Uz Brīvdabas muzeja gadatirgu pilnīgi noteikti devās vairāk cilvēku, nekā balsoja vēlēšanās. Es turp braucu ar miesīgo māti meklēt sklandraušus, intervēt viņu par gejiem padomju laikos un atrast kādu spriguli, lai kapātu mežā papardes, tā izliekot bezspēcīgās dusmas par Rīgas domes vēlēšanu rezultātiem. Spriguļus neatradu un visdrīzāk ar tādu parikti es sadauzītu sev muguru, tur tomēr vajadzīga zināma izveicība un ritma izjūta, ko man ne Laima, ne Kārta šūpulī nav ielikusi. No mammas es gribēju zināt, vai padomju laikos varēja viegli atšifrēt, kurš ir gejs un kurš ne (piemēram, ja kāds vīrietis arī augustā Rīgas centrā staigāja ar smalki apliktu šalli vai mācēja gatavot ko vairāk par cīsiņiem).
Ja godīgi, apsvēru šo rakstu nenodot, jo arī man nestrādā ne skeneris, ne galva, bet mana sejas izteiksme kopš sestdienas pusnakts ir tāda pati kā Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas vēlēšanu iecirkņa vadītājai, kura LTV tiešraidē izskatījās kā visi tie krietnie zvejnieki, kas "Nāves ēnā" palika uz ledus gabala bez mazākās iespējas tikt pie zirga asinīm un izgulēties.
Lai nokļūtu Brīvdabas muzejā, ir ilgi jākratās 31. trolejbusā, kurā arī paģībušie brauc stalti kā priedes, jo viņus notur līdzpilsoņu ciešais atbalsts. Šis tveicīgais akvārijs uz riteņiem mūs ved garām tieši tādai pašai stikla kastei, kas aizvizina pasažierus prom no gadatirgus biežņas. Nedomāju, ka tur kaut viena piparkūka paliek nesalauzta, bet tiem, kas cieši piespiesti pie durvīm, varētu līdzēt tikai griķu spilveni ar spēka rakstiem. Jau vienā no pirmajām amatnieku teltīm mūs sagaida īstenie sklandrauši no Jūrkalnes. Lepna kundze saka: viņai esot burkān’ zapt’ a’ krizdolēm. Vai rīdzinieki saprot, kas ir krizdoles? "Es viņem sak’, bet viš stāv un nesaprot!" Mums ģimenē nebija ērkšķogu — mammai bija krizdoles, tēvam stiķenes. Principā man jau gadatirgus ir noticis, un es varētu iet mājās, bet vajag nedaudz atgūties no "Rīgas satiksmes" šaurās bezcerības un pavazāties pa muzeja plašumiem. Pa ceļam redzu ne vien mirdzošas kurzemnieču saktas un seģenes, siltus, rūtainus lakatus, kas atgādina par to, ka te pārsvarā valda slapjdraņķis un auksti vēji, bet arī krāsainus, tamborētus krūšturus pludmales un vasaras mūzikas festivālu sezonai. Saulainais optimisms iedvesmo arī sanīkušos.
Pie Bonaventuras muižiņas stāv Krišjāņa Valdemāra biste, aiz tās ozolu aleja un piemineklis, kuru 1936. gadā sev uzlikuši paši koku stādītāji no savienības "Konzums", turklāt akmenī iekaluši, manuprāt, pašizdomātu tautas dziesmu: "Bērzi, liepas, ozoliņi / Tautu zemi izdaiļoja." Visi dzejolī minētie koki patiešām tur apkārt aug vēl šobaltdien, un tas iepriecina vairāk nekā tamborētie peldkostīmi.
Vismazāk cilvēku spieto ap krogu "Pūnīte", kur pat plastmasas miskaste ir gaumīgi paslēpta aiz zedeņu žoga. Pie kroga satiekam sirmu ukraiņu pāri no Kijivas, kas mēģina uzveikt sautētu kāpostu kalnu ar cūķa gabalu. Viņi Brīvdabas muzejā un šādā tautiskā gadatirgū ir pirmo reizi; neviens no mums nerunā par karu, bet gan par Saulgriežiem un to, ka Kijivā tagad esot karsti. Pastāstu, ka 2016. gada oktobrī staigāju tur pa pilsētas parkiem un ik pa laikam gāzos, paslīdot uz kastaņiem, ar kuriem bija nosētas visas taciņas. Vēl atcerējos, ka tik daudz dažādu mazo baranciņu arī nebiju dzīvē redzējusi. Mēs sēžam latviskākajā muzejā pasaulē un runājam krieviski, jo es neprotu ukrainiski, bet viņi neprot angliski. Varbūt pārējiem krodziņa apmeklētājiem šķiet, ka vēlēšanu rezultāti vēl nav līdz galam apkopoti, bet krievi jau ieņēmuši koka solus pie Vidzemes zemnieku sētas. Novēlam ukraiņiem uzvaru un izturību. Līdz "Skroderdienām Silmačos" tā arī netiekam, tāpēc nevaru jums pastāstīt, vai šoreiz Joske uz skatuves ir ar rudiem vai melniem peisakiem.
Rīgu pārņēmis praida mēnesis, un esmu apņēmusies no mammas savākt padomju laiku folkloru – to, kādi savulaik bija priekšstati par gejiem. Sēžam lietū zem zemnieku klēts salmu jumta, un es nevis vācu tautas dziesmas, lai liktu mazās atvilktnītēs un apsietu ar sārtiem dzīpariem, bet gribu uzzināt vairāk, ko runāja par tiem tautu dēliem, kas mēdza mīlēt citus tautu dēlus, bet bija spiesti dzīvot dziļā dainu skapī. Viņu vārdus gan es paslēpšu aiz iniciāļiem. Līdzīgi kā "Nāves ēnā", ne visi šie stāsti būs ar laimīgām beigām.
Pirmais stāsts: krimināls gadījums
1967. gadā pie skaņuplašu rūpnīcas "Omega" Kalnciema ielas stūrī darbojās deju kolektīvs, un tā vadītājs bija atnācis uz Rīgas 5. vidusskolu Āgenskalnā meklēt puišus, kas gribētu dejot. Atrada manu mammu un viņas draudzeni, bet vadītājs O. P. prasījis puišus, meiteņu tāpat pietiekot. Abas vēlāk atvedušas uz deju kolektīvu arī skolasbiedrus. Gadu vēlāk deju kolektīvam jābrauc uz Ventspili, bet kolektīva vadītājs O. P. uz autobusu nav ieradies. Dejotāji aizbrauc uz Ventspils kultūras namu, kur tagad atrodas "Jūras vārti", tur viņus izgulda, pabaro, bet vadītāja joprojām nav. Koncertu viņi nodejo, bet tad saņem ziņu, ka O. P. ir apcietināts un neieradīsies, jo Skolēnu deju svētkos esot uzmācies puišiem, par ko arī iesēdināts cietumā. Vēlāk citi dejotāji stāsta, ka pēc koncertiem viņiem uzmākušies arī citi deju kolektīvu vadītāji, un lūdz, lai viņus neatstāj vienus pašus. No Ventspils deju kolektīvs nevar tikt mājās, jo naudas nav. Arī ēst nav nekā, "dažas siļķītes un bulciņas, kuru galīgi nepietika". Kolhoza autobuss aizved viņus līdz Talsiem, bet dejotāji izlūdzas, lai viņus tomēr aizgādā līdz Tukumam, jo no turienes iet vilciens līdz Rīgai. Tad visi pa zaķi braukuši mājās. Neviens neko vairāk neesot paskaidrojis.
Otrais stāsts, kur atkal ir deju kolektīvs
Rudenī dejotājiem, kuri bija zaudējuši savu kolektīvu, paziņoja, ka Popova radio rūpnīcā būs jauns kolektīvs, kuru organizē jau cits vadītājs – R. Dz. Viņš ir harismātisks, talantīgs un aizrautīgs jauns vīrietis, 21 gadu vecs, dejotāji tikai pāris gadus jaunāki. "Mēs runājām, ka viņš ir tāds, kuram meitenes nepatīk, mēs nesaucām par zilajiem vēl." Viņš arī apprecējās ar vienu no dejotājām, bet vēlāk izšķīrās. Horeogrāfi jau maz bija mājās, visu laiku pavadīja darbā – koncertos un mēģinājumos. Zigis, ar kuru mamma kopā dejoja, gan pieminēja, ka viens no horeogrāfiem viņam licis rokas uz celīša. "Un bija jāizliekas, ka neko nesaproti."
Trešais stāsts, kur nav nekādu traģēdiju
"Mums korektūrā "Preses namā" strādāja A. Dz., un viņam bija draugs dekorators B., scenogrāfs Dailē." Visi zinājuši, ka viņi abi ir kopā, bet pāris bijis tik jauks un asprātīgs, mīlējuši labu kompāniju un smīdinājuši visus. Reizēm, kad bija jālasa garlaicīgā žurnāla "Komunists" korektūra, A. Dz. aplauzumu lasījis visiem priekšā ar izteiksmi, kamēr citi laboja kļūdas. "Bet vispār jau "Preses namā" vairāk zināja, kurš ir dzērājs, nevis kurš ir zilais!"
Ceturtais stāsts, kas mani pagalam pārsteidz
Tēvam reiz bija tuvs draugs A. K., viņš bija celtnieks, brauca atjaunot Taškentu pēc zemestrīces. Viņi abi cieši draudzējās. Un reiz tēvs atnāk mājās pilnīgi sašauts. Viņam zvanījusi drauga sieva un stāstījusi, ka atradusi foto filmiņas, kurā vīrs ir kails kopā ar citiem vīriešiem. Nezinu, vai viņa parādīja tās filmiņas vai ne. Mēs vēlāk mēģinājām kopā svinēt Jauno gadu, bet tas pārāk neizdevās. "Arī celtnieki var būt tādi, ne tikai horeogrāfi." Sieva no viņa neizšķīrās. Un tēvs, kurš pēc pāris glāzēm man ir visādus stāstus stāstījis, par šo visu dzīvi klusējis kā kaps. Neviens vispār nav zinājis, ka ir tādi pornožurnāli. "Es par to, ka tādi ir, uzzināju 70. gadu beigās un nevarēju iedomāties, ka to visu kāds izdod un nodrukā!"
Piektais stāsts ar studentiem, balzamu un pasniedzēju
Vēl mammai, studējot neklātienes nodaļā universitātē, pasniedza L., pie kura vienmēr bija grūti eksāmeni. Studenti nolikuši eksāmenu, gājuši dzert balzamu, izskalojuši no galvas visas zināšanas un mācījušies nākamajai ieskaitei. Kāds no studentiem par L. teicis: "Es iešu viņam atdošos, jo viņš ir to ļaužu!" Visi esot zinājuši, un tas pat nav bijis nekas īsti apspriešanas vērts. Nav viņam ne sievas, ne meitas, bet tā dažiem esot.
***
Manā sarunas ierakstā mammas balsij fonā skan danči, saucējas un vilcējas, skaļi čivina kāds putns, kurš neizklausās skaidrā, dzirdamas garāmgājēju nevilšus ierakstītās sarunas, ka vasarā jau vēl te varētu padzīvot, bet pa rudens dubļiem gan ne. Kāds bērns sauc: "Mammu, mammu, te iekšā ir baigā tumsa!" Brīvdabas muzeja sendienu skaistumā es klausos par citiem laikiem, no kuriem mūs šķir vismaz pusgadsimts, un ceru, ka ne mazāks attālums mani šķir no padomju laiku priekšstatiem par tiem ļaužiem. Ir praida mēnesis, un uz īsu brīdi ļaujos cerībai, ka vēlēšanu rezultāti šo sajūtu neizšķaidīs kā tomātu pret padomju ēdnīcas aplipušo sienu.
0