"Esmu dzirdējusi par un redzējusi tikai vienu "Leļļu nama" izrādi, kurā skatītāji kādā brīdī burtiski nosēcās [..]. Šis sēciens bija dzirdams, kad otrajā cēlienā uz skatuves tika uznests īsts zīdainis. Es nedomāju, ka pat īsts lācis būtu izraisījis tik spēcīgu reakciju; reiz teātrī redzēju iluzionistu izrādi, kuras beigās uz skatuves parādījās īsts zilonis, un varu ziņot, ka reakcija uz ziloni bija krietni mazāka nekā uz zīdaini." [1] Tā autobiogrāfiskajā romānā jeb drīzāk etīžu krājumā "Little Labours" par savu dzīvi pēc meitas piedzimšanas un par zīdaiņiem mākslā un literatūrā raksta kanādiešu-amerikāņu izcelsmes autore Rivka Galčena (Rivka Galchen).
Kāpēc zīdainim uz skatuves piemīt tik enigmātiska vara pār skatītājiem? Kas viņos izraisa tik lielu pārsteigumu, ka skaļi jāelš? Ko viņi sagaida, no kā baidās? Vai no zīdaiņa stihiskās neparedzamības kontekstā, kurš tradicionāli ir paredzams un kurā pat improvizācija ir plānota un iegrožota noteiktos rāmjos? "Iespējams, tas bija kameo radītais saviļņojums: zīdainis neapstrīdami ir ikdienas dzīves sastāvdaļa, bet vienlaikus ikdienas dzīves, lai gan tā tiek attēlota uz skatuves, tur uzkrītoši nav," [2] spriež Galčena.
Dailes teātris sociālajos medijos maijā publicēja sludinājumu – kādai izrādei tika meklēta aptuveni piecus mēnešus veca meitenīte. Reakcijā uz sludinājumu tapa vairāki raksti medijos, kuru virsraksti nepārprotami pauda mediju slēdzienu par to, vai teātra paustā vajadzība ir adekvāta. Drīzāk informatīvie "Nebijis notikums – Dailes teātris izrādei meklē 5 mēnešus vecu aktieri" (mammamuntetiem.lv) un "Dailes teātris meklē visjaunāko aktrisi" (tv3.lv) būtiski atšķīrās no intonatīvi kategoriskā "Bērns kā rekvizīts. Vai zīdainim ir vieta uz teātra skatuves?" (lsm.lv), kur iespējamos veselības riskus bērnam, kura vecāki atvasei agrīnā vecumā labprāt piespēlētu aktiera karjeru, komentēt tika aicināta neonatoloģe un pediatre.
Tikmēr "Apollo" ziņā "Kāds mērķis ir zīdaiņa uzdabūšanai uz skatuves? Cilvēki apspriež Dailes teātra neparasto sludinājumu" slinki, bet vienlaikus interesanti apkopojis izteikumus no "X" "karstajām diskusijām". Neitrāliem komentāriem ("Man nav ne jausmas, kas par lugu un kāda tur loma bērnam. Ja vecāki vēlas, pilnīgi bez stresa!") un komentāriem, kas zīdaiņa īso parādīšanos uz skatuves aicināja izvērtēt kontekstā ar, piemēram, 8 stundas ilgu lidojumu, pretī tika likts, piemēram: "Ceļojumam vismaz kāds mērķis ir. Kāds mērķis ir zīdaiņa uzdabūšanai uz skatuves? It īpaši, ja atšķirībā no filmas, kur tiešām pāris epizodes nofilmē un viss, teātra izrāde nav vienreizējs pasākums," vai bažas par zīdaiņa veselību: "Trokšņu līmenis, imunitāte, stress, tādas lietas nu gan vajadzētu noliegt. Trušiem ir labturības noteikumi, cilvēkbērnam nav?"
Pieslēdzās arī kino eksperti, sakot, piemēram: "Jāatzīst, ka ļoti īpatnēji. Tagad ir tik labas zīdaiņu lelles, ka, ja nefilmē neko tuvplānā, kāda šim ir jēga? Kino maksimāli izmanto lelles, bet, ja vajag tuvplānu, izkārto, ka atbrauc filmēties savā nomoda laikā, minimāla komanda, viss kluss, mierīgs. Nevis teātra setting," un ar aizdomām tika uztverts fakts, ka teātris lomai izrādē meklē tieši meitenīti: "Piedevām, kāpēc vajag tieši "aktrisi"? Bēbi pliku rādīs? Jo tajā vecumā nevar īsti atšķirt meiteni no puikas."
Pēc komentāru un rakstu izlasīšanas centos apkopot dažādos sabiedrības uztraukuma (vai vienkārši – vēlmes komentēt) iemeslus vispārīgākās kategorijās, starp kurām dominēja uztraukums par zīdaiņa labsajūtu/veselību, dusmas uz vecākiem, kuri, nezināšanas vai savtīgu motīvu vadīti, pakļaus zīdaini nepiemērotai situācijai, aizdomas par teātra motivāciju zīdaiņa izmantošanai izrādē, aizdomas par teātra motivāciju uzstāt uz konkrēta dzimuma zīdaini, vēlme dalīties ar savu ekspertīzi (kino, medicīnas jomas pārstāvji) un, galu galā, arī aicinājums nomierināties un ļaut vecākiem darīt to, ko viņi uzskata par pareizu.
Īpaši gan man atmiņā palika ieraksts: "Es ticu, ka tā ir akcija sadarbībā ar sociālo dienestu, kas piefiksēs visas pieteikušās jaunās māmiņas un uzaicinās uz "sarunu"", jo tas pilnībā apstiprināja manas aizdomas, ka zīdainis uz Dailes teātra skatuves ir kļuvis par visīstāko Roršaha testu, kas mums liek nevilšus izpaust savas visslimīgākās aizdomas un sazvērestības teorijas. Zināmā mērā gan šis skumīgais komentārs aktualizē reālu ar zīdaiņgeitu saistītu problēmu – vecāku, galvenokārt mammu, vainošanu, vēl pirms ar bērna aprūpi saistītā "kļūda" vispār ir pieļauta. Un soģi kā vienmēr esam mēs paši, nevis bāriņtiesa, kam darba pilnas rokas ar, atļaušos minēt, smagākiem pārkāpumiem pret bērniem nekā mātes (tā taču vienmēr ir māte, vai ne?) ambīcijas.
Tajā pašā laikā spēcīgais nosodījuma impulss, kuru daļa sabiedrības izjūt, jau tikvien kā iztēlojoties, kā mazu bērnu vecāki pieņem, viņuprāt, nepareizu lēmumu, nepavisam nav visinteresantākais skaidrojums tam, kāpēc pat doma par īsta zīdaiņa parādīšanos uz skatuves liek mums noelsties. Šeit var noderēt monogrāfija "Melnais gulbis", kas pirms 15 gadiem satricināja manu prātu. Tās autors, libāniešu izcelsmes amerikāņu esejists un matemātiķis statistiķis Nasims Nikolass Talebs (Nassim Nicholas Taleb), skaidrojot "ārkārtīgi maziespējamo notikumu" milzīgo ietekmi uz globālām norisēm, piemin arī to, ka mūsu prāts vienmēr tiecas racionalizēt pats savas automātiskās reakcijas.
Galčenas ierosinātais kolektīvās noelšanās skaidrojums – mūsu saviļņojumu izraisa zīdaiņa ikdienišķums visneikdienišķākajā un ierasti vislabāk kontrolētajā situācijā (teātris) – nozīmē, ka daudziem nepieciešama publiska savu emociju racionalizācija, ievirzot tās zinātniski pamatota sašutuma gultnē. Mums patīk nezināt, kas izrādē notiks, bet mums, šķiet, ir grūti tikt galā ar domu, ka arī izrādes veidotāji nevar paredzēt, kas tajā notiks, uzliekot uz skatuves stihisku, idiosinkrātisku būtni.
"Literatūrā ir vairāk suņu nekā zīdaiņu," [3] ir viena no visvairāk citētajām frāzēm Galčenas grāmatā. Viņa gan aplūko dažus izņēmumus, taču gandrīz vai pretēji efektam, kādu zīdainis panāk, parādoties uz skatuves, Galčenas aprakstītajos stāstos zīdaiņi kalpo drīzāk par sižeta rīkiem, kurus autori izmanto, lai virzītu stāstu. Un diezgan labi zīdaiņi ir pārstāvēti šausmu žanrā. Galčena raksta arī par savu mīļāko literāro zīdaini – Frankenšteinu, kurš ar laiku kļūst nikns par to, ka ticis radīts, nikns, jo tā radītājs pats ir novēlotas nožēlas pilns par radīšanas aktu. Nikns kā bērns, kurš nav saņēmis uzmanību, vien noraidījumu.
Tādējādi zīdaiņi, ja tiem ļauj iziet ārpus primitīvām šausmu vai komēdijas žanra robežām ("Frankenšteinu" es, protams, nepieskaitu žanra primitīvajām izpausmēm), patiešām kļūst par savdabīgu Roršaha testu – kam līdzīgam, manuprāt, ticējusi arī Galčena, jo daudzas no "Little Labours" etīdēm iespējams lasīt kā aizraujoši bezkaislīgas reportāžas par cilvēku reakciju, nonākot saskarsmē ar viņas zīdaini. Viņa, starp citu, zīdaini iedēvējusi par pumu – "gandrīz mēmu spēku", kurš pēkšņi uzradies viņas mājās un kas reizēm liek citiem noelsties.
[1] Galchen, Rivka. Little Labours: 4th ESTATE, London, 2016, p. 120
[2] Galchen, Rivka. Little Labours: 4th ESTATE, London, 2016, p. 121
[3] Galchen, Rivka. Little Labours: 4th ESTATE, London, 2016, p. 34
0