Uz iknedēļas konsultāciju ar terapeiti man "Excel" tabulā jāaizpilda trīs ailītes: "Situācijas", "Sajūtas" un "Automātiskās domas (tēli)". Man uzdots piefiksēt situācijas, kas saistītas ar trīsarpus gadus veco dēlu, jo pēdējā laikā aizvien biežāk viņa priekšā jūtos vainīga. Kad pagājušās nedēļas konsultācijā saņēmu šo uzdevumu, pēkšņi sajutu, ka prāts aizmiglojas – tā, it kā galva būtu pilna ar vati vai mīksto, kniepadatām saspraudīto masu, ko Dorotija Putnubiedēklim sagādāja smadzeņu vietā. Līdzīga sajūta rodas arī pirmdienas vakarā, kad pēkšņi atceros, ka man taču bija uzdots kaut kāds mājasdarbs, bet vairs nav ne jausmas, kāds. Rakstu terapeitei e-pastu un jautāju, kāds ir uzdevums.
Es vienmēr mulstu, kad, rakstot par savām nedienām kā mātei, saņemu atbalstošas ziņas un ieteikumus, jo uzrakstītais man pašai ir tikai literārs, publicistisks vai abus žanrus sapludinošs teksts, par kuru sagaidu tikai redakcionāla rakstura komentārus – kritiku par iekšējās loģikas trūkumu, liekvārdību vai, piemēram, satura neatbilstību medijam un tamlīdzīgi. Kad tā vietā saņemu praktiska rakstura ieteikumus, žēlumu vai nosodījumu, man ir sajūta, ka vai nu esmu pamatīgi izgāzusies un nespēju nodot vēstījumu, kā nākas, vai arī lasītājs ir pārlieku noticējis tekstā izlasītajam un kā aizrāvies izrādes skatītājs steidz kāpt uz skatuves, lai glābtu no nāves varoni, kuram kāds uzglūn ar nazi.
Protams, tā, kura nav līdz galam sapratusi šo vienādojumu, esmu es pati, jo, tekstā sapludinot publicistisko un personisko, autoram jābūt gatavam, ka lasītāji reaģēs uz personisko, pat ja autora mērķis varbūt ir sociālais taisnīgums kādā jomā. Taču mana neizpratne par to, ko darīt gan ar laba vēlējumiem un ieteikumiem, kā situāciju uzlabot, gan caur zobiem izšņāktajiem: "Jā, tieši tā, tu esi slikta māte!", šķiet, ir vairāk saistīta ar manu neticību tam, ka situācija ir atrisināma.
Ir viegli iztēloties vienkāršotu realitātes modeli, kur mātbūšanas problēmjautājumam ir tikai divas iespējamās atbildes – uzstājīgs feminisma lozungs par dzimumu līdztiesību un sevis realizēšanu vienā pusē un "Ģimenes psiholoģijas centra LĪNA" labākajās tradīcijās ieturēta bērna piesaistes un mātes neaizvietojamības teorija otrā. Taču, nonākot situācijā, kur vainas apziņa klusi un ilgstoši grauž kā metastātiski smilšu graudi mīkstajos audos, es nespēju noticēt nekādam risinājumam.
Tikmēr man "Excel" tabulā jāpieraksta negatīvās domas un jāpiemeklē fakti, kas tās apstiprina vai, tieši pretēji, pierāda to maldīgumu. Taču man ir grūti noticēt, ka šī maldīguma pierādīšana varētu mani izglābt. Un es neticu, ka garāmgājējam, kurš izlasa par manām nedienām, ir sakāms jebkas, kam ir kaut mazākā saistība ar manis piedzīvoto. Un te nedomāju sociālo tīklu muļķīgo lozungu "man vienalga, ko citi saka", nebūt ne – mani interesē tas, ko domā citi, un viņu teikto lasu ar patiesu socioloģisku interesi. Es tikai neticu, ka manam nodarījumam kāds var pietuvoties un piedāvāt grēku piedošanu vai, ja teiktais ir nicinošs un aizvainojošs, metaforisku iespēju tos izpirkt.
Mans nodarījums ir neatgriezenisks – es savu dēlu esmu nodevusi divreiz. Es neesmu bijusi dēlam blakus un pietiekami mīlējusi viņa dzīves pirmajā gadā, kad lielākoties biju auksta, tukša un spēju domāt gandrīz tikai pati par savu izdzīvošanu, un otrreiz pēc viņa māsas piedzimšanas, kad uz vairākiem mēnešiem emocionāli pametu dēlu dzīves pirmajā patiesi smagajā izaicinājumā – pieņemt to, ka viņš vairs nebūs vienīgais. Šajā stāstā esam tikai mēs divi – es varu būt tikai es, un viņš var būt tikai viņš. Viņam atliek tikai dažbrīd paskatīties uz mani ar neuzticību, un jebkādas cerības par to, ka spēju mūsu kopābūšanas miasmu atrisināt ar bērnkopības vai kognitīvi biheiviorālās terapijas speciālistu ieteiktajām tehnikām, pagaist.
Mūsu kopīgais grūtums nedarbojas saskaņā ar psiholoģijas likumiem, bet pieder literatūrai, mitoloģijai, tumšām pasakām ar notikumu gaitu, kas atritinās un vairs nav saritināma atpakaļ. Kad mans prāts nav pietiekami nodarbināts ar ikdienību un neskaitāmu pienākumu izpildi, mūsu kopīgais neatrisinātais grūtums tajā sāk ieņemt fiziskus, no izlasītiem stāstiem un eseju naratīviem pārņemtus, tumšus veidolus. "Viss mazliet līdzinās tam, kā viduslaiku hronikās tiek pieminēta epidēmija, mēris vai holēra – dzīvs radījums, kas parādās cilvēku pārpildītās vietās, uz ceļiem vai tirdzniecības ielās, pirms izposta zemi, kā sieviete baltā tērpā, kā pazudusi meitenīte, kā milzīga siena kaudze, kas pati kustas..." esejā "Kad karš vēl bija pavisam jauns" raksta Oksana Zabužko [1].
Mūsu kopīgais grūtums pieder literatūrai, mitoloģijai un tumšām pasakām tāpēc, ka tās necenšas atrisināt, mierināt, ieteikt vai nosodīt, jo pat nosodīšana, saskaroties ar vissmagākajiem pāridarījumiem, ir tāda kā notikušā leģitimizēšana, rehabilitēšana, vainīgā atgriešana pie sarunu galda, pie "Excel" tabulas, kas dod cerību, ka šo grūtumu iespējams aizrunāt projām, padarīt par nebijušu. Kad mans prāts tiek konfrontēts ar šo cerību, tas izslēdzas kā pārkarsis dators un atsakās atcerēties pēdējo doto komandu; šobrīd tas ir gatavs uztvert tikai perversi saldeno neatgriezeniskumu, ar kādu par grūtumu, pāridarījumu un sāpēm brīdina tie autori, kuru varoņi iziet ārpus labā un ļaunā viennozīmības.
"Turklāt, es teicu, pagrabā mīt kaut kas, kas ieņēmis divu cilvēku formu, lai gan es vilcinājos šo kaut ko nosaukt viņu vārdos," par teju stihiskajiem, naidpilnajiem lejasstāva kaimiņiem raksta Reičela Kaska romānā "Tranzīts". "Tas drīzāk ir spēks, negatīvā elementālais spēks, kas šķiet kaut kā saistīts ar spēju radīt. Viņu naids pret mani bija tik tīrs, es teicu, ka tas gandrīz pāriet atpakaļ mīlestībā. Savā ziņā viņi ir kā vecāki, ļaunīgi ieperinājušies mājas psihē kā Beketa Nags un Nella savās atkritumu urnās. Mani dēli viņus sauc par troļļiem, es teicu. Zēni vēl ir pietiekami mazi, lai redzētu morāli kā raksturu, es teicu, kā viņiem to bija iemācījušas bērnībā lasītās pasakas. Viņi vēl ir gatavi piešķirt ļaunumam identitāti." [2]
Man šķiet, ka cilvēkiem ar bērniem nākas tik bieži spēlēt abās laukuma pusēs, ka sāk pazust veselīgais sašutums par citu cilvēku neadekvātiem nodarījumiem, uzskatiem vai izteikumiem. Protams, var teikt, ka diplomātiskums ir noderīga īpašība, bet, ilgstoši trenējot sevi citu cilvēku motīvu izprašanā, pazūd sajūta, ka esi tūlītējā mijiedarbībā ar pasauli – viss kļūst pastarpināts, svešāds. "Pēdējā laikā esmu daudz domājusi par ļaunumu, es turpināju un sāku saprast, ka tas nav gribas, bet gan tās pretstata – padošanās – produkts," turpina Kaska [3]. Ļaunums, ko esmu nodarījusi, nav apzināts – var teikt, ka tas ir tikpat bezpersonisks kā dabas stihija, kas nopostījusi pilsētu, bet tie, kuri mani mierina, sakot: "Tu taču to nedarīji speciāli," – nesaprot, ka neapzinātība vai nespēja konkrētos apstākļos rīkoties citādi manā realitātē nedarbojas kā vainu mīkstinošs apstāklis.
Esmu nonākusi ārpus vainas, ārpus cilvēciskā un daudz par vēlu apzinājusies negatīvā elementālo spēku, cita cilvēka radīšanas un izpostīšanas pārcilvēcisko spēku, kas nedrīkstētu piemist nevienam, vismaz nevienam, kurš to ir spējīgs apzināties. ("Apziņa ir evolūcijas traģisks sānsolis," pāriniekam saka detektīvs Rastins Kols seriāla "True Detective" pirmajā sezonā.) Radīšana, vecu asiņu smacējošais aromāts, kad tās vairākas dienas pēc dzemdībām gāžas no dzemdes – es nekad tajā neesmu spējusi saskatīt dzīvi apstiprinošu sievišķo spēku. Radīšana man drīzāk likusi šausmās notrīsēt, apzinoties, ka esmu pietuvojusies milzīgam tukšumam, no kura bez jebkādām pilnvarām, bez jebkādiem pierādījumiem savai spējai turpmāko izturēt un paveikt godam esmu ar ķetnām pagrābusi dzīvību un ierāvusi to sevī, lai turpmāk citu pēc citas ciestu apstulbinošas neveiksmes.
"Tikai aromāti reizēm spēja viņu atgriezt realitātē – galvenokārt tie biezie un sarkanie, kas piepildīja viņas muti ar dzelzs iekrāsotām siekalām [..] pie kaimiņiem pāri ielai vedekla bija dzemdējusi – un viņu bija pārņēmis tāds neprātīgs uzbudinājums, ka viņai nācās bēgt uz dārzu un valstīties zālē, lai tikai neieskrietu kaimiņu mājā un nepiesūktos dzemdību gultai, rijot un dzerot to visu, kas dzīvs, karsts un sarkans," [4] stāstā "Irbeņu flautas pasaka" par galvenās varones ieslīgšanu krēslas zonā raksta Oksana Zabužko.
Laikam jau ironiski, ka tikai nedzemdējušas autores darbā man izdevies atrast tādu eksistenciālo radīšanas šausmu attēlojumu, kas kaut cik atbilstu manis izjustajai realitātei. Šo realitāti nav iespējams izskaidrot un izdzēst, bet tumšās pasakas un man tuvo autoru darbu tumšākās dzīles ir mani vienīgie patiesi saprotošie un empātiskie ceļabiedri tajā. Tie nekušina, necenšas nodarījumu mazināt un piekrīt – nē, nevar izdzēst to, cik ļoti es reizēm viņu negribēju, cik ļoti gribēju būt prom no viņa. Nevar izdzēst to, ko redzu katrā viņa neuzticības pilnajā skatienā, viņa centienos sevi uzkurināt un būt neapmierinātam, nomāktam. Un man nav ceļamaizes lasītājam – mierinājuma pilni vārdi par to, ka ir arī labie brīži, turklāt aizvien vairāk. Tikai lūgums nepiešķirt ļaunumam identitāti.
[1] Zabužko, Oksana. Visgarākais ceļojums: Tulkojumu sērija. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2023, p. 125
[2] Cusk, Rachel. Transit: Faber & Faber Ltd., 2018 (2016), p. 195
[3] Cusk, Rachel. Transit: Faber & Faber Ltd., 2018 (2016), p. 196
[4] Zabuzhko, Oksana. Your Ad Could Go Here: Amazon Crossing, Seatle, 2020 (2017), p. 101
0