas portfeļa ir runcis zābakos, arī tādu portfeļu skolā bija daudz. Tie bija padomju laiki, partijas ģenerālsekretāri nebija vēl sākuši mirt ar paredzamu regularitāti, dāvājot mums sērīgas skolas brīvdienas.
Uz skolu mani palaida sešu gadu vecumā, jo dzimšanas diena man ir decembra beigās. Es nezinu, kā tēvs apvārdoja skolas direktoru uzvārdā Rīts, kurš atgādināja Andreja Upīša pieminekli vairāk nekā rakstnieks pats. Teikas 36. vidusskola bija rajona skola, bet manā gadā bija sadzimis tik daudz bērnu, ka man nācās mācīties otrajā maiņā. Pirmā stunda sākās 13.00, kas nozīmē, ka ziemā mēs sauli vispār neredzējām. Bet kurš gan tolaik redzēja?
Uz pirmo skolas dienu vectētiņš Fricis mums atstiepa asteres no sava Lucavsalas dārziņa. Asteres ir neglītākās puķes Latvijā, tikko vāzē ieliktas, tās jau smird pēc mazmājiņas Zvejnieksvētkos un izskatās pēc noplukušiem pasteļkrāsas pūdeļiem. Mums nekad nebija uz skolu jānes gladiolas, tikai plušķainās asteres. Tagad gan domāju, ka tas nebija tāpēc, ka vecāki ienīda skolotājas, vectētiņam Fricim vispār pie sienas bija melns pastelis ar mākslinieciski uzzīmētām asterēm. Tagad asteres man uzdzen veclaicīgu sentimentu, bet uz Dabas muzeja rudens izstādi, lai tās aplūkotu, es gluži neietu.
Mācības otrajā maiņā nozīmēja to, ka mamma termosā atstāja saldu tēju, reizēm termosā bija zupa vai kotletes, kuras jāizkrata laukā. Uz skolu mēs vilkāmies ar Kristīni, man bija adītas ziemas bikses, kuras aplipa ar sniega kunkuļiem. Mēs rāpāmies pa sniega kaudzēm tuvāk koka galotnei, tad iegāzāmies dziļi iekšā un izvandījām sētnieku savilktās sniega gubiņas. Vienus melus mūsu jaukajai klases audzinātājai Zelmai Slavietei es ar kaunu atceros. Mēs nokavējām stundu sākumu. Es teicu, ka man mājās apstājies pulkstenis. "Un Kristīnei arī apstājās pulkstenis?" Jā, mēs abas atbildējām. Man joprojām ir neērti, ka mūs tik viegli atmaskoja. Mēs arī izskatījāmies visai slapjas un no sala sārtiem vaigiem.
Otrā maiņa nozīmēja arī to, ka bizes uz skolu man bija jāpin pašai, tās nekad nebija vienā augstumā. Es ļoti gribēju lielas un spožas bantes kā krievu meitenēm, bet ikdienā skolā drīkstēja nēsāt zilas un brūnas, svētkos – baltas. Bet tādu milzu zefīru, kādi bija uz galvas krievu skolas meitenēm, nebija nevienai. Nebija arī balto priekšautu ar rišiņām. Pirmajās pāris klasēs skolas forma bija indīgi zils sarafāns ar strīpainu blūzi un atoma shēmu uz piedurknes. Tad ieviesa indīgi zilas kleitas, kurām mums pašām līdz apnikumam bija jāšuj klāt baltas apkaklītes.
No mūsdienu skolas es neko daudz vairs nesaprotu. Nav vairs fizkultūras, ir sports, nav zīmēšanas – ir vizuālā māksla. Tagad "darbmācība" vairs nav pat "mājturība", bet saucas "dizains un tehnoloģijas". Mūsu dizains bija zupa izdobtā karašā, kuru aprija klases zēni, un visādi krustdūrieni un baltie darbi, pussaules griezuma svārki un slīpais diegs. To visu vadīja Teikas galvenā Burkā kundze – skolotāja Ozola. Es nezinu, vai viņa bija kaucmindiete, bet, spriežot pēc pašadītajām, smalkajām jakām, mierīgi varēja būt. Skolotāju vārdus es vispār vairs neatceros, tikai uzvārdus, jo vārdos jau tāpat nevienu nesauca.
Botānikas skolotāja ar vācisku uzvārdu Gebauere lika smuki pārzīmēt auglenīcas, pasvītrot visu ar krāsainiem flomasteriem un pārējo laiku pārstāstīja mums ulmaņlaiku lubu romānus, tas bija brīnišķīgi. Vienīgais, kas man nepatika – ja puikas mani raustīja aiz bizēm, tad vainīga biju es, jo koķetēju. Kaut gan gribēju sist! Literatūru mācīja skolotāja Eglīte, kura jau Atmodas laikā mums iemācīja Tēvreizi un vienreiz apraudājās pie Imanta Ziedoņa dzejoļa.
Jau pirmajā klasē es pārrados no skolas ar zilu aci: sakāvos ar Mareku, kurš man iekrāva ar pāraujamo apavu somu. Acs pat nebija zila, bet lillīgi melna, un Mareks nāca pie manis ciemos ar mandarīniem un vecmāmiņu. Bija vairāki puikas, kurus audzināja tikai vecmāmiņas, bija arī tādi, kas klasē sēdēja otro gadu un visus sita, bet tas nelikās dīvaini. Klasē bija arī četri Jāņi, trīs Ilzes un trīs (vai četras?) Kristīnes, māsas klasē bija četras Ivetas. Vecākiem acīmredzot bija beigusies jebkāda fantāzija, labi, ka bērnus vienkārši nenumurēja.
Lieta, no kuras ir pasargāti mūsdienu skolēni, ir dabas mācības laikapstākļu kalendārs. Tas bija jāuzrāda mēneša beigās. Kurš no mums to reizi dienā aizpildīja? Domāju, ka neviens. Ja tos salīdzinātu, katru dienu ir bijis mainīgs mākoņu daudzums, kur pusi kvadrāta ir saule, otrā zils mākonis un katru trešo dienu sniga vai lija. Tad vēl bija jāizgudro temperatūra.
Vēl viena stunda, kuras dēļ bērniem skolā nav jāraud rūgtas asaras, ir glītrakstīšana. Sākumā mums ļāva rakstīt tikai ar zīmuli, pildspalva bija jānopelna ar prasmīgu un glītu rokrakstu. Tā bija mokoša pieredze, kas lika atskatīties uz bērnudārza gadiem ar maigām jūtām. Tur bija Veronikas audzinātāja, viņai zem kaprona zeķēm bija garas, melnas spalvas, un tas vēl neskaitījās valstiski estētisks pārkāpums. Bērnudārzā "Sprīdītis" audzinātājas Baiba un Mudīte mācīja mūs lasīt un skaitīt un par mūsu vecākiem zināja pārāk daudz, jo bērni ir lielākas klaču bābas par tantiņām uz pagalma soliņa.
Teikas skolā staltā skolotāja Sakārņa uzraudzībā skrēja krosus un slēpoja Biķernieku mežā, kas tolaik bija galvenā virinātāju un kratītāju salidojuma vieta. Tiem garām skrējām ar maksimālo ātrumu, labojot paši savus personīgos rekordus. Tagad Teikas vidusskolai ir pašai sava sporta zāle. Skola bija celta pēc tipiska staļinlaika projekta, turklāt tā, lai kara gadījumā sporta zālē būtu operāciju zāle vai hospitālis. Gaiteņos bija smaržīgs parkets, un starpbrīžos mums bija jāstaigā pa to uz riņķi. Kā cietumniekiem īsā brīvsolī.
Visus skolas gadus, kopš tur mācījos, Teikas skolai solīja piebūvi, bet tādas nebija. Basketbolu un tautasbumbu spēlējām uz asfalta, ceļgali bija noskrāpēti ar iespaidīgām krevelēm. Skolas galā bija ābeļdārzs, kur lielie zēni pīpēja. Tur vienmēr smaržoja pēc saldām bulciņām, jo blakus bija kaut kāda ceptuve vai ēdnīca "Argo".
Vēl mēs nedrīkstējām izvēlēties svešvalodas, pusklase līdz burtam O vai P bija "vācieši", bet pārējie – "angļi". Manā gadā, par laimi, iekrita "angļi", bet brālis bija "vācietis". Kamēr mana ulmaņlaika oma bija dzīva, viņa varēja ar vācu valodu palīdzēt, bet pēc tam brālis jau patstāvīgi varēja saņemt divniekus.
Vienreiz pie mums atsūtīja angļu valodas studenti – praktikanti –, un viņa mums iemācīja Boba Dilana dziesmu par dziesmu "Like a Rolling Stone". Tikai tie, kuri vēl paspējuši iet padomju skolā, sapratīs, cik tas bija neparasti un skaisti, mums tas bija nekad nedzirdēts gabals, kuru es ar teicamnieces rūpību tulkoju un mācījos no galvas. Tad praktikante ar visām savām dziesmām no skolas pazuda.
Pirmo triju klašu audzinātāju Zelmu Slavieti mēs patiešām mīlējām un cienījām, ik gadu gājām viņu sveikt Skolotāju dienā. Kopā gājām arī uz viņas bērēm, kas daudziem no mums bija pirmais lielais zaudējums. Jo skolotāji taču ir mūžīgi. Manā galvā dzīva ir gan mācību pārzine, stingrā un taisnīgā Vētra, gan fizikas skolotājs ar iesauku Līķis, kam piederēja milzīga kaktusu kolekcija. Man vispār likās, ka skolotāji dzīvo skolā, turpat kaut kur aiz tāfeles uzlādējas un turpina mūs mācīt. Satikt skolotāju uz ielas bija kā satikt kosmonautu, aiz kura velkas izpletnis, – nav gluži neiespējami, bet tomēr tā nav ikdiena. Man šķiet, ka vēstures skolotāja Krūmiņa joprojām kaut kur māca savu klasi, pa naktīm tīra Teikas skolu, lai savilktu galus kopā, un nekad nesūdzas par asterēm Zinību dienā.
0