Memoriāls lidostā
Ielidojot Telavivā, lidostā mūs sagaida pabalējuši ķīlnieku plakāti: dažiem uzkārtas futbola komandu šalles, pie citiem noliktas neiedegtas sveces un ziedi, pie bērnu bildēm sakrautas rotaļlietas un cerību pilnas lūgšanas. Kad vienpadsmit dienas vēlāk lidoju prom, Bibas bērni jau ir zārkos un identificēti, viņu mātes Širi mirstīgās atliekas ar otro piegājienu arī beidzot ir tikušas mājās un tēvs Jardēns gatavojas bērēm. Arī pats tikko atbrīvots no Hamas gūsta; gandrīz 500 dienas Jardēns bija cerējis, ka sieva un Kfīrs ar Arielu ir palikuši dzīvi. Tagad izrādās, ka visi tika nogalināti jau 2023. gada novembrī, nepilnu gadu vecais Kfīrs un trīsgadīgais Ariels tika nožņaugti un tad sakropļoti, lai izskatās, ka cietuši uzlidojumā. Tikai vēlāk saprotu, ka oranžie baloni ir izkārti abu rudo bērnu piemiņai. Tādas pašas zaudējuma sāpes ir par daudziem citiem bērniem Gazas joslā, kur māju drupās ir viņu kaps un nav nekādu balonu vai rotaļlietu. Varbūt te beidzot noder latvieša mantra – viss ir slikti un neizskatās, ka būs labāk. Pagaidām ir pamiers, īsa atelpa, un ikvakara ziņās žurnālisti strīdas par to, kas notiks tālāk: miera sarunas vai jauna kara fāze, visu ķīlnieku atbrīvošana vai Trampa ieteiktā gaziešu "brīvprātīgā" deportācija, kritīs Netanjahu valdība vai pagaidām vēl noturēsies un kritīs tikai tad, kad marta vidū neizdosies pieņemt budžetu, iesauks armijā arī "haredi", ultraortodoksālos jūdu jaunekļus, vai likumu nepieņems?
Te nav iespējams izvairīties no ziņām, lai gan es pat mēģināju neskatīties sestdienu ķīlnieku apmaiņas tiešraides, neklausīties izmisušo vecāku aicinājumus premjerministram Netanjahu noslēgt mieru Gazā un atbrīvot visus, kas joprojām atrodas tuneļos un gūstā. Pagājušajā sestdienā, īsi pirms lidoju prom, tika atbrīvoti arī divi psihiski slimie ķīlnieki – etiopietis un beduīns –, kas Hamas gūstā atrodas no 2015. gada. Viens no viņiem vairs nerunā, jo skaidrs, ka tuneļos nav ne zāļu, ne palīdzības. Par to, ka šis karš nes postu un sāpes, nedziedināmas traumas un sēras, es vairs nerakstīšu, jo tas rada bezpalīdzības sajūtu. Ne es tur balsoju, ne es varu gāzt Netanjahu valdību vai Hamas un Islāma džihāda vadoņus, ne manī tur kāds klausītos. Viss, kas atliek, ir runāt ar cilvēkiem, ieklausīties un neuzmākties ar padomiem. Mokoša neziņa un kauns, ka vari atlidot un aizlidot, jo manas mājas vairs nav Tuvajos Austrumos. Jau pagājušas 500 dienas kopš tā 7. oktobra, pie kneseta Jeruzalemē turpinās protesti, stāv teltis, izraēlieši ir ielās, bet es esmu nogurusi no politikas un izslēgusi ziņas, jo tās ir pārāk drūmas.
Viens no padomiem, ko tev dod, ierodoties Izraēlā: "Kad atskan gaisa trauksme un gaudo sirēnas, skaties uz vietējiem un dari tāpat. Viņi zinās, kur ir bumbu patvertnes vai pagrabi. Nekrīti panikā!" Tas, protams, ir brīnišķīgs padoms. Labi, es nekritīšu panikā, pierunājāt. Tad pēc pāris dienām Batjamā un Hulonā pie Telavivas uzlido gaisā četri autobusi, par laimi, tajos nav pasažieru, jo Hamas teroristi sajaukuši elektroniskajos pulksteņos AM ar PM, un kuram tad tā nav gadījies. Man ir.
Jeruzalemes vecpilsētā pie Arafata
Uz Betlēmi mani robežpunktā nelaiž, jo nevarot tūristiem garantēt drošību. Jeruzalemes vecpilsētā suvenīru veikali ir ciet, jo te šobrīd nav ne svētceļnieku, ne tūristu, kamēr vietējiem kristiešiem un musulmaņiem vēlme pēc svētajām svecēm, ikonām un vīrakiem nav tik izteikta.
"Gaidām kara beigas; mums likās, ka pandēmija ir trakākais, kas var notikt. Cilvēki baidās braukt uz Jeruzalemi, bet daži tomēr vienalga atnāk," saka Visams, kurš tirgo lūgšanu krelles, šalles un lakatus un spītīgi tur savu veikalu vaļā. Garšvielu un vīraku veikalā pārdevējs man saka "sveiki, labdien" un atvadās ar "visu labu". Nespēju noticēt, ka viņš vēl mani atceras, atceras arī tos pāris latviešu vārdus, kurus viņam iemācīju 2000. gadu sākumā. Tobrīd Jeruzalemē ik pa laikam parādījās arī tūristi no Latvijas. Pie viņa es nekaulējos un samaksāju, manuprāt, dubultu cenu par tēju, halvu, safrānu un zātaru. Tāpat jau grūti laiki, pandēmija, karš, tukšas ielas, bet viņš joprojām atceras pāris latviešu vārdu un saka man: "Visu labu!" Toreiz es neuzdrošinājos kādam mācīt tik nejēdzīgi sarežģītu frāzi kā "uz redzēšanos". Mans izraēliešu draugs uzskata, ka esmu zaudējusi visas kaulēšanās iemaņas. Blakus sirms kungs grib man iztirgot visus Nāves jūras krēmu krājumus: tur ir sāļi un minerāli ar burkāniem un lavandu, ar olīveļļu un kumelītēm. Ja es nopirktu visu, ko viņš man piedāvā, mana seja spīdētu kā zeltains pončiks un viņš būtu stāvus bagāts. Atvērtas ir arī humusa un knafes ēstuves, saimniecības preču un drēbju veikali, jo tur iepērkas vietējie. Pie "Humus Arafat" galdiņiem sēž gan Jeruzalemes arābi, gan izraēlieši, humuss ir kas tāds, kas vieno, vismaz uz brīdi. Humusnīcā vienam no palestīniešu strādniekiem, kas remontē Jēzus kapu, mugurā ir "Taglit" džemperis ar Dāvida zvaigzni. Tādus valkā ebreju jaunieši, kas brauc pirmo reizi iepazīties ar Izraēlu. Reizēm te ikdiena izskatās pēc melnās komēdijas.
Remonts Kristus kapā
Kristus kapa baznīcā izmanto šo tūrisma tukšumu, lai remontētu kristīgās pasaules svētāko vietu – virs plakanā akmens, kur Jēzus ķermeni svaidīja ar mirrēm un gatavoja apbedīšanai, noņemti daiļie svečturi un eļļas lampas. Pie baznīcas sakrauti senie akmeņi ar uzrakstiem "rotondas kāpnes" un "kreisā altārdaļa", uz svēto akmeņu kaudzēm sēž kaķi. Daži svētceļnieki tomēr baznīcā ir, uz mirru akmeņa tie ieberzē krustus un kredītkartes ar svētību. Kristus kapu vienmēr apsargā piktākais grieķu mūks no netālā Jeruzalemes patriarhāta, viņu ir izbesījuši visi svētceļnieki, klaigā viņš arī tikai grieķiski. Agrāk pie Jēzus kapa gadus divdesmit dežūrēja cits dusmīgs mūks ar līdzīgu temperamentu. Var jau būt, ka viņi sāk kalpot rāmi un cilvēci mīloši, bet tūristi ātri vien padara viņus neciešamus un, kratot garās bārdas, tie spēj tikai bārties. Otrā kapa pusē stāv pacietīgi un smaidīgi koptu mūki, kuri tur atļauj pieskarties Jēzus kapam, aizdedzināt sveces un palūgties. Kristus kaps ir kā mūsu pasaules ainava, katram te pieder kāds baznīcas gabaliņš, robežas ir strikti noteiktas, un par armēņu atstātajām koka kāpnēm var kaislīgi strīdēties vairākus gadsimtus. Kāpnes, kas atrodas virs agrākās ieejas Svētā kapa baznīcā, iemieso sāncensību un sakāpinātus strīdus starp lielākajām kristīgajām konfesijām, kas cīnās par varu un ietekmi. Kāpnes stāv uz grieķu pareizticīgo karnīzes, bet atspiežas pret otrā stāva logu, kas pieder armēņiem. Šīs koka kāpnes (vai arī agrāka tagadējo kāpņu inkarnācija) redzamas visās baznīcas fasādes gleznās un fotogrāfijās kopš 1728. gada. Daži apgalvo, ka tās ir tēstas no majestātiskā Libānas ciedra, bet kā lai to noskaidro, ja neviens nedrīkst aiztikt?
Osmaņus, kas šeit valdīja no 1517. līdz 1917. gadam, tracināja svētvietu strīdi Jeruzalemē un Betlēmē, jo baznīcas "nepiederēja" vienai kristīgajai kopienai, bet bija kopīgas grieķu pareizticīgajiem, Romas katoļiem, armēņiem, koptiem, etiopiešiem un sīriešiem. Starpkonfesiju ķīviņi par kapelām, lūgšanu nišām, sienām, koridoriem un dažkārt pat skapjiem un naglām bieži noveda pie kautiņiem, uzsistām acīm, lauztiem žokļiem un pat nažu kaujām. Attiecības baznīcu starpā kopš 1757. gada nosaka dokuments, kas reglamentē katras strīdā iesaistītās konfesijas īpašumus, to izmantošanu un liturģiju laikus. Šis dokuments pazīstams kā Svētvietu Status Quo. Saskaņā ar to, lai pārvietotu vai noņemtu kāpnes, būtu nepieciešama visu triju konfesiju – grieķu pareizticīgo, armēņu un Romas katoļu – vienošanās, kas, kā nojaušat, ir visai neiespējams scenārijs. No otras puses, kamēr kāpnes tur stāv, vismaz kaut kur pasaulē tiek ievērota vienošanās un noteikumi, lai cik seni tie nebūtu.
Kafija Ķīlnieku laukumā
Pa ceļam no Jeruzalemes uz Telavivu vilcienu stacijā, kas atrodas dziļā pazemē, trāpu uz stundu garu pārtraukumu un stacijā esmu viena pati. Tobrīd nesaprotu, kas notiek – karš, raķetes, bijis kaut kāds brīdinājums? Kāpēc es ierasti pārpildītajā stacijā atrodos viena pati? Izrādās, ka jāskatās vilcienu sarakstos un frāze "mums te vilciens iet ik 20 minūtes" neattiecas uz piektdienas rītu.
Piektdien Telavivas kafejnīcā stāvu garā rindā pēc kafijas. Tas, kā izraēlieši pasūta kafiju, brīžiem ir kaut kas neaptverams. Kafe afuh ir "otrādā kafija", tā ir līdzīga stipram kapučino, bet vienam to vajag ar putām, otram bez, vienam uz ūdens bāzes un karstu, citam ar aukstu 1% pienu, gara meitene vasarīgās sandalēs lūdz sajaukt sojas ar mandeļu pienu ledus kafijai, citam vajag verdoši karstu amerikano, vienu garu, otru īsu, bet, lūdzu, atsevišķi, stikla glāzē vai takeaway papīra krūzē. Jums ir kanēlis? Muskatrieksts? Katrs pasūtījums ir kā filigrāns mākslas darbs un pēdējā iespēja izdzert savu sapņu kafiju. Man šķiet, ka vienīgais, ko kafejnīcas apmeklētāji spēj kontrolēt, ir viņu ideālās kafijas kvalitāte. Draudzene Sarita man paņem burkānkūku, ar kuru varētu pabarot nelielu darba kolektīvu. Mana kafija ir stipra un garlaicīga.
Ķīlnieku laukumā pie Telavivas Mākslas muzeja notiek sabata sagaidīšana. Cilvēki no Nahal Oza, Beēri un citiem dienvidu kibuciem aizdedz sveces un dzied dziesmas, pārsvarā te ir veci cilvēki. Viņi vāra zupu un cienā ar apelsīniem. "Ir svarīgi, lai te visu laiku kāds būtu, lai valdībai skaidrs, ka mēs nepagursim," saka Nadavs, "kamēr visi ķīlnieki nebūs mājās." Turpat satieku Dani Miranu, kura dēls Omri joprojām ir Hamas gūstā. Viņš arī saka runu par kokiem, jo tikko pagājis Koku Jaunais gads. "Koki ir mūsu kaimiņi, dzīvi un sarežģīti organismi, no kuriem varam mācīties. Būt kokam nozīmē būt pacietīgam, saprast, ka lūzums ir daļa no dzīves. Nolauzta zara vietā varbūt izplauks cits, vārgs kociņš vēl var saņemties. Pat ja esi mazs un bezspēcīgs, tu vari izaugt. Kad nobirst lapas, kad viss šķiet beidzies, iespējams, tu vēl sagaidīsi jaunu pavasari. Es ceru, ka kopā ar dēlu Omri varēšu svinēt Pesaha svētkus! Šalom le-kulam! Mieru visiem!" Tad runā Cahi māte. Izrādās, ka daži ķīlnieki Gazā ir redzējuši savējos ziņās. Valdības padoms iet mājās, lai taču to risina ministri un armija, vairs nestrādā. Dīvaini, ka nereliģiozie kibucniki savā ziņā turpina jūdaisma tradīcijas, bet, kad par to jautāju, viņi atbild, ka tās vieno visus, jo gūstā ir nonākuši gan reliģiozie, gan neticīgie. "Valdība mēģina mūs šķelt, bet mēs nepadosimies!"
Laukumā uzbūvēts Gazas tunelis, kas izlīmēts ar uzsaukumiem par miera noslēgšanu un ķīlnieku atbrīvošanu. Pie tā redzami apsargi, jo ieradusies kāda svarīga ārzemju parlamenta delegācija. Smalkie kostīmi un uzvalki, buktētās bikses un nopucētās kurpes te labi izceļas, jo ikdienā izraēlieši un jo īpaši kibuca ļaudis tā neģērbjas. Laukuma malā atrodas arī milzīgi garš galds, pie kura salikti tukši krēsli, daži apdeguši un atvesti no nodedzinātajiem kibuciem, uz katra šķīvja rakstīts kāda cilvēka vārds. Atbrīvoto vai mirušo ķīlnieku vārdus izņem vai aizkrāso ar sirsniņām. Atbrīvotie ķīlnieki arī nāk uz šo laukumu, lai liecinātu par to, ka politiskajām spēlēm vairs nav laika: jāatbrīvo visi ķīlnieki, jāslēdz miers. Izraēlā kā jebkurā politiskā vai sabiedriskā jautājumā par to nav vienošanās un skaidrības. Man paveicies, ka pamiers pagaidām turpinās. Mans kulturālais plāns apvienot Ķīlnieku laukuma apmeklēšanu ar impresionistu izstādi Telavivas Mākslas muzejā izgāžas. Ir grūti atslēgties un pievērsties mākslai.
Smieklīga filma par holokaustu
Sestdien pa ceļam uz vecpilsētu redzu vairākus simtus ticīgo jūdu, kas sēž uz vecajām Jaffas–Jeruzalemes vilciena sliedēm Bakā un dzied psalmus un dziesmas par ķīlniekiem. Visi mani centieni izvairīties no ziņām un politikas beidzas ar to, ka aizeju uz jauno izraēliešu filmu "Gredzens" par Ungārijas ebrejiem un holokaustu. Tā ir populāra un sirsnīga, visai vienkāršota komēdija par "ebreju glābēju", kurš nenošauj Violetu, bet paņem no viņas zelta gredzenu. Zāle dzīvo līdzi un sāk sačukstēties ik reizi, kad rāda kādu vecu Budapeštas ēku vai ebreju kapsētu. Es pieņemu, ka uz kino ir atnākuši tie, kuriem šīs vietas kaut ko izsaka. Filmā ebreju vecmāmiņa saka savai mazmeitai, lesbietei un vegānei Almai: "Mīlulīt, es tev uztaisīšu tādu kafiju, kādu tu mīli, ar tofu!" "Vecmāmiņ, tā ir soja!" Ēdiens ir mīlestības valoda, viņa cep mazmeitai ķirbju kūku, kuru neēd pat pagalma kaķi. Vismaz daži filmas joki uz brīdi ļauj aizmirst, cik viss ir nopietni. Mani aizkustina Violetas tūres pa Izraēlas skolām, kurās garlaikoti skolēni klausās viņas dramatisko holokausta izdzīvošanas stāstu, uz viņiem tas vairs neattiecas. Filma balstīta uz komiķa Adira Millera mammas stāsta no Budapeštas.
Kāposts dodas uz modes lekciju
Pilnīgai atrautībai no realitātes aizeju uz tērpu vēsturnieces un kuratores Jaāras Keidaras lekciju Jeruzalemes teātrī par modi un vecumdienām; viņas elegantajai draudzenei no Ņujorkas ir 103. Klausīties par sirmo matu skaistumu, vecāku dāmu ielu modēm un Airisu Apfelu ir sanākušas uzpucējušās kundzes, lielajā un pilnajā zālē atvilkti pat daži kungi. Ar kādu sajūsmu publika reaģē uz fotogrāfijām un citātiem – dāmas smejas un aplaudē, skaļi sačukstas un reizēm izsaucas: "Bravo!" Es esmu pēdējais cilvēks, kuram būt modes lekcijā, jo, lai ietaupītu vietu mazajā "Wizz Air" mugursomā, esmu zem kleitas pavilkusi legingus, džinsus un termoslāni. Es neesmu modes dāma, bet kārtains kāposts ar zīda lakatiņu.
Kristīgo tetovētāju dzimta
Jeruzalemes vecpilsētā, netālu no Jaffas vārtiem, atrodas koptu kristiešu vieta "Razzouk Tattoo", viņi tetovējot svētceļniekus kopš 1300. gada. Vecais vīrs, Antons Razūks, sēž salonā un ļaujas intervēties. Kristīgo tetovētāju dzimtas stāsts aizsācies pirms vairāk nekā 700 gadiem Ēģiptē, kur Antona senči tetovējuši kristiešu koptu plaukstas locītavās mazus krustiņus, kas nozīmēja piederību koptu baznīcai. Tetovēja jau mazus bērnus, krustiņi kļuva par ticības un identitātes zīmi. Jēkabs Razūks reģionā bija pirmais tetovētājs, kurš izmantoja elektrisko tetovēšanas mašīnu, ko darbināja ar automašīnas akumulatoru, un viņš Jeruzalemē pirmais ieviesa krāsu tetovējumus. Viņa mantojumā ietilpst Etiopijas imperatora tetovēšana 1930. gados, un viņam bija vairāki desmiti mācekļu, kas saglabāja kristīgās tetovēšanas tradīcijas.
"Pirms pieciem gadsimtiem mūsu ģimene šo svēto tradīciju pārnesa uz Palestīnu, mēs kļuvām par Jeruzalemes reliģisko tetovējumu centru svētceļniekiem no Irākas, Sīrijas un citām vietām, no kurienes visbiežāk Lieldienās ieradās svētceļnieki. Reizēm uz svētkiem tetovējām ap 100 cilvēku dienā, mans tēvs ne tikai tetovēja ar adatām, bet izgudroja mašīnītes, es mantoju visus šitos kokā grebtos zīmējumus." Pirmo tetovējumu Antons izlūdzies tēvam 1948. gadā kara laikā, viņš ietetovējis krustu un datumu. Tagad salonā tetovē viņa dēls, rindā gaida vairāki muskuļoti džeki no Teksasas. Viens lūdzis mātei atļauju, lai atļauj uzsist uz ādas kādu svētīgu un kristīgu bildi. Man ļoti gribas uztetovēt pie Razūkiem mazu lauvu, Jeruzalemes simbolu, bet man nav lieku 500 šekeļu. Padzeram ar Antonu kafiju, solu viņam atgriezties nedaudz turīgāka un gatavāka. Zīmējumi ir tik naivi, seni un skaisti. Lauvas, kas izskatās pēc zirgiem, nāras un apustuļi, Marija Magdalēna un enģeļi. Ja jums sanāk tur būt, aizejiet turpināt šo seno tradīciju.
Leprozorijs pilsētniekiem un Tolerances kapsēta
Lai neieslīgtu satraucošu ziņu virpulī par to, kā Tramps grib deportēt gaziešus uz tālām zemēm un sola Gazas joslā uzbūvēt jaunu "rivjēru" Vidusjūras krastos, aizeju uz izstādi Jeruzalemes kādreizējā Lepras namā. Tas tika uzcelts 1887. gadā ārpus pilsētas mūriem, nosaukts "Jesu Hilfe", bet vēlāk pārdēvēts par "Beit Hansen". Morāvijas māsas gandrīz gadsimtu slimnīcā rūpējās par dažādu tautību un ticību lepras slimniekiem. Kopš 2000. gada tā vairs nav slimnīca, bet kultūras centrs un ēnains dārzs, kur pilsētniekiem patverties; ēkā ir neliels muzejs, notiek pasākumi un izstādes. Iepriekš te satiku rakstnieku Etgaru Keretu. Visu laiku, kamēr dzīvoju Jeruzalemē, šī ēka bija slēgta apmeklētājiem. Nopriecājos, ka te nav uzbūvēts kārtējais dzīvojamais komplekss ar pazemes stāvvietām, kā tas noticis citviet pilsētā. Šis nav arī betona klucis, saukts par "Tolerances muzeju", kas uzbūvēts pāri vienai no senākajām Jeruzalemes musulmaņu kapsētām pie Mamillas baseina. Tur reiz starp kapakmeņiem mans draugs Ilmārs Zvirgzds atrada franču priesterim Jonatanam nozagto somu un dokumentus. Kad aiznesām zudušo mantību tēvam Jonatanam, viņš spēja tikai izdvest: "Vienmēr jau saka, ka Jeruzaleme ir maza, bet ka tik maza?!" Tas bijis vēl viens pierādījums, ka lūgšanas svētajam Padujas Antonijam par zudušo lietu atrašanu strādā.
Sv. Krusta ielejā, kur atrodas sens gruzīnu klosteris un Šotas Rustaveli kaps, tagad valda grieķi. Visapkārt zied sarkanas anemones un savvaļas ciklamenas, tāds auksts pavasara skaistums un svaigi zaļa zāle. Satieku draugus un viņu bērnus, kuri izauguši skaisti un gudri, neviens no viņiem nav pametis šo zemi, kaut varētu. Esmu te saņēmusi tik daudz mīlestības un siltuma. Man ir aizdomas – kamēr es dzīvoju Rīgā, te kaut kur jau divpadsmit gadus dzīvo cita mana Jeruzalemes daļa, viņu joprojām sauc par Loli. Ne viņa, ne es vairs nezinām, kāpēc te iespējams tikai nervozs pamiers, bet miera kā nav, tā nav.
0