Zīdaiņiem lasīt priekšā ir forši vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, pārvarot sākotnējo mulsumu (ja tāds vispār ir), var lasīt priekšā jebko – ne tikai bērnu, bet arī jauniešu un pieaugušo grāmatas, dzeju, tekstus dažādās valodās, žurnālu rakstus, intervijas. Es parasti zīdainim lasu bērnu grāmatas (reizēm arī pieaugušo dzeju), bet dzīves pirmajā gadā nav īpaši jāseko autora vai izdevēja norādītajai vecuma grupai. Turklāt zīdainis nav izvēlīgs un nepieprasa, kā to bieži dara bērni vecuma grupā 3+, lai vienu un to pašu grāmatu lasa neskaitāmas reizes.
Otrkārt, man un, iespējams, arī citiem vecākiem ir diezgan grūti skaļi sarunāties ar zīdaini (vecākiem iesaka ar bērnu sarunāties jau kopš grūtniecības sākuma), tāpēc mēdzu bažīties, vai meita latviešu valodu (un valodu vispār) dzird pietiekamā apmērā; skaļa grāmatu lasīšana šo problēmu lieliski atrisina. Tādēļ man patīk zīdainim lasīt priekšā dzeju, un bērniem paredzētā dzeja bieži ir ritmiska vai vismaz tematiski jestra, tādējādi ļauj balsij iekrist ritmā un jokainā modalitātē.
Treškārt, nereti ir grūti izdomāt, ko vispār iesākt ar zīdaini brīžos, kad tas nav jāēdina, jāmaina pamperis vai jāliek gulēt. Mammu stāstos par laika pavadīšanu mājās ar zīdaini bieži var lasīt, ka "gadi paskrien ātri, bet dienas ir bezgalīgi garas", vai par šausmām, paskatoties pulkstenī un redzot, ka pretēji sajūtām ir tikai deviņi no rīta un ar zīdaini vēl kaut kā jānovelk visa diena. Grāmatu lasīšana ir brīnišķīgs glābiņš, kas zīdaiņa nomoda posmiem piešķir struktūru un sniedz patīkamu, labi padarīta darba sajūtu.
Lasīt zīdaiņiem priekšā ir arī ļoti svarīgi. 2022. gada nogalē "The Journal of the American Board of Family Medicine" publicētajā pētījumā pierādīts, ka lasīšana priekšā bērniem jau no dzīves pirmajiem mēnešiem attīsta valodas un lasīšanas prasmes, spēcina vecāku un bērnu attiecības, kā arī liek pamatus panākumiem mācībās un profesionālajā dzīvē. Tikmēr Tenesijas Universitātes pētniece un docente Margareta Kvinna, kas ir viena no bērnu un ģimenes studiju programmas "Agrīnās mācīšanās zinātņu laboratorija" vadītājām, apgalvo, ka 85% smadzeņu attīstības notiek pirmajos trijos bērna dzīves gados. Viņa atsaucas uz pētījumiem, kuros pierādīts, ka zīdaiņiem par labu nāk, ja viņiem lasa priekšā, pat pirms viņi ir piedzimuši.
Daudzi pētījumi pievēršas valodas plaisai (language gap), kas kļūst īpaši pamanāma tad, kad bērni sāk iet skolā. Vienā no pētījumiem aplēsts, ka pirmklasniekus, ar kuriem kopš zīdaiņa vecuma daudz runāts un lasīts priekšā, un tos, kuri to nav piedzīvojuši, šķir 7500 vārdu liela plaisa vārdu krājumā. Jā, visi ir vienisprātis, ka zīdaiņi nesaprot priekšā izlasītā nozīmi, bet tam nav nozīmes, jo viņu smadzenes baro ikviena zilbe. Vērts pieminēt arī "vārdu plaisas" teoriju, saskaņā ar kuru bērni, kuri auguši labvēlīgos apstākļos, pirmajos četros dzīves gados dzirdējuši vidēji 45 miljonus vārdu (kopsummā ar visiem atkārtojumiem), kamēr mazāk labvēlīgos apstākļos augušie dzirdējuši vidēji tikai 15 miljonus vārdu. Kritiķi gan norāda, ka ar šī pētījuma secinājumiem vajadzētu apieties uzmanīgi, ņemot vērā kontekstu, nianses un motivāciju konkrēto datu piesaukšanai.
Saskaņā ar pagājušā gada decembrī publiskotajiem Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas "PISA 2022" rezultātiem, Latvijā tikai 4,2% piecpadsmitgadīgo skolēnu ir augsti sasniegumi lasīšanā, turklāt 2021. gadā veiktais "PIRLS 2021" pētījums 4. klases vecumgrupā uzrāda, ka 6% skolēnu lasīt neprot vispār. "PISA 2022" rezultāti vēsta, ka mūsu skolēni atpaliek no vienaudžiem gan Lietuvā, gan Igaunijā – turklāt no Igaunijas visai pamatīgi. Igaunijā nedarbojas īpašas programmas lasītprasmes uzlabošanai, taču Igaunijas Izglītības un pētniecības ministrijas vadošā analītiķe Eda Tagametsa min, ka notiek mikrointervence katrā atsevišķajā klasē un skolā un tā ietekmē līmeni visā valstī. Pagājušā gada nogalē LNB Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova man sarunā minēja ko, manuprāt, vēl būtiskāku: Igaunijā esot stingra tradīcija, ka bērns uz skolu aiziet, jau iemācījies lasīt. Visiem šķiet pašsaprotami, ka lasīšanas apguvei jānotiek ģimenē, nevis bērnudārzā vai skolā.
Kā igauņi atkoduši, kur sākas un veidojas lasītprasme un vēlme lasīt, un kā viņiem izdevies pielauzt vecākus nesteigties vainot institūcijas? Man aizvien vairāk šķiet, ka bērnu lasītprasmes rādītāju uzlabošanai jākoncentrējas nevis uz bērniem, bet gan uz vecākiem – sākot ar lasīšanu priekšā. Intereses pēc platformā "My First Year Too", kur vecāki dalās ar savu pieredzi bērna audzināšanā tā pirmajā dzīves gadā (profilam ir 5400 sekotāji, 98% no tiem ir sievietes, lielākoties mammas), ievietoju aptauju par grāmatu lasīšanu priekšā bērniem. Jāatzīmē, ka "My First Year Too" sekotāji (-as) nav gluži reprezentatīva Latvijas vecāku izlase – visdrīzāk tie ir izglītoti un pārtikuši vecāki, kas bērnkopību praktizē apzināti un cenšas rīkoties saskaņā ar jaunākajiem datiem.
Par to liecina arī ārkārtīgi augstais respondentu procents, kas norādīja, ka saviem bērniem sākuši lasīt priekšā jau no dzīves pirmajiem mēnešiem (62% no aptuveni 400 respondentiem). Savukārt tie, kuri zīdaiņiem priekšā nelasa, to nedara galvenokārt tāpēc, ka "šķita, ka bērnam neinteresē" (41%) vai "likās dīvaini lasīt tik mazam bērnam" (36%). Uzdevu arī jautājumu: "Kas tevi motivētu vairāk lasīt priekšā zīdaiņa vecuma bērnam?" Izrādījās, ka visvairāk vecākus motivētu "pētījumi, kas pierāda tā nepieciešamību" (48%) un "interesantākas bērnu grāmatas" (29%). Jautāju, kāda nozīme lasīšanas ieradumos ir grāmatu cenai: no "My First Year Too" sekotājiem tikai 3% atbildēja, ka "grāmatas ir dārgas, tāpēc nevaru atļauties pirkt". Tikmēr 27% teica, ka "grāmatas ir dārgas, bet tomēr tās pērku daudz", bet 57% – "grāmatas ir dārgas, pērku uz atlaidēm vai tās, kas maksā mazāk".
Acīmredzama problēma šķiet informācijas trūkums par to, ka lasīšana priekšā zīdaiņiem patiešām nāk par labu – pat mūsu niecīgā aptauja pierāda, ka ikdienā redzamāki pētījumu dati par lasīšanas lietderību būtu pietiekams dzinulis kaut pusei respondentu. Trešdaļa vecāku gribētu nenogarlaikoties līdz nāvei un lasīt interesantākas grāmatas, taču, ļoti iespējams, šis faktors saistīts arī ar grāmatu pieejamību – jā, starp respondentiem trešdaļa ir gatava pirkt grāmatas pat tad, ja tās ir dārgas, bet tas diez vai atspoguļo sabiedrības gatavību kopumā. Tikai 12% atbildēja, ka izmanto bibliotēku pakalpojumus. Kāpēc tā? Vai tad bibliotekāri nav tie, kas varētu palīdzēt atrast "interesantākas bērnu grāmatas"? Taču līdz bibliotēkai ir jānokļūst, un ne jau visi grāmatu vidē jūtas kā mājās.
Šobrīd domāju par pētījuma tālāku attīstīšanu, lai veidotu reprezentatīvāku Latvijas vecāku izlasi. Bet tikmēr veicu mazu eksperimentu pašas mājās. Meitas auklīte Aleksandra ir jaunākā piecu bērnu ģimenē, viņas vecākiem pieder saimniecība, un bērni vienmēr ir strādājuši – palīdzējuši vecākiem lauku darbos. Kad jautāju, kādas grāmatas viņai patīk, Aleksandra atbildēja, ka ar grāmatu lasīšanu neaizraujas un atceras tikai vienu, ko lasījusi skolas laikos. Es meitai lasu grāmatas latviešu valodā, tāpēc gribēju, lai Aleksandra, kas kopā ar mazo pavada lielu daļu darbadienas, palasītu viņai poļu valodā.
Mana sākotnējā teorija bija tāda, ka Aleksandrai interesantāk būtu meitai lasīt priekšā kādu pieaugušo grāmatu, tāpēc centos viņu ieinteresēt poļu autora Marcina Vihas (Marcin Wicha) brīnišķīgajā romānā "Lietas, kuras es neizsviedu" ("Rzeczy, których nie wyrzuciłem"). Pēc pāris dienām redzēju, ka grāmata palikusi neaiztikta, tāpēc jautāju Aleksandrai, vai viņai mājās nav kāda bērnu grāmata, kas, iespējams, pašai patikusi bērnībā, piemēram, "Vinnijs Pūks". Aleksandra atbildēja, ka Vinniju Pūku esot iepazinusi tikai no multenēm, bet tas esot paticis, tāpēc piedāvāju mūsu "Vinnija Pūka" eksemplāru poliski. To auklīte izlasīja meitai ātri un, šķiet, arī izbaudīja procesu.
Es tikmēr biju abiem bērniem izlasījusi priekšā britu autores Kiranas Milvudas Hārgreivas brīnišķīgo grāmatu "Džūlija un haizivs" latviešu valodā un pasūtījusi eksemplāru arī poliski, lai vīrs lasītu priekšā dēlam vakaros, kad liek viņu gulēt. Centos Aleksandru ieinteresēt arī šajā grāmatā, tomēr tas neizdevās – mazliet paspiegojot, redzēju, ka grāmatzīme jau daudzas dienas stāv 36. lapā. Nospriedu, ka romāna lēnīgais sākums šoreiz, iespējams, nostrādājis kā bremzes pedālis.
Tikmēr biju lēnītēm sākusi plānot savu pirmo ar grāmatām saistīto projektu Polijā – gribēju realizēt dzīvā grāmatplaukta izmēģinājuma versiju mūsu dēla bērnudārzā. Biju jau atradusi būvniecības uzņēmumu, kas piekrita par brīvu uztaisīt grāmatplauktu, bet, lai to piepildītu ar kvalitatīvu saturu, devos uz literatūras festivālu "Literacki Sopot" iepazīt poļu izdevējus. Lieki teikt, ka mājās pārnācu ar lielu grāmatu kaudzi, kuras kopā ar Aleksandru izšķirstījām. Šajā kaudzītē, par kuras saturu viņai entuziastiski pastāstīju, Aleksandra atrada jau divas grāmatas, kuras viņai bija interesanti lasīt priekšā manai meitai.
Esmu svēti pārliecināta, ka pienāk brīdis, kad grāmatas pašas sāk lasītājam ieteikt jaunas grāmatas, ko lasīt, veidojot teju nesaraujamu ķēdīti un eksponenciāli augošu "to read" sarakstu. Man ārkārtīgi patīk, ja grāmatas iesaka draugi un paziņas – viņi ne vienmēr trāpa desmitniekā, bet tas rada aizraujošas sarunas, un ir interesanti iztēloties, kā viņi konkrētu tekstu pieskaņo man. Protams, dzirdēt 45 miljonus vārdu pirmajos četros dzīves gados ir svarīgi, bet, iespējams, vissvarīgāk ir citam citu ieaicināt grāmatu bariņā un palīdzēt tajā sajusties tik labi, lai nekad negribētos doties prom.
0