Pavasarī atkal atvēlies aizgājēju vilnis, šķiet, ka cilvēki steidzas pamest šo zemi, lai atbrīvotu vietu gājputniem un pienenēm. Šī raksta nobeigumā jūs atradīsiet vislabākos bēru padomus un arī dažus piemērus bēru mielasta runām, kuras jums vai jūsu draugiem un tuviniekiem pavisam noteikti noderēs, bet labāk cerēsim, ka ne vai vismaz ne šogad.
Pirms vairāk nekā 40 dienām scenogrāfs un režisors Viktors Jansons devās prom aiz mūžības kulisēm. Ņemot vērā, cik daudz negantu lietu viņš runāja par Aspaziju, gribētos domāt, ka dzejniece skatuves mākslinieku sagaidīja ar pļauku, bet pēc tam viņi izdzēra kādu graķīti un atklāja, ka Viktors par viņu ir domājis visu dzīvi. Viktora bēres man lika domāt par to, cik grūti ir bēdu un sēru nomāktam cilvēkam organizēt savu pēdējo uznācienu, bet šoreiz viss bija izdevies. Jansona studenti un draugi sabrauca uz Alojas Kristus Dzimšanas baznīcu, kurā joprojām nav elektrības. Kāds pirms bērēm bija kāpelējis pie baznīcas griestiem un aizdedzinājis žuburotajā svečturī dučiem sveču. Sveces bija cilvēkiem rokās, katrai apkārt kā līgavai plīvoja balta papīra aproce. Aizgājējs patiešām gulēja zārkā kā dzīvs ar Ziemeļnieka cepuri galvā, bārda bija skaisti saķemmēta. Reizēm ir tā, ka mirušais zārkā izskatās svešāds un bāls kā marles aizkars, bet te likās: mēs pabeigsim dziedāt un viņš baznīcā piecelsies sēdus un liks ieliet "špuhtelīti", tā Jansons sauca šnabi.
Reiz, senos laikos, ar to es domāju XIX gs. vidu, Alojā bija liela pareizticīgo draudze, vairāk nekā pustūkstotis dvēseļu. Koka dievnama vietā no Ziemeļvidzemes laukakmeņiem dievlūdzējiem uzcēla pamatīgu ēku. Šajā baznīcā Viktors tika kristīts, un no šīs viņš vēlējās tikt izvadīts. Apļa kompozīcija. Kāda Jansona studente skumīgi teica: "Tik žēl, ka mēs viņu atstājam nekurienes vidū." Baidos, ka tas ir rīdzinieka skatījums, kuram Alojas iedzīvotāji galīgi nepiekristu. Viņiem ir kafejnīca un viesu nams "Mieriņš", kur var vienlīdz labi rīkot gan bēru mielastus, gan izvadīšanu pensijā. Bēru dienā kafejnīcā bija pilns ar alojiešiem, kas sanākuši uz pusdienām – ne tāpēc, ka kāds būtu nomiris, bet vienkārši, lai paēstu zupu un otro. Vēl tur var iegādāties Alojas kartupeļu cieti, kas lieti noder gan par piemiņu, gan ķīselim. Nekur citur nesniga, bet Puikulē un Alojā todien sniga, vecajos pareizticīgo kapos, kas izskatās pēc aizaugušas birztalas, visur ziedēja sniegpulksteņi. No zemes spraucās padomju laikos nozāģētie krusti. Žoga te nav, bet vārtu vietā stāv etnogrāfiska sasvērusies koka guļbaļķu būdiņa bez loga, bez durvju, caur to ienāc kapsētā. Mēs gājām pa dubļainu ceļu, sniga slapjš sniegs, te būtu lieti noderējušas galošas, smalkie zābaki ar katru soli tapa mazāk smalki. Priesteris dziedāja par Dieva kalpu Viktoru un mūža mieru. Pie izraktā kapa bija zārkam līdzīgs smilšu krāvums asiem stūriem, kas noskaņoja pēdējai izrādei. Tas bija izdekorēts ar egļu skuju zariņiem, kuros gādīga roka bija saspraudusi dzeltenas puķītes. Esmu bijusi daudzās bērēs, bet šādu perfekcionismu nekad nebiju redzējusi. Vienmēr ir skujas un mazas nocirstas eglītes, kas nepiedzīvos Ziemassvētkus, bet te kāds kā mandalu izbēris māllēpes, kuras tāpat iemetīs aukstā kapā. Gaistošs skaistums, kura tūlīt vairs nebūs. Izraktajā bedrē lija zaļš skuju ūdenskritums, bet uz neliela plauktiņa kapa iekšpusē dega divas sveces. Tas šķita skaisti un neizprotami. Reiz Krimuldā, dziedot bērēs un atkāpjoties no viena kapa, iekritu otrā, svaigi izraktā. Ar to es gribētu teikt, ka kapus esmu redzējusi daudz, vienu arī no iekšpuses, bet aizdegtas sveces uz plauktiņa redzēju pirmoreiz. Tad divi jaunekļi melnā, stalti kā erceni, lāpstas izslējuši, piedāvāja katram iemest trīs smilšu saujas. Arī apbedīšanas kantori, kuru viņi pārstāvēja, sauca "Trīs saujas smilšu". Šī nav reklāmas pauze, bet viņiem es patiešām dotu piecas smilšu saujas – augstākais sniegums. Pēc pēdējā āmen atskanēja tautas dziesmas Zemes mātei. Vakarā LMA Scenogrāfijas nodaļā notika atvadas, runāja un raudāja studenti, viens Reinis cepa pankūkas, otrs – teica runu skolotājam, daži pieminēja Jansona īpašos vārdus, kuri Rīgā šķiet Viktora paša izdomāti, bet patiesībā nāk no Vidzemes igauņu gala. Piecēlās kuratore Ieva un atzinās, ka pati ir kļuvusi par Viktoru Jansonu, kaut reiz ar viņu sīvi strīdējusies. Kāda studente ilgi ciešas un tad nevar vairs klusēt. Viņa atzīstas, ka akadēmijā Jansons bijis, teikšu Raiņa vārdiem, Pretnis. Ja citi pasniedzēji teikuši, ka te viss draņķīgi un nekam neder, Jansons teicis, ka te ir, ar ko strādāt, un ideju var pavērst pavisam citādi. Reizēm bijis otrādi – visiem patīk, bet Jansonkungs skatē apgalvo, ka šitas darbs ir "putraimains" un neturas kopā. Pēc bēru mielasta bieži ir tā, ka gribētos nelaiķim piezvanīt un pastāstīt, cik labas sanākušas bēres, un tikai tad attopies, ka tagad sakari jāuztur kādā citā veidā.
Vislabākie padomi bērēm, kas pārsvarā domāti rīdziniekiem
- Ja esat atbildīgs par bērēm, tad uzreiz pēc sēru ziņas saņemšanas pie pirmās iespējas zvaniet uz Rīgas Krematoriju, lai sarunātu bēru laiku Lielajā zālē. Arī tad, ja nevienu nevajag kremēt, bet tikai izvadīt. Cilvēki mirst daudz un bieži, tāpēc saņemiet sevi kulakā vai palūdziet kādam, kurš nav izplūdis asarās, to izdarīt. Dokumentus varēsiet iet kārtot pēc tam, bet bēru laiks uzreiz jāpiesaka, citādi jums tiks otrdiena 10:00, kad neviens netiek. Tie, kas nav rīdzinieki (vairums Latvijas) un kuri plāno izvadīšanu no baznīcas vai citām kapličām, to var ignorēt. Mācītājus var sarunāt, piezvanot uz baznīcu, bet jums jāmāk atbildēt uz jautājumu, vai aizgājējs ir kristīts un kurā ticībā.
- Kad bēru laiks ir pieteikts, var izelpot, paraudāt, uzpīpēt, mierināt tuviniekus, bet pienāks brīdis, kad ar miršanas apliecību jums būs jādodas uz krematorijas kantori, lai pasūtītu ceremoniju. Jums prasīs – vīrietis vai sieviete, bet tas nav par jums vai nelaiķi, ar to ir domāts izvadītāja un ceremonijmeistara dzimums. Te jums būs jāizvēlas zārks, urna, sveces, seģenes un mūzika (žēlīga flauta, sirdi plosošs čells vai samtains saksofons, kas tā patika opapam). Padomājiet par dziesmām, bet viegli tas nebūs. Mēs vectēvam pasūtījām akordeonu, kuru viņš visu mūžu bija spēlējis, un izvēlējāmies viņa mīļākās dziesmas, kas puslīdz iederētos bērēs. Es biju pat uzrakstījusi runu un nolasīju to sev divpadsmit reižu priekšā, lai tā apniktu un negribētos raudāt. Viss bija saplānots. Bet tad, tieši pirms mana iznāciena, atskanēja "Kā lai šonakt vienaldzīgi klusē…", kuru atceros tēva un vectēva balsīs ar nolāpīto akordeonu. Izskanot pēdējam pantiņam, sapratu, ka dziesma ir tieši par nāvi, un tam es nebiju gatava:
"Tālas zvaigznes zilu gaismu laista,
Man līdz rozēm tomēr nenokļūt,
Kā gan var tik velnišķīgi skaista
Un tik bezdievīgi salta būt."
- Par ceremonijmeistara dzimumu. Var gadīties tā, ka jūs pasūtāt vīrieti, bet dabūjat sievieti. Neviens no tā nav pasargāts, te es ieteiktu tomēr turēt atvērtu sirdi. Arī izvadītāji mēdz slimot un pat nomirt. Lai kāds no ģimenes vai draugiem uzraksta par aizgājēju kaut ko normālu, citādi jūs dabūsiet sentimentālus tekstus, kur kādam kar šūpuli ābelē, viens otram dāvina bērnus un izrādās, ka "abu starpā uzplauka mīlestība mūža garumā", bet jūsu šķirtie vecāki joprojām ir laimīgi precējušies, kamēr otrā sieva — aizmirsta. Šis padoms nederēs visiem, bet, ja vien varat paši norunāt svarīgāko vai to uzrakstīt un iedot izlasīt kādam ar skaņu balsi, tas būs labāk par visām dzejām, kuras regulāri bēru apmeklētāji jau mazliet zina no galvas. Izvadītāji tāpat noderēs, jo bēru apjukumā ne vienmēr kāds atcerēsies pateikt, kad un kur jāliek puķes, kur stāv zārka vāks, ka jādod pēdējā iespēja atvadīties arī tiem, kas atnākuši vēlāk. Reiz man bērēs kāds pačukstēja, ka vajag aizgājēju uz pieres noskūpstīt, citādi nelaiķis rādīsies sapņos. Nedariet tā.
- Puķes. Reizēm visi zina, kādi ziedi patika aizgājējam – sarkanas rozes, vizbulītes vai frēzijas, bet biežāk tāpat nesīs baltas kallas. Kādreiz tās bija kāzu un bēru puķes, bet te laikam kapi ir uzvarējuši. Ja aizgājēju kremē, tuvinieki lūdz nenest lielus pušķus un vainagus. Ģimenei es teiktu – nesiet vien vainagus, jo tie izgrezno vientuļo zārku uz pjedestāla. Puķes un vainagus vienmēr var aiznest uz tuvinieku kapiem, nolikt pie Raiņa pieminekļa vai pie mātes Latvijas kājām. Ziedu klēpjus var iekraut automašīnās un pēc bēru mielasta izkaisīt Daugavā vai nolikt pie Brīvības pieminekļa, jūs jau labāk zināsiet, kas jūsu draugam vai tuviniekam bijis svarīgāks. Bet padomājiet par to pirms bērēm, lai nav jāstāv kā apjukušiem puķu tirgotājiem, kas mēģina notirgot ziedus nākamo bēru viesiem.
- Ja vien neesat tuvs radinieks, kuram jāstāv tuvu pie zārka, uz ceremonijas beigām jūs drīkstat atkāpties telpas dziļumā, lai nebūtu jāskatās, kā tas ar liftu nolaižas uz pagrabstāvu. Ne tur trīs smilšu saujas, ne īsta nobeiguma. Nav patīkama doma, ka pēc visām sirsnīgajām runām un asarām zārks pagrabā gaida savu rindu uz krāsni. Pelnu urnu jūs saņemsiet pēc pāris dienām, tā ir melna, metāliska ciba ar vāku, līdzīgu kā kafijas bundžai "Liepāja". Iekšā uz keramikas plāksnes ir uzrakstīti aizgājēja dati. Urnu paredzēts apglabāt. Ja plānojat izkaisīt pelnus, tad nevienam daudz par to nestāstiet. Tāpat urnu vajadzētu ierakt zemē, nemetiet to jūrā vai upē, citādi jūs nobaidīsiet atpūtniekus, kuri nebūs gatavojušies sastapties ar jūsu opapu tieši šādā veidolā.
- Bēru mielasts var nebūt pie galda. Te es nerunāju par bērēm, uz kurām reiz biju Mazsalacā, – mūs cienāja ar pīrāgiem no groza bagāžniekā, vīns un degvīns bija saliets plastmasas glāzēs uz automašīnas kapota. Arī tā, protams, var. Neviens te nav nekāds oligarhs. Tikko biju Vijas bērēs, kur cilvēki sēdēja uz terases un sarunājās, dzēra vīnu un teica atvadu runas. Tās bija rūpīgi uzrakstītas, lai runājot no tām viegli atkāptos un atcerētos citas būtiskas lietas. Ja vecmamma jums ir atstājusi labāko Valmieras salātu recepti vai vienmēr cepusi drumstalu plātsmaizes, ir vērts ar tādām pacienāt bēru viesus un veļus. Visdrīzāk jums nesanāks, kaut kā pietrūks, plātsmaize piedegs, un tas vēlreiz atgādinās, cik tomēr apdāvināta un svarīga šī jaukā sieviete bijusi jūsu dzīvē. Vai arī to, ka vajadzēja tomēr receptes nedaudz rūpīgāk pierakstīt. Palūdziet tos, kuri bija svarīgi aizgājēja dzīvē, pateikt pāris vārdu. Ticiet man, ka pēc brīža jūs būsiet savācis diezgan leģendāru atmiņu krājumu. Tieši bērēs viesi atceras neprātīgākos un aizkustinošākos stāstus un, jo vairāk iedzer, jo vairāk atceras. Labākie no tiem sākas ar teikumu, ka "šo solīju nekad nevienam nestāstīt, bet ko nu vairs". Diemžēl dažus stāstus "par to vienu reizi kopmītnēs" jūs pēc tam gribēsiet aizmirst, bet tas vairs nebūs iespējams. Dzīve ir ciešanas, un neviens jums nav solījis jautru un bezbēdīgu bēru mielastu.
- Neatstājiet tuviniekus un draugus pēc bērēm vienus. Ja jums tam nav spēka, sameklējiet kādu dežurantu, kurš ir sirsnīgs un stiprs. Nākamajā dienā aizejiet ciemos, pierakstiet vismaz dažus no bērēs dzirdētajiem stāstiem, kurus varēsiet izlasīt tieši pēc gada, aizdedzot piemiņas sveci.
Dažus stāstus esmu pierakstījusi, tie jums nenoderēs, bet jums pavisam noteikti būs citi un labāki.
Tēvs ar brāli Čiekurkalna tirgū par lielu naudu nopirka mammai uz dzimšanas dienu mazu, pelēku šķirnes pūdeļa kucēnu. Aizveda mazo pūciņu uz laukiem. Kad abi pēc pāris mēnešiem atbrauca ciemos, pretī skrēja plušķains teliņš, tāds pinkains krancis ar garām kājām, kas vispār neizskatījās pēc pūdeļa. Viņu sauca Čižiks. Mamma suni jau bija iemīlējusi, atpakaļ nedeva. Brāļi devās uz Čiekurkalna tirgu atrast krāpnieku un atriebties, bet gandrīz nopirka vēl vienu pūdeli.
Tēvs neēda rosolu, jo reiz bija kāzās redzējis, kā no bļodas sākumā paēd suns un tad to nes viesiem. Viņš bija drusku tāds kā angļu lords, izvēlīgs. Vispār es atceros, ka pēdējos Ziemassvētkos māsas rosolu viņš ēda gan, varbūt beidzot bija aizmirsis par siekalaino suni.
Tēvs reiz Majoru stacijā izlēja portfelī etiķi un mums atdeva zaļus, apsūbējušus rubļus, lai nopucējam tos ar jūrmalas smiltīm. Mēs berzām un berzām, rubļi mirdzēja kā ordeņi, un tos pat bija žēl atdot saldējuma pārdevējai. Varbūt viņš gribēja mums iemācīt, ka no naudas šķirties nemaz nav tik viegli?
Kad mēs ar māsu smagi slimojām, tēvs atveda mums kasti ar banāniem. To es skaidri atceros, jo banānus redzēju pirmo reizi. Es paslēpos aiz dīvāna, banāni bija pretīgi, un no tādiem varēja saslimt tikai vēl vairāk.
(Šis ieraksts kaut ko izteiks tikai veciem cilvēkiem.) Kādreiz es domāju, ka mans tēvs ir estrādes dziedātājs Ļevs Ļeščenko. To es nopietnu seju stāstīju arī dārziņā. Precizēšu: tāda Ļeva Ļeščenko vispār nebija, pa televizoru visu laiku dziedāja mans tēvs. Viņi abi tolaik izskatījās nepiedodami līdzīgi. Tikko uzzināju, ka dziedātājs ar manu tēvu dzimis vienā gadā un joprojām ir dzīvs. Gribētos, lai būtu bijis otrādi.
Tēva draugs pastāstīja, kāda viņam bijusi kategorija boksā, atcerējās par kautiņiem zaļumballēs ar vai pret septiņiem brāļiem Tomsoniem. Tad viņš piebilda, ka mans tēvs esot teicis – "es situ tikai divreiz: vienreiz pa seju, otrreiz pa zārka vāku". Nekad nebiju dzirdējusi tēvu tā sakām, bet tas pavisam noteikti bija cienījams noslēgums bēru mielastam.
Vēl labāk par šo neaizmirstamo citātu bija tas, ka bēru dienas beigās mēs ar brāli un māsu varējām kopā aiziet uz krogu, kur mūs gaidīja draugi. Bija sajūta, ka pirmo reizi varu iznirt un ieelpot vēso gaisu, pēc tam kad visu dienu esi pēries kā noraudājies sams duļķainā upē, pinies ūdenszālēs un gandrīz noslīcis, kas zivīm nav pārāk raksturīgi. Izrādās, tepat ir bijis krasts, beidzot drīkst izrāpties laukā no ūdens un atcerēties, ka brālim vispār šodien bija dzimšanas diena.
0