Vientuļš amatieris vārdā Noass uzbūvēja šķirstu. Nesanāca īsti ne kuģis, ne laiva, bet koka kaste. Profesionāļi savukārt uzbūvēja "Titāniku", un pēdējais te smejas Leonardo di Kaprio, turēdamies pie koka durvīm okeāna viļņos. Tāpēc nevajag apsmiet amatierus, kad tie uzsāk rudens talkas vai dārza darbus.
Es pirms nedēļas biju tā feministe, kas nevarēja pacelt četrdesmitkilogramīgu maisu ar sausajiem māliem milzu "Depo" pie "Spices". Meklējot keramzītu, mulču un tulpju sīpolus, mēs ar kolēģi nostaigājām divarpus kilometrus. Tas nav daudz, jūs teiksiet, jo daudzas ģimenes turpat "Depo" stāvvietā gaida joprojām un cer uz ģimenes apvienošanos. Ir pagājušas dienas, bet neviens nezina, vai viņi satiksies, viņi maldās ap veikalu, turēdami rokās lejkannas, zibensnovedējus un dušas aizkarus, kaut bija tur iegājuši nopirkt tikai pāris spuldzes. Tur es arī uzzināju, ka agroplēves ir visādu biezumu un tajos lielajos ruļļos var mierīgi ietīt dzīvesbiedru, kad neesat spējuši vienoties par dārza mēbeļu komplektu, kas tāpat ātri vien pārvērtīsies netīri pelēkā dubļu krāsā.
Ja vien jūs esat kādreiz devušies pārgājienā un apskatījuši dzimto zemi, jūs zināt, ka tā sastāv pārsvarā no zemes – un ar to es domāju dažādus dubļu un putekļu agregātstāvokļus. Zemnieki pārsvarā jau zina, ko dara, bet ar dārzkopjiem ir citādi. Izgājušonedēļ vismaz divi dārznieki man vairākas stundas stāstīja, kā pie muzeja ierīkot dobes. Domas dalījās – mulčai jā, mulčai nē, tā rada skābumu. Bet smiltis un māli, cik vajag to? 40 kilogramīgais mālu maiss satrieca manu feministes pašapziņu. Jebkuri plašāki dārza darbi nozīmē, kā saka mana draudzene, dīlošanu ar onkuļiem. Sarunas ir aptuveni šādas:
– Labdien, vai jūs varat mums vasarnīcā izsūkt kanalizāciju?
– No kurienes jums ir mans telefons?
(Apsveru briesmīgu domu, ka esmu piezvanījusi ģimenes ārstam vai kādam no vēsturniekiem, ar kuru numuriem man pilns telefons.)
– No Doles salas pieturas ziņu dēļa.
– Cik jums ir kubikmetru?
To, cik mums ir kubikmetru, mēs nezinām, un tādas sarunas atkārtojas kā gadalaiki, tikai reizi pusgadā. Bet melnzemi un mulču vedīšot tieši muzeja pasākuma laikā vai arī 7.30 no rīta. Tā es stāvu pie muzeja agrā rītā un secinu, ka uz lapām ir salna. Manā vienīgajā dārza žurnālā, kas ir par kapu kopšanu, nav informācijas par to, vai pēc salnām var kaut ko stādīt. Toties var uzzināt, kas jādara, lai kapu kopiņa būtu zaļa, un kā pareizi kopt rāzītes. Ja jūs nezināt, kas ir rāzītes, jūs esat normāls vai arī ļoti jauns cilvēks. Es neesmu ne viens, ne otrs. "Cik kubikmetru zemes jums vajag? Pirmā sijājuma vai otrā?" Iedomājos, ka varbūt kāds izdzēris zāļu kokteili ar tabletēm, kuras visas kā viena brīdina – nelieto smago mašinēriju, bet viņš lieto un sijā melnzemi kā tautumeita. Apbrīnoju cilvēkus, kuriem ir vairāk laika par mani, lai sijātu zemi. Man bija diezgan daudz laika visādām pārdomām, kamēr gaidīju kravu ar ne sevišķi labi izsijātu zemi.
Uz rudens talku muzejā sanāca cilvēki, kas zina, kā salikt pēc krāsām tulpju sīpolus un sasēt rudzupuķes, sarkano un rozā āboliņu, tik vien lūdzu tautu dēlu, lai saliek zemi kaudzītē, pirms tam samaisot ar mulču un māla pulveri. To, vai izaugs divpļaviņas ar sarkano āboliņu, mēs vēl redzēsim. Ja neizaugs vispār nekas, vainojiet mani, ka melnzeme nebija gana izsijāta.
Kad dzīvoju Kārsavā, mums bija neliels dārza arkls, kuru es vilku, un bērni zīmēja šķības vagas. Nesaprotu, kā tas var būt, ka civilizācija bija iemanījusies art ar vēršiem un zirgiem, kamēr 90. gadu Kārsavā šķībās vagas vilka ar mani. Tad mēs iestādījām kāpostus, kurus apēda kāpostu balteņu kāpuri, jo viņiem gribējās ēst tāpat kā visiem 90. gadu Latvijā. Gurķi, burkāni un kartupeļi auga, bet kāposti ne. Precizēšu – tie auga visiem citiem, bet ne man. No otras puses, es neatceros, ka Latgalē kādam būtu trūcis kāpostu. Bet te es kā plūdlīnija pāreju pie mantotā dārza tēmas, jo latvieši mīl piemiņas dārzus un arī mēs ar māsu pagājušogad ap šito laiku vienu tādu saņēmām.
Doles dārza vasarnīcā divus gadus bija dzīvojis īrnieks, kurš kolekcionēja mēslu maisus, no kuriem sūcas miskastes sula un dzīves skarbums. Maisi nebija paceļami, un feministes bez ķerras bija kā bez rokām. Dārzā nodedzinātais tēva šķūnis, sadeguši arī viņa cirvji un zāģi; siltumnīcai izsisti stikli, apkārt plandās plēves, un tā stāv tur kā pamesta līgava ar cauru plīvuru galvā. Pavasarī dārzā bija grūti: no vienas puses, viss atgādina par tēva klātbūtni, bet viņa vairs nav – mans sencis pelnu urnas veidolā sēž uz plaukta Pļavniekos. No otras puses, nākas izdomāt, kā no akas izmakšķerēt iekritušo spaini, kā saprast, ko dārzā dara visas tās trubas, un nesajukt prātā no lapu daudzuma, kuras zem sniega gulējušas visu ziemu. Es zinu, ka valrieksts ir skaists koks, bet lapas pēc ziemas saliem tam ir lielas kā plaukstas, brūnas un pļeckainas un nosedz pusi dārza. Par otru dārza stūri rūpējas milzīga, augsta bumbiere, kurai togad laikam bijis ne vien bumbieru, bet arī labs lapu gads. Es mīlu kokus, bet šis eksemplārs ražo bumbierus tikai lapsenēm un putniem, jo augļiem ir tikai divas stadijas – cieti kā ziemas riepas vai miltaini mīksti, tie sabrūnē acu priekšā un smaržo pēc zūdības un puvuma.
Es bez tēva viņa dārzā nebiju bijusi, mauriņa pļāvēja bija māsa. Pagāja laiks, lai katru reizi, ieejot virtuvē vai ienākot viņa istabā, nebūtu jāpiesēž paraudāt, bet cīņa ar lapām, darbs ar lāpstu un bezdievīgas muguras sāpes, nēsājot lapu kravas uz komposta kaudzi, tādu sevis žēlošanu ātri vien izsit laukā. Ik pa laikam kaimiņi māsai paziņo, kurš vasarnieks šoreiz nomiris. Mēs ar viņiem iepazināmies pensijas un dārzniecības laikos – ņipri un čakli cilvēki, sievas dzīvas, bet vīri jau mūžības vagās. Tagad tuvojas veļu laiks, kad jaukie un piktie onkuļi slīdēs pāri vasarnīcu dārziem un noteikti nebūs apmierināti, ka viņu mūža misija – veselīgā vircas bedre un darbs ar vismaz trim zāles pļāvējiem agrā svētdienas rītā – ir pamesta novārtā. Tikmēr dārzā apgrozās sīļi un dzilnas, erickiņi un pat pupuķis. Vismaz vienreiz tur ir redzēts garš zalktis, kurš pazuda dzeltenu puķu pudurā, pirms tam gandrīz piebiedējis sirdstrieku maniem ģimenes locekļiem.
Tagad pirmais patstāvīgais dārznieces gads ir beidzies, un es lasu Karelu Čapeku ar pilnīgi citu skatu, saķērusi krustus un ar karstu tēju rokās. Es māju viņam, amatieru dārznieku pravietim no cita gadsimta, kurš tika atsūtīts uz šo zemi, lai sagatavotu mūs neveiksmēm lemtajiem dārza darbiem:
"Dārzkopis nebūt nav dabiskās attīstības rezultāts, viņš ir mākslīgi radīts. Ja viņš būtu dabas produkts, tad izskatītos citāds: viņam būtu vaboles kājas, lai varētu iztikt bez aptupšanās, un spārni – ir skaistumam, ir tāpēc, lai varētu laidelēties pār dobēm. Kas to nav izbaudījis, tam nav ne jausmas, kā cilvēku traucē kājas, ja nav kur soli spert; cik tās nesamērīgi garas, ja ir jāsaloka sev apakšā, lai spētu ar pirkstu urbināties pa zemi, un cik neciešami īsas, ja ir jāpārkāpj pāri dobei, neieminot kumelīšu spilventiņā vai plaukstošās tūtenēs. Labi būtu iekarināties siksnā un šūpoties virs savas valstības; nekas nekaitētu, ja būtu četras rokas, galva ar cepuri un vairāk nekā, vai arī rokas un kājas, ko varētu izbīdīt kā fotoaparāta statīvu. [..] Vispār, iztālēm uzmetot paviršu skatienu, jūs ieraudzīsiet vienīgi dārzkopja dibengalu; viss pārējais – galva, rokas, kājas – atrodas zem tā." [1]
Un ar visiem citiem paštaisītajiem un neveiklajiem dārzniekiem mēs tiksimies taipus ziemai.
[1] "Dārzkopja gads", Karels Čapeks. No čehu valodas tulkojusi Anna Bauga.
0