Pagājušā gada 15. novembra vakarā sanācām Reformātu baznīcā uz "Rīgas Laika" 33. dzimšanas dienu. Kancelē karājās samtaina sedziņa ar vārdiem "Nāci pie Jezus". Nebija skaidrs, vai tas ir aicinājums nākt pie Jēzus vai drūma fakta konstatācija: tu nāci pie Jēzus, bet nekur tālu netiki, noklīdušais cilvēk.
Man bija pamatotas aizdomas, ka tā būs žurnāla muzikāla apstāvēšana, jo abonementu nākamajam gadam vairs nebija iespējams pasūtīt. Tīrons ar Rītupu izsludināja jubilāra bēres, atvadu runā abi teica, ka ziņa ir vienlaikus gan priecīga, gan bēdīga – "Rīgas Laiks" pārtrauc iznākt. "Vēl būs nākamais numurs, un pēc tam jums jādzīvo pašiem, kā nu jūs protat, līdz pat galam, kas piemeklē katru dzīvu organismu," sacīja Tīrons, rokas sabāzis kabatās. Pat balss nenotrīcēja, tikai izrāvās viens izjusts bļin: "Paldies par uzmanību, un šī uzmanība, bļin, 30 gadu vecumā – tā nav vienkārša uzmanība, tā ir uzmanība visas dzīves garumā. Vismaz manējās." Es sāku skaitīt, ka man tā ir bijusi lielākā daļa dzīves. Tikmēr Rītups, smalki izšūtā sarkanā mušmiru tērpā, vēlēja turpmākos 30 gadus lasīt to, ko viņi iepriekšējos 30 ir publicējuši, "jo mēs tur esam ielikuši diezgan daudz no sevis". Dziesma "Sūdi ventilatorā" bija visai piemērota šim pasākumam un skanēja baznīcas velvēs ar īpašu pārliecību.
Pie bēru galda, kad sērotāji ir nedaudz iešvilpuši, tie sarkaniem, spīdīgiem vaigiem sāk atminēties, ko tik nelaiķis nav dzīves laikā sastrādājis. Tur tu uzzini, ka viņam bijušas ar nārām notetovētas kājas, kandžas recepte no vecām zemeņu zaptēm un šūplādē kaudze ar erotiskiem dzejoļiem, "Rīgas Laika" gadījumā tie pārsvarā būtu par nāvi un kino. Ja jūs atverat žurnāla mājaslapu un meklētājā ierakstāt "nāve", atveras 52 lapas ar vērtīgiem rakstiem. Arī man "Rīgas Laikā" ir divi raksti par nāvi un viens par 2009. gada karu Gazā, kur nāves netrūka. Dažas lietas šajā pasaulē nemainās. Pēdējā "Rīgas Laika" numurā, kur kā D’Artanjans un trīs musketieri sanākuši žurnāla redaktori Ieva Lešinska, Uldis Tīrons, Ilmārs Šlāpins un Inese Zandere, dzirksteles šķīst, viņi saprotas no pusvārda, krustvārda un Prustvārda, viņi ir kāvušies latviešu valodas dēļ un mētājušies ar smagām vārdnīcām. Man skauž, ka tieši šādi šī kompānija pavadījusi daļu savas dzīves. Skauž, ka viņi zina, kurš no viņiem ir Ēzelītis Ī-ā un kurš ir Pūce.
Kad vēl dzīvoju Jeruzalemē un "Rīgas Laiku" lasīju līdz pat sīkākajam burtiņam, līdz pat Šlāpina aprakstiem par tuaregu blūzu, kur mūziķi taisa instrumentus no gumijas jēzenēm, oļiem un kolas bundžām, es neticēju, ka reiz šos cilvēkus satikšu. Viņi publicēja pāvesta cienīgu vīnu aprakstus, kur trūdošas lapas un saulainas vīnogas solīja tumši sarkanu svētlaimi. Ne es klausījos tuaregus, ne dzēru tādus smalkus vīnus, bet lasīt to varēja aizgūtnēm. Un tad notiek negaidītais: 2002. gadā mani kāds aizved uz "Rīgas Laika" redakciju JRT pagalmā. Tur Inese Zandere liek sēsties pie galda uz rakstīt par Jeruzalemi, tas ir intifadas laiks, palestīniešu sacelšanās, un es paklausu. Pirmkārt, tas ir biedējoši, jo es nemāku rakstīt ar datoru ar latviešu burtiem, man tāda nav bijis. Rakstu "aa" un "ee" garumzīmju vietā, "kj" un "lj" ir ķ un ļ. Tad ar replace komandu pārtaisu tekstu latviešu valodā, un tajā parādās tādi vārdi kā "nēsmu", lai es redaktoru acīs izskatītos pēc pilnīga tupeņa. "Vajag nobeigumu, kopsavilkumu," mācīja Zandere, kad bija izlasījusi manu vairākas stundas tapušo rakstu darbu. Tā bija pirmā vēstule no Jeruzalemes, vēlāk nāca citas, un, pateicoties žurnālam, intervēju vairākus gudrus cilvēkus, kurus citādi nebūtu satikusi. Rabīns Adīns Štainzalcs kūpināja pīpi, ļāvās fotografēties un mani vēl nosvētīja uz atvadām, kad no Jeruzalemes atgriezos dzimtajā un jau svešajā Rīgā, kurā neko vairs ne pazinu, ne zināju. Par tikšanos ar rakstnieku Amosu Ozu un jūdu misticisma pētnieku profesoru Moše Idelu esmu žurnālam parādā savu labo roku.
Nesen Tīrons man atdeva fotogrāfijas no Jeruzalemes, kuras pa pastu biju sūtījusi uz žurnāla redakciju. Izsūtītas 2003. gadā, tās tagad atgriezušās mājās caur Rīgas laika mašīnu. Kā daudzi autori, es neatceros savus rakstus, tagad, tos pārlasot, smejos pati par saviem jokiem un brīnos, ka tas viss varēja notikt. Raksti, kurus es neuzrakstīju, intervijas, kuras neiztulkoju, gruzd vēl joprojām, un tās es atceros. Saruna ar izraēļu rakstnieku A.B. Jošua, kura vairs nav, bet kurš intervijas laikā sabruka man rokās un sāka raudāt par nesen aizgājušo sievu. Slavenais un cildenais rakstnieks, kurš ar Rītupu Viļņas grāmatu tirgū sprēgāja kā veca pagale, raudāja, un es neko nevarēju izdarīt, tikai glaudīt sirmo galvu un skatīties, kā diktofons to visu turpina ierakstīt. Neuzrakstīju par Spinalongas salu un lepras slimniekiem grieķu salās un Jeruzalemes Hansena dārzos, neuzrakstīju par Samariešu Lieldienām, no kurām saglabājušās vien diezgan asiņainas bildes ar gariem un staltiem baltā tērptiem vīriem, kuru atlicis pavisam maz. Mana vaina, mana lielākā vaina.
Pēdējos gados notika vairāki pasākumi, lai aizgājēju turētu pie dzīvības. Vēl pēc lauvu mīzaliem smirdošā cirkā, kur skatītāji sasēduši šaurajos arēnas krēsliņos, notika "Rīgas Laika" un JRT futbols, to komentēja Anatolijs Kreipāns, visi bija nedaudz sajaukuši pasākuma scenāriju, un tagad es pat šaubos, vai tāds pastāvēja (neapšaubu faktu, ka tas bija uzrakstīts, bet zvēru, ka neviens no arēnā esošajiem tam nespēja izsekot). Spēli tiesāja pats Gorkšs, spēles vidū man uz acīm apsēja melnu lakatu un es, piņķerējoties Rvīna Vardes garajā galabijā, tomēr iesitu golu, ko skaidrā prātā nekad nebūtu izdarījusi. Ballītes beigās Stricka villā visi bučojās, bet tā laikam sena tradīcija.
Ar jaunu neprāta spēku sekoja "Rīgas Laika" šahs Rundāles pilī (abus šos neprātīgos pasākumus organizēja režisore Una Rozenbauma). Šahs notika ārprātīgā vasaras svelmē, pils parkā nebija ēnas, šaha zirdziņus spēlēja īsti zirgi, kas ik pa laikam iepirda sejā vai ilgi un garlaikoti čurāja, dāmas spēlēja Baiba Broka un Guna Zariņa. JRT aktrises izskatījās karaliski, viņu tērpi spoguļojās pils strūklakā, un, skatoties daiļajās bildēs, aizmirstas, ka spēle notika uz melnbalti rūtotas cepešpannas. Kādā brīdī mani nosita vai nu zirgs, vai kāda no baltajām dāmām, jo to bija vismaz divas. Pēc spēles daļu no šaha kauliņiem, kuri pārāk līksmi dzēra kokteiļus ar ledu, aizmirsa Rundāles pilī. Autobusam nācās pēc mums atgriezties, mēs jau bijām viegli uzvārīti pelmeņi, kas par visu smejas. Bet visi šie upuri, es gribu cerēt, nesa augļus, jo "Rīgas Laiks" turpināja pastāvēt un godam izķeipa vēl pāris gadus. Pandēmijas laikā mēs lavījāmies pa kapsētām, filmējot video par to, ko mums nozīmē "Rīgas Laiks", un pārliecinot paši sevi, ka tas ir jālasa.
Mana sirds ir salauzta. Mums visiem ir bail sapūt. Zivs apdedzināšanās. Kad jūs pēdējoreiz redzējāt jūrascūciņu? Dievs ir sieviete. Esmu radīta bezcerībai. Tualetes saimnieks, līķu sakopējs un gejs. Rosols čehu kristālā. Ne vējš, ne suns, ne karogs. Tie visi ir nosaukumi "Rīgas Laika" rakstiem, kuri mums paliek. Vafeļu torte "Vāverīte" zaudējusi savus riekstu un šokolādes pauguriņus un kļuvusi plakana. Man ir bail, ka viss paliek vienkāršotāks un plakanāks, jo "Rīgas Laika" vietā valda aizdomīgs klusums. Tas uzdrīkstējās būt sarežģīts, un tam nebija jāpiekrīt, varēja vienkārši lasīt un apcerēt, kāpēc man tik svarīgs ir žurnāls, kas man īsti nekad nav piederējis, kurā bijis tik maz interviju ar sievietēm, bet daudz par ebrejiem un kurā ir tikai viens raksts par rosolu. Un kur, Dieviņi, tu paliksi, kad mēs visi nomirsim? "Rīgas Laiks" atstājis pārāk daudz neatbildētu jautājumu, un tagad man vēl trīsdesmit gadus nāksies meklēt atbildes, kuras noteikti ir paslēptas kādā nelasītā intervijā ar mūžsenu matemātiķi vai zirnekļu pētnieku.
0