Citēšu Ingu Spriņģi: "Man izdevās dabūt nost vēderu." Viņas menopauzes video mani vajā it visur un atgādina to, ko internets jau sen zina – es esmu pusmūžā. Mani mati ir nedzīvi un trausli, bet vajag kā Gorgonai Medūzai – dzīvus un stiprus kā šņores, un mans vēders atsakās pakļauties un sadarboties.
Tas viss sākās – kā jau vairums pusmūža katastrofu – ar kaut ko nenozīmīgu, šoreiz ar auzu putru. Ne parastu tumi, bet veselīgu auzu putru, kas sakulta ar olu baltumiem un čia sēklām. Inga Spriņģe to iesaka ar nopietnu pārliecību, un es katram gadījumam paslēpos zem rakstāmgalda, lai viņa neredzētu manu saviebto un krunkaino seju. Auzu putra mani bija sākusi vajāt, priekšvēlēšanu iedvesmā feisbukā putru sāka vārīt pat tēlnieks Ivars Drulle, viņa tumē bija jāliek sausie augļi un kāds no tiem zilajiem sieriem, kas smird pēc onkuļu īkšķiem gumijniekos. Es blenzu savā auzu putras bļodā kā bārene, kas noskatās bēšā bezdibenī, mans gars bija salauzts, un es zināju, kur tieši mirst cerība. Putra solīja ilgu mūžu, kamēr man bija gastrīts, dusmas un eksistenciāla vēlme nekad netuvoties nevienai tumei. Šādā stāvoklī 8. maijā, pāvesta konklāva pēdējā dienā, kad Eiropā pieminēja 80 gadus kopš uzvaras pār nacismu, es braucu no Ļubļinas uz Maidanekas nometni.
Tā ir vieta uz zemes, kur absolūti nevienam nav atļauts sūdzēties. Ekskursijai paredzētais laiks bija četras stundas. Gids Mareks ieveda mūs, piemiņas kultūras darbiniekus, gāzes kamerās un pateica, ka šeit, atšķirībā no Aušvicas, pat nemēģināja tās nomaskēt kā dušas telpas. Nometne bijusi milzīga, bet tagad vismaz pusi no teritorijas aizņem padomiskas daudzstāvenes. Šajos memoriālos nekad nav, kur apsēsties, viņi cieta un mira visdrausmīgākajos apstākļos, tāpēc arī pēc 80 gadiem, kad te zied margrietas, staigā stirnas un barakas smaržo pēc pirts, nekas nesmird pēc dūmiem, tīfa un dizentērijas, arī tagad nevienam nebūs lemts apsēsties. Es ierados memoriālā ar sāpošu muguru, kas piekrita staigāt, bet stingri atteicās stāvēt. Barakās nevar staipīties, pa ceļam uz krematoriju būtu dīvaini taisīt jogas vingrinājumus, tas ir nepareizākais veids, kā apmeklēt memoriālus. Tie ir domāti veseliem un spēcīgiem cilvēkiem. Mana pašcieņa pazuda kaut kur starp grāmatu veikalu un dezinfekcijas vannām. Parasti sāpes ir diezgan privāta lieta – sasprindzis nervs vai sāpoša mugura, visu to klusi noraksti uz vecumu vai smago mugursomu. Bet Maidanekā mana ķermeņa žēlabas šķita vienkārši nepiedienīgas, nelaikā un darīja kaunu. Es ienīdu savu tizlo sēžas nervu, kamēr šeit naida dēļ tika sadedzināti cilvēki, arī pavisam mazi bērni un viņu mātes. Šo rakstot, ir Māmiņdienas svētdiena, tāpēc atcerējos. Tā zeme noteikti ir nolādēta, pievaimanāta, bet tikmēr visapkārt zied pavasara puķes.
Astoņdesmitā gadadiena kopš kara beigām, bet daļa Eiropas atkal guļ drupās – karš Ukrainā turpinās, karagūstekņi izskatās pēc koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem, cilvēki tepat kaimiņos ir gatavi ienīst, ņirgāties par līķiem, nogalināt un palikt nesodīti. Arī citā pasaules malā raķetes Gazā īpaši nešķiro Hamās teroristus vai civiliedzīvotājus, tas ir karš, kurā nav skaidrs, kā izskatās uzvara.
*
Virs Maidanekas pelnu kaudzes stāv mauzolejs, kas atgādina lidojošo šķīvīti. Tas pagaidām ir remontā. Nometnē tevi ieved Nāves vārti, bet arī tur notiek būvdarbi, tāpēc ejam apkārt. Nometnes barakas atjauno no veciem dēļiem, bet lielākā daļa tiek celtas no jauna, jo padomju armija nometni vienkārši nokurināja malkā, tāpat kā nomērdēja un nošāva paši savus padomju karagūstekņus kā nodevējus – neviens padomju dzimtenei uzticīgs karavīrs taču nekristu gūstā, bet kaujā.
Pēc ekskursijas es prasu mūsu poļu gidam, kā viņš var izturēt, desmit gadus stāstot šo bezcerīgo ļaunuma vēsturi. Šī vieta tika radīta nāvei, to nodrošināja īpaši nežēlīgi apsargi un komandanti: vācieši, rumāņi un lietuvieši. Kā tas ir – katru dienu ekskursijās to atkārtot cilvēkiem, kuri jau pēc pāris stundām ir atslēgušies un vairs nespēj uztvert šī posta apmērus? Mareks atzīstas, ka vairs neskatās filmas par karu. Kopš viņam ir bērns, vairs nepiedalās projektos, kur pēta Maidanekas akcijas, kurās tika iznīcināti ebreju geto bērni. Brīvajā laikā viņš skatās komēdijas. Es atzīstos, ka man bija drausmīgs kauns par muguras sāpēm. Un kauns, ka ienīstu tumi. Man draud tikai dzīves noriets, un tas nav nopietni.
*
Izrādās, nekas tik labi nenomierina hronisku gastrītu kā melanholija un pastaiga pa zudušo ebreju Ļubļinu. Mans kuņģis – parasti veca, kaprīza dīva, kurai vajag kumelīšu tēju un pārspīlētu iejūtību, – pēkšņi bija kļuvis rāms kā adīklis. Šī pārmaiņa notika pēc poļu pierogiem un milzīga ābolu šarlotkas gabala, kuram viesmīlis pasniedza klāt žubrovku. Tajā nebija nekādas loģikas. Man nebija izdevies pielabināties ar putrām, nebija iespējams "dabūt nost vēderu", bet te kuņģis izlēma līksmot par to, ka ir dzīvs, turklāt uz klātajiem viesu galdiem, cik tālu vien acis sniedzās, nebija redzama neviena pati auzu pārsla.
Vispār ir savādi ēst košera stila ebreju ēdienus pilsētās, kuru sākotnējie iemītnieki tika sistemātiski iznīcināti. Bet tā ir Eiropa, te tā ir. Spoki, veļi un mirušo gari vienmēr ir tepat netālu. Paliek dažas viņu atstātās receptes, paslēptās fotogrāfijas un apsūbējušie svečturi. Vienmēr ir kāda smalka porcelāna terīne, kas vienīgā pārdzīvo karu un postu. Arī tajā nav nekādas loģikas.
Pa ceļam atpakaļ uz viesnīcu mēs ar ceļabiedriem runājām par Maidanekā pieredzēto – pirmkārt, ka poliski tas ir deminutīvs, tāds mīļvārdiņš. Mazā Maidana. Otrkārt, nometnes izdaiļošanai (Schmücke dein Heim) tika radītas divas skulptūras: varde un liels cementa bruņurupucis, ko izveidoja ieslodzītais Albins Marija Boņeckis, Varšavas Mākslas akadēmijas absolvents. Bruņurupucis – lēns un smagnējs – tika novietots uz pjedestāla, kuru veidoja no Ļubļinas ebreju kapakmeņiem. Aiz tā aug kadiķi, priekšpusē zied samtenes un īrisi. Lai viss smuki nāves nometnē. Bruņurupuča oficiālais vēstījums bija "Steidzies lēnām", bet ieslodzītajiem tā bija pasīvās pretošanās zīme. Arī varde nebija skulptūra vien – tā bija īsta Boņecka viltība un blēdība: viņš pārliecināja SS virsniekus, ka vardītei, saprotams, vajag baseinu. Viņi piekrita. Tā vardei, bet patiesībā ieslodzītajiem tika ierīkots neliels baseins. Varde tur sēdēja kā dzīvības apsolījums, dekoratīva un šķietami pilnīgi lieka, bet vismaz dažiem palīdzēja izdzīvot.
Ja jūsu sirds alkst brīnuma, tad Ļubļinā var iet uz baznīcām, tur ir vairākas brīnumdarītājas Dievmātes, bet var iet arī uz vecajiem Ļubļinas ebreju kapiem, kur dus vēl viens svēts vīrs, Ļubļinas Reģis (ha-Chozeh MiLublin) – rebe Jakovs Jichoks Horovics. Viņš 18. gadsimta beigās bija viens no pirmajiem un spožākajiem hasīdu līderiem. Rebe spēja redzēt gan cilvēka dvēseles dziļumus, gan visu pasauli, un tas viņu darīja nelaimīgu. (Kurš gan grib redzēt visu pasauli? Jūs ziņas esat redzējuši?) Dievs viņam nespēja atteikt un samazināja reģa spējas, līdz viņš redzēja tikai 400 verstu apkārtnē ap Ļubļinu. Viņš nekur daudz neceļoja, palika Ļubļinā, tā ļaujot pasaulei nākt pie viņa. Rebe tikmēr stāvēja uz vietas un redzēja cauri vai iekšā cilvēkiem. Es nezinu, kā darbojas tāda vieda acs.
Un kāda viņam bija skaista nāve! Simhat-Toras svētkos, kad hasīdi dejo un dzied cauru nakti, līksmojot, ka Dievs viņiem devis svēto Toru, rebe izkrita pa logu un savārga. Nomira viņš citos, daudz skumjākos svētkos – Devītā Ava gavēņa dienā, kad ticīgie jūdi apraud Jeruzalemes Tempļa izpostīšanu. Visu pasauli redzēja, bet atvērto logu dejojot nepamanīja. Viņš mira tā, kā mirst tikai mistiķi un cilvēki ar maziem un neērtiem dzīvoklīšiem daudzstāvenēs. Arī viņam pavisam noteikti sāpēja mugura. Izvēlēties neredzēt tālāk par 400 verstīm tagad šķiet gluži vai neticami revolucionārs gājiens, jo redzēt visas pasaules sāpes ir lāsts.
Vēl mūs visur pavadīja mazāk svēts vīrs – rakstnieks Jichoks Baševis Zingers, viņš rakstīja jidišā – valodā, kuru pats sauca par mirušu, "valodā bez valsts, bez robežām, valodā, kuru neatbalsta neviena valdība". Bet tieši tāpēc jidišs esot ideāla valoda mirušo gariem, visādiem dibukiem – spokiem un velniem, par kuriem viņš rakstījis visu dzīvi. Zingers ticēja, ka tad, kad Mesija beidzot atnāks (pēc nepieklājīgi ilgas kavēšanās), mirušie augšāmcelsies un gribēs zināt, kas jauns jidišā sarakstīts. Tikmēr jūs, mīļie lasītāji, varat izlasīt Zingera romānu "Šoša", kuru no vienas mirušas valodas otrā izmirstošā valodā iztulkojušas Irēna Birzvalka un Māra Poļakova. Ne Varšavā, ne Ļubļinā es nesatiku poļu pusaudžus, kuri savā starpā sarunātos angliski. Es gan satiku daudz pusaudžu, kuri vispār nerunāja angliski, tikai poliski un ukrainiski.
Varbūt tieši tas man ir atmiņā uz palikšanu – ķermeņa sāpes, izpostītās mājas un cilvēku rēgi. Te reiz bija ielas, kuru vairs nav, te 500 gadus stāvēja sinagoga, kuras arī vairs nav un nebūs. Aizmirsta dižā gudrība, kas varbūt dzīvē noderētu. Man prātā vien sīkumaina doma, ka ne augstvērtīga proteīna auzu putra, ne pazudis vēders mūs nepasargās no vecuma, no mūsu pašu smieklīgajiem un dumpīgajiem ķermeņiem. Bet cik brīnišķīgi, ka mums, atšķirībā no rēgiem, tādi ir! Ļubļinas Reģis izvēlējās redzēt tikai daļu no pasaules, kaut varēja izlikties to vispār neredzam. Viņš palika savā pilsētā. Varbūt viņš zināja, ko dara.
9. maijā, šabata pievakarē, pie rebes kapa viens bārdains ebreju vīrs bildināja savu mīļoto, kuru bija saticis JSwipe lietotnē pirms nepilna gada. Neviens no viņiem nerunā jidišā, bet, kā teiktu latvieši, – whatever! Rebe tāpat ir noguris no piemiņas svecēm un zīmītēm, kuras lūdzēji met uz viņa kapa. Saderināšanās gredzens viņu noteikti iepriecināja, tas bija smuks, un uz to nebija jāskatās no 400 verstu attāluma. Gan mēs, gan viņš to varējām apskatīt pavisam tuvu. Un, ja runājam par pusmūžu, tad jaunais pāris satika viens otru pēc trīsdesmit. Viņiem vēl doti pāris mierīgi gadi pirms veselīgām auzu putrām.
2025 (Ļubļina)
0